“Tu jau vairākas dienas neesi rādījies laboratorijā,” viņa no virtuves uzsauca. “Profesors Neimars uztraucas.” “Man nav spēka skatīties viņiem acīs,” atbildēju. “Pats zinu, man nav jājūtas apkaunotam, tomēr, kad diendienā nav jāiet uz darbu, kad es vairs neredzu veikalu, krāsnis, tos cilvēkus - tas ir tāds tukšums... Es netieku galā. Vakar un aizvakar man murgos rādījās, ka slīkstu.”
Viņa nolika paplāti galdiņa vidū - salvetes salocītas trijstūra veidā, cepumi izkārtoti aplī.
“Nepārdzīvo tik ļoti, Čārlij! Tā galīgi nav tava vaina.” “Es varu to sev teikt, cik uziet, - nelīdz. Tie cilvēki... visus šos gadus viņi man bija ģimenes vietā. Es jūtos kā izdzīts no mājām.”
“Tieši tā,” viņa piekrita. “Simboliski atkārtojās tas, ko tu pieredzēji bērnībā. Kā vecāki tevi atstūma... atdeva svešiem cilvēkiem...”
“Ak, izbeidz! Labi, tam var piekarināt glītu nosaukumu, bet kas par to? Zini, kas ir svarīgi? Tas, ka pirms iesaistīšanās šajā eksperimentā man bija draugi, cilvēki, kuriem es rūpēju. Tagad baidos...”
“Tev ari tagad ir draugi.”
“Tas ir citādi.”
“Bailes ir gluži dabiska reakcija.”
“Šoreiz ir citādi. Man ari agrāk ir bijis bail. Bail, ka dabūšu pērienu, jo neesmu piekāpies Normai, bail iet pa Houelsstritu, jo tur bija tādas zeņķu bandas, kas mani tramdīja un grūstīja. Man bija bail no skolotājas misis Libijas, jo viņa sasēja man rokas, lai es visu laiku nekrā-mētos ar mantām, kas stāvēja uz sola. Bet tas viss bija īsts - man bija iemesls no tā baidīties. Šausmas, kas saistās ar padzīšanu no maiznīcas, ir netveramas, es tās nespēju saprast.”
“Saņemies!”
“Ne jau tev jāpieredz tādas šausmas.”
“Bet, Čārlij, tas bija gaidāms. Tu tikai nesen esi iemācījies peldēt, un tagad tev jālec no laipas ūdenī, bet tu baidies zaudēt drošo pamatu zem kājām. Misters Don-ners pret tevi tiešām izturējās labi, tev tik tiešām visus šos gadus bija droša pajumte. Tas, ka tevi no maiznīcas izraidīja šādi, tev bija negaidīts šoks.”
“Jā, ar prātu es visu saprotu, bet tas nelīdz. Es vairs nevaru nosēdēt savā istabā. Augu dienu un nakti klīstu pa ielām, pats nezinu, ko meklēju... klīstu, līdz apmaldos... un attopos pie maiznīcas. Vakarnakt es no Vašingtona laukuma aizgāju līdz pat Centrālparkam un turpat parkā arī nolikos gulēt. Ko man vajag, velns parāvis? Ko es meklēju?”
Jo ilgāk es runāju, jo nelaimīgāka viņa izskatījās.
“Kā es tev varu palīdzēt, Čārlij?”
“Nezinu. Es esmu kā dzīvnieks, kas vairs netiek iekšā savā jaukajā, drošajā krātiņā.”
Viņa apsēdās man blakus.
“Tevi pārāk ātri dzen uz priekšu. Tu netiec līdzi. Tev gribas būt pieaugušam, bet tevī joprojām ir mazs zēns. Vientuļš un nobijies.” Viņa mierinot uzlika manu galvu sev uz pleca, un, kad viņa sāka glāstīt man matus, es sapratu, ka arī viņai vajag mani tāpat kā man ir vajadzīga viņa.
“Čārlij...” viņa pēc brīža čukstēja, “es nezinu, ko tu gribi, bet... nebaidies no manis...”
Nespēju viņai pateikt, ka gaidu, kad mani pārņems panika.
Reiz - ieradies pie klientes ar pirkumu - Čārlij s gandrīz paģība, kad pusmūža sieviete, nule izkāpusi no vannas, sagādāja sev prieciņu, viņa priekšā pavērdama halātu. Vai viņš kādreiz ir redzējis kailu sievieti? Vai viņš prot mīlēties? Čārlijs pārbijās līdz nemaņai... Čārlijs tikai kunkstēja vien... tas laikam sievieti iztrūcināja, jo viņa saņēma kopā halāta malas un iedeva Čārlijam ceturt-daļdolāru, lai viņš aizmirstot, kas tikko notika. Tā esot bijusi tikai pārbaude... lai zinātu, vai viņš ir labs zēns.
Es cenšos būt labs, viņš tai teica, es cenšos neskatīties uz sievietēm, jo vienmēr, kad man biksēs tā gadījās, māte mani sita...
Šoreiz viņš pavisam skaidri redz Čārlija māti, tā uz viņu kliedz, tai rokā ir siksna, tēvs mēģina viņu savaldīt. “Rimsties, Roza! Tu viņu nositīsi! Liec viņu mierā!” Māte raujas uz priekšu un atvēzējas, bet vairs netiek viņam klāt, siksna nošvīkst zēnam garām, viņš locīdamies rāpjas prom pa grīdu.
“Tu tikai paskaties uz viņu!” Roza kliedz. “Ne rakstīt, ne lasīt viņš nevar iemācīties, bet uz meitenēm tā skatīties gan viņš prot! Es viņam tās neķītrības izsitīšu no prāta!”
“Viņam vienkārši bija erekcija, viņš tur neko nevar līdzēt. Tas ir normāli. Viņš neko nedarīja.”
“Viņam nav brīv tā domāt par meitenēm! Pie māsas atnāk draudzene, un viņš sāk domāt tādas domas! Es viņu tā pārmācīšu, ka viņš nemūžam neaizmirsīs. Tu dzirdēji? Ja tu kaut reizi pieskarsies meitenei, es tevi kā tādu zvēru ielikšu būrī, un tu tur tupēsi līdz mūža galam. Tu dzirdi, ko es saku?...”
Dzirdu. Vēl aizvien dzirdu. Bet varbūt es tagad esmu brīvs. Varbūt šīs bailes un nelabums vairs nav jūra, kurā es noslīkšu, bet tikai dīķis, kura virsmā pagātne atspoguļojas līdzās tagadnei. Vai esmu brīvs?
Ja varētu paspēt nokļūt pie Alises - nedomājot, pirms pār mani nogrūst pagātne -, tad varbūt milzīgās bailes izpaliktu. Kaut es spētu pilnīgi iztukšot savu prātu! Man kaut kā izdevās izdvest: “Tu... tu pirmā! Apskauj mani!” Un, ātrāk, nekā es paspēju saprast, kas notiek, viņa jau mani skūpstīja, apskāva tik cieši kā vēl nekad mūžā. Taču brīdī, kad man vajadzēja būt vistuvāk, tas viss atsākās: džinkstoņa, aukstums, nelabums. Es atrāvos un aizgriezos.
Viņa centās mani mierināt, teica, ka tas nekas, ka nevajag sevi vainot. Bet man bija kauns, un, vairs nespēdams izturēt šīs mokas, es sāku raudāt. Viņas skavās es raudāju, līdz aizmigu, un sapnī man rādījās galminieks un sārtvaidze jaunava. Taču manā sapnī zobens bija jaunavas rokā.
ATSKAITE NR. 12
5. jūnijs
Neimars dusmojas, jo es gandrīz divas nedēļas neesmu iesniedzis nevienu pašu atskaiti (un viņam ir tiesības dusmoties, jo Velberga fonds no projekta finansējuma ir sācis man maksāt algu, lai man nevajadzētu meklēt darbu). Vairs tikai nedēļa atlikusi līdz Starptautiskajai Psihologu konferencei Čikāgā. Viņš grib sagatavoties pēc iespējas labāk, jo mēs ar Aldžernonu esam viņa uzstāšanās galvenie rekvizīti.
Mūsu attiecības kļūst arvien saspringtākas. Es nespēju ciest, ka Neimars par mani vienmēr runā kā par laboratorijas trusīti. Viņā klausoties, sāk likties, ka pirms eksperimenta es nemaz nebiju cilvēks.
Pateicu Strosam, ka biju pārāk aizņemts, domādams, lasīdams un rakņādamies sevī, lai beidzot saprastu, kas īsti es esmu, bet rakstīšana ir tik gausa nodarbe, ka man nebija pacietības fiksēt savas domas. Viņš ierosināja, lai iemācos drukāt ar rakstāmmašīnu, un tagad, drukājot ar ātrumu gandrīz septiņdesmit pieci vārdi minūtē, ir vieglāk to visu izlikt uz papīra.
Stross kārtējo reizi atgādināja, ka vajag runāt un rakstīt vienkārši, lai cilvēki varētu mani saprast. Kā viņš izsakās, reizēm valoda ir nevis ceļš, bet šķērslis. Zīmīgi, protams, ka tagad es atrodos šī intelektuālā žoga otrā pusē.
Reizēm tiekos ar Alisi, taču par notikušo mēs nerunājam. Mūsu attiecības joprojām ir platoniskas. Tomēr pēc tam, kad mani padzina no maiznīcas, man trīs naktis pēc kārtas rādījās murgi. Neiedomājami, pagājušas tikai divas nedēļas.
Ir nakts, es skrienu pa tukšām ielām, un man pakaļ dzenas rēgaini tēli. Es atkal un atkal nonāku pie maiznīcas, taču durvis ir ciet, un tie, kas rosās iekšā, nekad nepaskatās uz manu pusi. Līgavainis un līgava uz kāzu tortes cauri skatlogam rāda uz mani un smejas... no viņu smiekliem man apkārt viss sāk sprakšķēt, es vairs nevaru to izturēt... divi amori vicina liesmojošas bultas. Es kliedzu. Dauzos pie durvīm, taču nav dzirdama ne skaņa. No iekšpuses uz mani skatās Čārlijs. Vai tas ir tikai atspulgs? Mani sagrābj aiz kājām un aizvelk prom no maiznīcas, ievelk tumšā sānieliņā, pār mani sāk tecēt kaut kas stīgrs, un es pamostos.