Mēs izgājām no skolas. Viņa klusi raudāja, un man nebija, ko teikt. Autobusā es visu ceļu domāju, kā viss ir apgriezies kājām gaisā. Viņai bija no manis bail. Ledus mums zem kājām bija saplaisājis, un mēs arvien vairāk attālinājāmies, jo mana prāta straume mani lielā ātrumā nesa atklātā jūrā.
Viņai bija tiesības nevēlēties būt ar mani kopā, jo mūsu saskarsme viņai sagādāja mokas. Mums vairs nebija nekā kopīga. Pat vienkāršas sarunas bija saspringtas. Tagad starp mums bija tikai neveikla klusēšana un neapmierinātas ilgas tumšā istabā.
“Tu izskaties ļoti nopietns,” viņa pirmā paskatījās man acīs, apvaldījusi savas bēdas.
“Es domāju par mums ar tevi.”
“Neuztver to tik nopietni! Es negribēju tevi izsist no līdzsvara. Tev dzīvē šobrīd ir ļoti grūts laiks.” Viņa centās pasmaidīt.
“Tev tomēr tas izdevās. Diemžēl es nezinu, ko te var iesākt.”
Kad mēs no pieturas gājām uz viņas mājas pusi, viņa atkal ierunājās:
“Es nebraukšu kopā ar jums uz to konferenci. Šorīt piezvanīju profesoram Neimaram un pateicu. Tev tur tāpat pietiks, ko darīt. Interesanti cilvēki... satraukums, nonākot uzmanības centrā... Es negribu maisīties pa kājām...”
“Alise...”
“... saki, ko gribi, es zinu, ka tieši tā es justos, tādēļ piedod, ja vari, es palikšu mājās un auklēšu savu daudz-cietušo ego... paldies.”
“Tu pārspīlē. Es skaidri zinu, ja tu mazdrusciņ...”
“Ak tad tu zini? Tu skaidri zini?” Stāvēdama uz nama sliekšņa, viņa pagriezās un, acīm zvērojot, skatījās man tieši sejā. “Tu tiešām esi kļuvis neciešams! Kā tu vari zināt, kā es jūtos? Tu vispār vairs necieni citu jūtas. Tu neko nevari zināt - ne kā es jūtos, ne ko es jūtu, ne kāpēc tas tā ir.”
Viņa metās iekšā, taču vēlreiz atskatījās un teica, balsij trīcot:
“Kad tu atgriezīsies, es tepat vien būšu. Es vienkārši netieku galā un gribētu, lai, kamēr tu būsi pietiekami tālu, mēs abi par to padomātu.”
Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņa neaicināja mani ienākt. Es paliku stāvam un skatījos uz aizvērtajām durvīm, manīdams, kā manī briest niknums. Man gribējās sarīkot scēnu, dauzīt durvis, tās vienkārši izlauzt. Kaut šis nams degtu zilās ugunīs!
Tomēr, kad sāku iet, dusmas pamazām saruka, es nomierinājos, un pēdīgi mani pārņēma atvieglojums. Gāju ļoti ātri, it kā lidoju pa ielām, un vasaras vakara vēsma man sejā dvesa atveldzi. Pēkšņi brīvs.
Tagad es saprotu, ka manas jūtas pret Alisi ir bijušas pretējas mana prāta izaugsmes straumei, no dievināšanas pārtapušas mīlestībā, tad kļuvušas par pieķeršanos, bet pēc tam - par pateicību un atbildības izjūtu. Nesaprazdams, ko patiesībā jūtu, es netiku uz priekšu un tvēros pie viņas bailēs, ka citādi palikšu viens ar savu likteni.
Taču līdz ar brīvību nāca skumjas. Es gribēju viņu mīlēt. Gribēju pārvarēt savas bailes no jūtām un fiziskas tuvības, gribēju apprecēties, gribēju bērnus un normālu dzīvi.
Tas vairs nav iespējams. Tagad, kad mans IQ ir 185, es no Alises esmu tikpat tālu kā toreiz, kad tas bija 70. Un šoreiz to zinām mēs abi.
8. jūnijs
Kas trenc mani ārā no mājām un liek klaiņot pa pilsētu? Es viens pats vazājos pa ielām - tā nav tīkama pastaiga vasaras vakarā, man nav miera, es skrienu -kurp? Klīstu pa tumšiem nostūriem, ieskatos pa durvīm, lūru gar logu slēģiem, ceru, ka mani kāds uzrunās, un reizē no tā baidos. Krustām šķērsām pa šo bezgalīgo labirintu, triecoties pret pilsētas neona krātiņu. Meklējot... ko?
Centrālparkā sastapu sievieti. Viņa sēdēja uz soliņa netālu no ezera, tīstīdamās mētelī, lai gan vakars bija sutīgs. Viņa uzsmaidīja un pamāja, lai sēžos blakus. Mēs skatījāmies uz mirdzošajām namu aprisēm Centrālparka dienvidos, gaismas šūnu kārēm melnajā tumsā, un es ilgojos, kaut spētu to visu uzsūkt un paturēt.
