Kopš operācijas vakarskolā garīgi atpalikušiem pieaugušajiem nebiju rādījies, un jau doma vien, ka to atkal redzēšu, bija ļoti satraucoša. Skola atrodas Divdesmit trešajā ielā, austrumos no Piektās avēnijas, agrākajā skolas ēkā, kurā Bīkmenas Universitātes klīnika pirms pieciem gadiem bija ierīkojusi eksperimentālu izglītības centru psihiski nepilnvērtīgajiem. Pie vecajiem, ar asiem pīķiem rotātajiem vārtiem bija mirdzoša misiņa plāksne ar kodolīgu uzrakstu VGAP Bīkmenas filiāle.
Alises stunda beidzās astoņos, bet man gribējās redzēt klasi, kur es - vēl tik nesen - elsdams pūzdams lasīju, rakstīju un mācījos saskaitīt dolāra sīknaudu.
Iegāju skolā, pielavījos pie durvīm un, uzmanīdamies, lai no iekšpuses mani nevarētu redzēt, paskatījos pa logu. Alise sēdēja pie sava galda, un viņai blakus kluknēja nepazīstama sieviete ar sīku seju. Viņas sarauktā piere pauda neslēptu apjukumu, un man sagribējās zināt, ko Alise mēģina izskaidrot.
Vistuvāk tāfelei bija Maiks Dorni ratiņkrēslā, savā parastajā vietā - pirmajā solā - sēdēja Lesters Brauns, kā Alise stāstīja, gudrākais no viņas skolēniem. Lesters bija viegli apguvis vielu, ar kuru es toreiz tiku galā ar lielām pūlēm, taču viņš nāca uz skolu, kad viņam labpatika, vai nenāca un pelnījās, vaskodams grīdas. Ja viņš būtu gribējis - ja viņam tas būtu bijis tikpat svarīgi cik man -,
eksperimentā droši vien varēja izmantot ari viņu. Klasē bija ari jaunas sejas, cilvēki, kurus es nebiju redzējis. Vispēdīgi saņēmu dūšu un gāju iekšā.
“Čārlijs!” Maiks iesaucās, pagriezdamies ar visu ratiņ-krēslu. Es pamāju viņam ar roku.
Bernisa, glīta gaišmate ar tukšām acīm, pacēla galvu un nedzīvi uzsmaidīja:
“Kur tu biji, Čārlij? Smukas drēbes.”
Pārējie, kurus es atcerējos, māja man ar roku, un es pamāju pretī. Pēc Alises sejas izteiksmes piepeši nopratu, ka viņa ir pikta. “Pulkstenis jau ir gandrīz astoņi,” viņa paziņoja. “Sakārtosim klasi!”
Katram bija savs pienākums - nolikt vietā krītu, dzē-šamgumijas, papīru, grāmatas, zīmuļus, piezīmju lapiņas, krāsas un uzskates līdzekļus. Visi zināja, kas viņiem darāms, un lepojās, cik labi to paveic. Alises skolēni sāka rosīties, vienīgi Bernisa nekustējās. Viņa skatījās uz mani.
“Kāpēc Čārlijs nenāk uz skolu?” viņa jautāja. “Par ko tā, Čārlij? Tu nāksi atpakaļ?”
Arī visi pārējie pagriezās pret mani. Es skatījos uz Alisi, domādams, ka viņa atbildēs manā vietā, un klusums ieilga. Ko es varēju atbildēt, lai viņus neapbēdinātu?
“Es tikai atnācu ciemos,” sacīju. Viena no meitenēm ieķiķinājās - Fransīne, Alisei par viņu visu laiku bija nemierīgs prāts. Vēl nesasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, viņa bija dzemdējusi trīs bērnus, tad vecāki panāca, lai viņai izdara histerektomiju. Viņa nebija skaista -salīdzinot ar Bernisu, pavisam necila -, taču viņa bija viegls ķēriens desmitiem vīriešu, kuri nopirka viņai kādu spīdīgu mantiņu vai aizveda uz kino. Fransīne dzīvoja
Vorenas patversmes atzītā pansijā, un vakaros viņai bija atļauts nākt mācīties. Divas reizes viņa nebija ieradusies -pa ceļam uz skolu viņu bija aizveduši līdzi virieši un tagad viņai no mājām bija atļauts iziet tikai ar pavadoni. “Viņš jau runā kā liels vīrs,” Fransīne hihināja.
“Tā!” asi iejaucās Alise. “Stundas ir beigušās. Tiekamies rītvakar pulksten sešos.”
Visi devās prom, un pēc tā, kā viņa meta savas mantas skapītī, es sapratu, ka viņa ir ļoti dusmīga.
“Piedod!” es atvainojos. “Es gribēju tevi pagaidīt lejā, bet briesmīgi sagribējās redzēt manu veco klasi. Manu alma mater. Es grasījos tikai paskatīties pa logu, bet nepaspēju ne attapties, kad jau spēros iekšā pa durvīm. Kas tevi tik ļoti apbēdina?”
“Nekas - mani nekas neapbēdina.”
“Nevajag! Tavas dusmas ir daudz lielākas par manu nodarījumu. Tev kaut kas ir uz sirds.”
Viņa ar blīkšķi nometa uz galda grāmatu.
“Labi! Gribi dzirdēt? Tu esi citāds. Tu esi pārvērties. Un es nerunāju par tavu IQ. Tava attieksme pret citiem -tu vairs neesi tas pats cilvēks...”
“Ai, nu nesāc! Nevajag...”
“Nepārtrauc mani!” Patiesais niknums viņas balsī mani acumirklī apklusināja. “Es zinu, ko runāju. Agrāk tevī bija kaut kas tāds... Es nezinu... sirsnība, atklātība, laipnība... Visi tevi labi ieredzēja un gribēja ar tevi saieties. Tagad, kad tu esi tik gudrs un zinīgs, tevī ir notikušas pārmaiņas, kas...”
Es nespēju to noklausīties.
“Bet ko tad tu gaidīji? Tu domāji, ka es arī turpmāk palikšu paklausīgs kucēns, kurš tikai luncinās asti un
laizīs zābaku, kas tam iespēris? Protams, ka es tagad esmu citāds un arī pats sevi uztveru citādi. Man vairs nav jārij nost tie sūdi, ko man visu mūžu laipni atmeta.” “Cilvēki tev neko ļaunu nav nodarījuši.”
“Interesanti, kā tu to zini? Paklau, labākajā gadījumā viņi pret mani izturējās vīzdegunīgi un aizbildnieciski -izmantojot mani, lai paši justos pārāki un lieli savā garā. Uz kretīna fona kurš katrs jūtas varen gudrs.” Kad tas bija pateikts, es uzreiz atskārtu, ka viņa manus vārdus pārpratīs.
“Arī mani tu, jādomā, pieskaiti šai kategorijai.” “Nerunā muļķības! Nolāpīts, tu ļoti labi zini, ka es...” “Kaut kādā ziņā tev, protams, ir taisnība. Salīdzinājumā ar tevi es neesmu diez cik attapīga. Pēdējā laikā pēc tikšanās ar tevi es katru reizi eju mājās kā nelaimes čupiņa, kā čamma un nejēga. Es atceros visu, ko esmu teikusi, un tad man prātā nāk visvisādas ģeniālas un asprātīgas lietas, ko man patiesībā vajadzēja pateikt, un man gribas sev iespert, jo tavā klātbūtnē es neko tādu nespēju izdvest.”
“Tā ir ar visiem.”
“Man tagad pēkšņi gribas tevi pārsteigt ar gudrību, lai gan agrāk man nekas tāds ne prātā neienāca. Taču saskarsme ar tevi ir iznīcinājusi manu pašpaļāvību. Tagad es sevi nemitīgi tirdu, kāpēc es kaut ko daru, ko es ar to gribu panākt...”
Mēģināju mainīt sarunas tēmu, taču viņa visu laiku pie tās atgriezās.
“Rimsties, es šurp nenācu, lai ar tevi strīdētos,” es pēdīgi teicu. “Drīkst, es tevi pavadīšu uz mājām? Man vajag ar kādu aprunāties.”
“Man arī. Bet pēdējā laikā es ar tevi nesarunājos. Es tikai klausos un māju ar galvu un tēloju, ka visu saprotu par visām šim lietām - kultūru daudzveidību, Būla funkciju minimizāciju un postsimbolisko loģiku, bet patiesībā jūtos kā pēdējā stulbene, un, kad tu esi aizgājis, man jānostājas spoguļa priekšā un jākliedz pašai uz sevi: “Nē, tu ar katru dienu nekļūsti stulbāka! Tu neesi sākusi zaudēt savas prāta spējas! Tu nekļūsti marasmātiska un trula! Tā nav tava vaina, Čārlijs vienkārši joņo uz priekšu tādā ātrumā, ka tev šķiet, ka tu šļūc atpakaļ.” Tā es sev iegalvoju, Čārlij, bet, kad mēs satiekamies un tu man kaut ko nepacietīgi pierādi, es zinu, ka esmu smieklīga.
Un tad tu man kaut ko skaidro, bet es nespēju paturēt to prātā, un tu uzskati, ka mani nekas neinteresē un man ir slinkums domāt. Bet tu nezini, kā es sevi tirdu, kad tevis nav blakus. Tu nezini, kā es esmu urbusies grāmatās, kādas lekcijas klausījusies Bīkmenā, un tomēr, tev kaut ko stāstot, es redzu, cik tu kļūsti neiecietīgs, it kā tās visas būtu bērnišķīgas blēņas. Es gribēju, lai tu kļūsti gudrs. Gribēju tev palīdzēt un ar tevi dalīties - un tagad tu no manis norobežojies.”
Es klausījos, un man mazpamazām kļuva skaidrs, cik milzīga taisnība ir viņas sacītajā. Biju tā pārņemts ar sevi un visu to, kas ar mani notiek, ka vispār nebiju iedomājies par to, kas notiek ar viņu.