Citās reizēs maiznīcas logs kļūst par logu uz pagātni, es skatos tajā un redzu citus notikumus, citus cilvēkus.
Apbrīnojami, cik labi esmu sācis atcerēties. Pagaidām nespēju pār šīm norisēm valdīt, taču dažkārt, kad spraigi lasu vai risinu kādu uzdevumu, manas domas pēkšņi kļūst ārkārtīgi skaidras un spilgtas.
Es zinu, ka šādi zemapziņa sūta man brīdinājuma signālu, un tagad vairs negaidu, kad kaut kas uzpeldēs atmiņā, - es aizveru acis un eju to meklēt. Reiz man izdosies atcerēšanos padarīt par pilnīgi apzinātu norisi, un tad es varēšu pētīt ne tikai visu to, kas ar mani ir noticis pagātnē, bet arī prāta neskartās iespējas.
Arī šobrīd, par to domājot, es sajūtu šo skaudro nekustību. Redzu maiznīcas logu... izstiepju roku un tam pieskaros... stikls ir auksts un tikko manāmi dreb, tad kļūst siltāks... karsts... pirksti svilst. Logs, kurā es redzu savu attēlu, sāk zaigot, stikls kļūst par spoguli, un es ieraugu mazo Čārliju Gordonu - viņam ir četrpadsmit vai piecpadsmit gadu - viņš skatās uz mani pa savas mājas logu, un es jūtos divtik savādi, atskāršot, cik ļoti citāds viņš bija...
Viņš gaida māsu pārnākam no skolas un, ieraudzījis to iegriežamies Mārksstritā, māj ar roku, sauc un izskrien uz kāpnēm viņai pretī.
Norma vicina pa gaisu papīra lapu. “Es vēstures kontroldarbā dabūju A! Zināju visas atbildes! Misis Balina teica, ka mans darbs bija vislabākais!”
Viņa ir glīta meitene ar brūnganiem matiem, kas sapīti kārtīgās bizēs un apvīti ap galvu kā kronis; skatoties uz vecāko brāli, viņas smaids pārtop īgnā grimasē, un viņa aizmūk, vienā stiepienā uzskrien pa kāpnēm un nozūd aiz durvīm.
Čārlijs smaida un iet māsai pakaļ.
Māte un tēvs ir virtuvē, un Čārlijs, vai plīsdams aiz sajūsmas par Normas sasniegumu, sper vaļā, neļaudams viņai pat muti atvērt:
“Norma dabūja A! Norma dabūja A!”
“Nē!” māsa iebrēcas. “Ne tu! Tu nestāstīsi! Tā ir mana atzīme, es pati pateikšu!”
“Paga, paga, jaunkundzīt!” Mets noliek avīzi un bargi uzrunā meitu. “Kas tā runā ar brāli?”
“Viņam nebija brīv stāstīt!”
“Un kas par to?” Mets brīdinot krata pirkstu un izskatās dusmīgs. “Viņš tā nedarīja aiz ļauna prāta, tādēļ nevajag uz viņu kliegt.”
Norma meklē atbalstu pie mātes:
“Es dabūju A - labāko atzīmi visā klasē. Tagad tu man nopirksi suni? Tu apsolīji! Tu teici: ja man kontroldarbā būs laba atzīme! Un es dabūju A! Brūnu suni ar baltiem plankumiem! Un es viņu nosaukšu par Napoleonu, jo uz to jautājumu es atbildēju vislabāk! Napoleonu sakāva kaujā pie Vaterlo.”
Roza paloka galvu.
“Ej uz verandu un paspēlējies ar Čārliju. Viņš jau vairāk nekā stundu gaida, kad tu pārnāksi no skolas.”
“Es negribu ar viņu spēlēties.”
“Ej uz verandu,” atkārto Mets.
Norma skatās uz tēvu, tad paskatās uz Čārliju.
“Man nav obligāti jāiet. Māte teica - ja es negribu ar viņu spēlēties, tad varu nespēlēties.”
“Zini ko, jaunkundzīt...” Mets pieceļas un pieiet pie meitas. “Tu palūgsi brālim piedošanu.”
“Nē!” viņa brēc, aizmukdama aiz mātes krēsla. “Viņš ir kā bēbis! Viņš nemāk spēlēt ne “Monopolu”, ne dambreti, vispār neko... viņš visu putro! Es ar viņu vairāk nespēlēšos!”
“Tad, marš, uz savu istabu!”
“Mammu, es varēšu dabūt suni?”
Mets zveļ ar dūri pa galdu.
“Jaunkundzīt, kamēr tu tā uzvedīsies, šajā mājā nebūs nekādu suņu!”
“Es apsolīju... ja viņai skolā būs labas sekmes, viņa dabūs suni...”
“Brūnu ar baltiem plankumiem!” Norma papildina. Mets norāda uz Čārliju, kas stāv turpat pie sienas. “Vai esi aizmirsusi, kā tu savam dēlam teici, ka viņš nedabūs suni, jo mums te nav vietas un nevienam nebūs
vaļas par to rūpēties? Ko, neatceries? Kad viņš lūdzās suni? Vai tu ņemsi atpakaļ savus vārdus?”
“Bet es pati varu rūpēties par savu suni!” uzstāj Norma. “Es viņu barošu un mazgāšu, un vedīšu staigāt...” Pēkšņi ierunājas ari Čārlijs, kas visu laiku ir stāvējis turpat pie galda un spēlējies ar lielo, sarkano pogu aukliņas galā:
“Es viņai palīdzēšu rūpēties par suni! Es viņai palīdzēšu viņu barot un ķemmēt, un neļaušu, lai citi suņi viņam kož!”
“Nē!” Norma iebrēcas, iekams Mets vai Roza ir paspējuši ko atbildēt. “Tas būs mans suns! Tikai mans!”
“Tu redzi?” Mets paloka galvu.
Roza apsēžas meitai blakus un glauda viņai galvu, lai nomierinātu.
“Mīlulīt, vajag dalīties. Čārlijs tev palīdzēs par suni rūpēties.”
“Nē! Tas būs tikai mans suns!... Es dabūju vēsturē A, es, nevis viņš! Viņš vispār nekad nedabū labas atzīmes, kāpēc jūs gribat ļaut, lai viņš rūpējas par suni? Tad viņš sunim patiks labāk nekā es, un iznāks, ka tas ir viņa suns, nevis manējais! Nē! Ja es to nevaru dabūt sev, tad man to vispār nevajag!”
“Viss skaidrs,” Mets paziņo, paņem avīzi un apsēžas savā vietā. “Nekāda suņa nebūs.”
Norma vienā lēcienā pielec no dīvāna un paķer vēstures kontroldarbu, ko tikai pirms brīža tik priecīgi pārnesusi mājās. Viņa to saplēš un driskās iemet Čārlija apstulbušajā sejā. “Riebeklis! Riebeklis!”
“Norma! Tūlīt pat izbeidz!” Roza saķer viņu aiz elkoņiem, bet meitene raujas laukā.
“Un es ienīstu skolu! Ienīstu! Es vairs nemācīšos un būšu tāda pati stulbene kā viņš. Aizmirsīšu visu, ko zinu, un es būšu kā viņš!” Viņa izskrien pa durvīm brēkdama: “Jau sākas! Es visu aizmirstu... aizmirstu... Es vairs nemaz neatceros, ko zināju!”
Roza šausmās skrien viņai pakaļ. Mets sēž un skatās uz klēpī nolikto avīzi. Čārlijs, histērijas un kliegšanas pārbiedēts, saraujas čokurā un klusi šņukst. Ko viņš nogrēkojies? Un, juzdams slapjumu biksēs un straumīti, kas notek gar kāju, viņš sēž un gaida pļauku, ko noteikti dabūs, mātei atgriežoties.
Aina izbalē, taču kopš tās dienas Norma brīvos brīžus pavadīja kopā ar draudzenēm vai spēlējās viena pati savā istabā. Durvis viņa turēja ciet, un man bez viņas atļaujas nebija brīv iet iekšā. Atceros, kā reiz noklausījos Normu kliedzam, kad viņa ar draudzeni spēlējās savā istabā: “Viņš īstenībā nav mans brālis! Mēs vienkārši viņu pieņēmām mūsu mājās, jo mums viņa bija žēl. Mamma tā teica, viņa teica, ka es tagad visiem varu stāstīt, ka viņš nemaz nav mans brālis!”
Kaut atmiņas būtu fotogrāfijas, tad es varētu tās saplēst un iemest viņai sejā. Man gribas viņai uzsaukt pāri tagadnei un pagātnei, pateikt, ka es negribēju, lai viņa manis dēļ paliek bez suņa. Viņa būtu varējusi to dabūt tikai sev, es to nebarotu un neķemmētu, un nespēlētos ar to, es nemūžam negribētu, lai suns vairāk mīl mani, nevis viņu. Man gribējās tikai vienu - lai viņa ar mani spēlējas tāpat kā agrāk. Es nemūžam nenodarītu viņai pāri.
6. jūnijs
Šodien pirmo reizi nopietni sastrīdējos ar Alisi. Vainīgs. Vēlējos viņu satikt. Pēc mokošām atmiņām vai sapņiem bieži ir tā, ka man pietiek tikai ar viņu parunāties -kaut pabūt viņai blakus -, un es jau jūtos labāk. Bet nevajadzēja braukt uz vakarskolu viņai pretī.