Jā, es viņai teicu, es esmu ņujorkietis. Nē, Ņūport-ņūzā Virdžīnijas štatā, nekad neesmu bijis. Viņa bija no turienes, tur viņa bija izgājusi par sievu pie jūrnieka, tas bija jūrā, un viņa jau divarpus gadus nebija to redzējusi.
Viņa virpināja un tīstīja mutautu, laiku pa laikam ar to noslaucīdama sviedrus, kas mirdzēja uz pieres. Pat šajā blāvajā, no ezera virsmas atstarotajā gaismā varēja redzēt, ka viņa nav taupījusi krāšļus, tomēr viņa izskatījās jauka, ar gariem, tumšiem matiem līdz pleciem -vienīgi sievietes seja bija pietūkusi, it kā viņa tikai nupat būtu pamodusies. Viņa gribēja stāstīt par sevi, un es gribēju klausīties.
Tēvs bija viņai nodrošinājis labu bērnību, izglītību, visu, ko turīgs kuģu būvētājs var dot savai vienīgajai meitai, - izņemot piedošanu. Aizbēgšanu ar jūrnieku viņš tā arī nebija piedevis.
Stāstīdama viņa satvēra manu roku un nolika galvu man uz pleca. “Manā kāzu naktī,” viņa čukstēja, “es biju pārbijusies jaunava. Un Gērijs satrakojās. Vispirms viņš gribēja mani sist un pļaukāt. Pēc tam viņš mani paņēma nesamiļojis. Tā bija pēdējā reize, kad mēs bijām kopā. Es vairs neļāvu, ka viņš man pieskaras.”
Pēc tā, kā drebēja mana roka, viņa noteikti nomanīja, kā es izbīstos. Tas bija pārāk vardarbīgi, pārāk intīmi... Viņa satvēra to ciešāk, it kā viņai noteikti vajadzētu pastāstīt visu, viņa vēl nevarēja laist mani prom. Tas viņai bija svarīgi, un es sēdēju klusiņām, it kā no manas delnas graudus knābātu putns.
“Nē, man patīk vīrieši!” viņa vientiesīgā atklātībā apgalvoja. “Es esmu gulējusi ar citiem. Ar viņu ne, bet ar daudziem citiem. Gandrīz visi vīrieši ar sievieti ir maigi un pacietīgi. Viņi tevi paņem lēnām, sākumā glāsta un skūpsta.” Viņa zīmīgi skatījās manī, slidinādama savu delnu pa manējo.
Tieši tā, kā es biju dzirdējis, lasījis, sapņojis. Nezināju, kā viņu sauc, un viņa nevaicāja pēc mana vārda. Viņa gribēja, lai es viņu aizvedu uz kādu vietu, kur mēs būtu divi vien. Ko teiktu Alise, man ienāca prātā.
Es neveikli glāstīju viņu un noskūpstīju tik nedroši, ka viņa pacēla galvu. “Kas tad nu?” viņa čukstēja. “Par ko tu domā?”
“Par tevi.”
“Vai tev ir, kur mēs varam aiziet?”
Katrs solis jāsper uzmanīgi. Kurš būs tas brīdis, kad zeme zem kājām pazudīs un es noslīkšu trauksmē? Kaut kas dzina mani uz priekšu, gribējās zināt, kā es turos.
“Ja tev nav dzīvokļa, tā viesnīca Piecdesmit trešajā ielā nav pārāk dārga. Un, ja tu samaksāsi uz priekšu, viņi neprasīs, kur tava bagāža.”
“Man ir istaba...”
Viņas acīs pavīdēja cieņa.
“Ā, tas ir labi.”
Joprojām nesākas. Tas jau vien bija interesanti. Cik tālu es tikšu, pirms mani sagrābs panika? Kad mēs ieiesim istabā un aizvērsim durvis? Kad viņa izģērbsies? Kad ieraudzīšu viņas augumu? Kad mēs kopā gulēsim gultā?
Pēkšņi man bija ļoti svarīgi uzzināt, vai es varu būt tāds pats kā visi vīrieši, vai es kādreiz varēšu aicināt sievieti ienākt manā dzīvē. Ar prāta spējām un zināšanām dzīvē ir par maz. Es gribēju ari šīs lietas. Man likās, ka mani nekas nesaista, nekas neliedz, ka tas ir iespējams. Uzbudinājums, kas mani pārņēma, viņu vēlreiz noskūpstot, pieauga, un es ticēju, ka ar viņu spēšu būt normāls. Viņa nebija Alise. Viņa bija sieviete, kas dzīvē šo to pieredzējusi.
Pēkšņi viņas balss skanēja citādi, tā bija nedroša: