“Pirms mēs ejam... Tikai viena lieta...” Viņa piecēlās un, laternas gaismas aplī paspērusi soli uz manu pusi, pavēra mēteli. Es ieraudzīju viņas ķermeņa aprises - ne tādas, kā biju iztēlojies, kamēr mēs cieši blakus sēdējām pustumsā. “Tikai piektais mēnesis,” viņa teica. “Tas nekas. Tevi taču tas netraucēs?”
Tā stāvēdama ar pavērtu mēteli, viņa kā divkāršā ekspozīcijā uzklājās pa virsu tai fotogrāfijai, kurā pusmūža sieviete, tikko izkāpusi no vannas, paver halātu, lai Čārlijs redzētu viņas kailumu. Un es gaidīju, kā zaimotājs gaida zibens spērienu. Es novērsu acis. To es nebiju gaidījis, lai gan tīstīšanos mētelī tik karstā naktī būtu varējis saprast kā brīdinājumu.
“Tas nav no mana vīra,” viņa steidzās paskaidrot. “Es tev pirmīt nemeloju. Gadiem ilgi neesmu viņu redzējusi.
Tas ir no viena komivojažiera, ar kuru es iepazinos pirms astoņiem mēnešiem. Mēs ar viņu dzīvojām kopā. Es vairs negribu viņu redzēt, bet bērnu es paturēšu. Mums ar tevi tikai vajadzēs uzmanīties - nedrīkstēs rupji, un tādā garā. Bet vispār tu vari neuztraukties.”
Viņa nomanīja manu niknumu un runāja arvien klusāk.
“Tā ir cūcība!” es kliedzu. “Tev vajadzētu kaunēties!” Viņa atrāvās un steigšus ietīstījās mētelī, sargādama to, kas bija tur iekšā.
Redzot viņas žestu, manu acu priekšā parādījās vēl viens dubultattēls: māte neilgi pirms manas māsas dzimšanas, dienās, kad viņa apskāva mani retāk, mazāk sildīja mani ar savu balsi un rokām, vairs necentās aizsargāt mani pret katru, kas uzdrīkstējās apgalvot, ka neesmu normāls.
Laikam saķēru viņu aiz pleca - īsti nezinu, bet viņa sāka kliegt, un es vienā mirklī atgriezos realitātē, nomanīdams briesmas. Gribēju viņai pateikt, ka neko ļaunu negribēju - ka es nespēju nodarīt pāri - ne viņai, ne kādam citam, nevienam. “Nekliedz, lūdzu!”
Bet viņa kliedza, un uz tumšā celiņa jau dipēja skrejoša cilvēka soļi. Nebija vērts domāt, ka mani kāds sapratīs. Es metos tumsā, gribēju tikt ārā no parka, skraidīju šurpu turpu pa celiņiem. Parku nepazinu, un pēkšņi kaut kam uzskrēju virsū un aizlidoju atpakaļ. Stiepļu pinuma žogs -strupceļš. Tad ieraudzīju šūpoles un slidkalniņus un sapratu, ka tas ir bērnu rotaļlaukums, aizslēgts uz nakti. Sāku iet gar žogu, pa pusei skriedams, klupdams pāri greizajām saknēm. Pie ezera, kura krasts bija pie paša bērnu laukuma, griezos atpakaļ, iznācu uz cita celiņa, pārskrēju pāri tiltiņam, nogriezos, nonācu patiltē. Netiku projām.
“Kas notika? Kundze, kas atgadījies?”
“Maniaks?”
“Jums nekas nekaiš?”
“Uz kuru pusi viņš aizbēga?”
Biju nonācis turpat, kur sākumā. Aizlavījos aiz liela klints atseguma, nometos uz vēdera aiz kazenāju pudura.
“Pasauciet policiju! Kāpēc nekad, kad vajag, tuvumā nav neviena policista?”
“Kas noticis?”
“Kāds deģenerāts mēģināja viņu izvarot!” “Skatieties, tur kāds dzenas viņam pakaļ! Stāvi!” “Skrieniet! Noķeriet to mūdzi, lai viņš neizmūk no parka!”
“Uzmanīgi! Viņam ir nazis un šaujamais...”
Bija skaidrs, ka bļaustīšanās pievilināja nakts blan-doņas, jo kliedziens “Stāvi!” vēlreiz atskanēja man aiz muguras un, atskatīdamies no sava slēpņa, redzēju, kā vientuļš skrējējs no apgaismotā celiņa tiek iedzīts tumsā. Pēc mirkļa vēl viena ēna nozibēja garām klintij un nozuda. Varēju iztēloties, kā šī iekarsusī varza dzenas man pakaļ, notver, sit un saplosa. Biju to pelnījis. Es gandrīz to gribēju.
Piecēlos, nopurināju no drēbēm lapas un zemi un lēni gāju pa celiņu uz to pusi, no kuras biju atnācis. Biju gatavs, ka mani kuru katru brīdi sagrābs, nogāzīs zemē netīrumos un tumsā, taču jau pavisam drīz ieraudzīju Piecdesmit devītās ielas un Piektās avēnijas spožās ugunis un tad jau izgāju no parka.
Tagad, domājot par to, sēžot istabā, kur man nekas nedraud, mani satriec, cik tas bija rupji un dziļi. Atcerēties, kā māte izskatījās grūtniecības beigās, ir baigi. Bet vēl baigāka ir nojauta, ka es gribēju, lai mani noķer un sit. Kāpēc es gribēju saņemt sodu? No pagātnes izlīdušas ēnas tvarsta mani aiz kājām un velk lejā. Atveru muti kliedzienam, bet man nav balss. Rokas trīc, man ir auksti, un ausīs skan tāla džinkstoņa.
ATSKAITE NR. 13
10. jūnijs
Mēs sēžam Strato lidmašīnā un tūlīt celsimies gaisā, lai dotos uz Čikāgu. Šī atskaite top, pateicoties Bērtam, kuram radās atjautīgā ideja, ka es to varu ierunāt tranzistoru magnetofonā un Čikāgā nodot kādā mašīnrakstītāju birojā nodrukāt. Neimaram šī doma patīk. Vispār viņš vēlas, lai es diktēju magnetofonā līdz pēdējam brīdim. Viņam šķiet, ka viņa referāts būs pilnvērtīgāks, ja beigās tiks atskaņots pats pēdējais ieraksts.
Tā nu es esmu lidmašīnā, kas tūlīt dosies uz Čikāgu, vienatnē sēžu mums atvēlētajā nodalījumā un cenšos pieradināties pie domāšanas skaļi un pie manas balss skaņas. Mašīnrakstītāja droši vien neiedrukās visus šos ē, mm un ā, un uz papīra tas viss izskatīsies pareizi (neko nevar darīt, domājot, ka vārdus, kurus es tagad izrunāju, klausīsies simtiem cilvēku, es jūtos kā paralizēts).
Mans prāts ir tukšs. Šobrīd svarīgāks par visu ir tas, kā es jūtos.
Mani ārkārtīgi biedē doma, ka vajadzēs lidot pa gaisu.
Man liekas, pirms operācijas es vispār nebiju sapratis, kas ir lidmašīnas. Lidmašīnu tuvplānus filmās un televīzijā nekad nebiju sasaistījis ar tām rūcošajām būšanām gaisā. Tagad, kad mēs kuru katru bridi pacelsimies, es spēju domāt vienīgi par to, kas notiks, ja mēs nogāzīsimies. Aukstums kaulos, un doma, ka es negribu mirt. Atmiņā nāk tās sarunas par Dievu.
Pēdējās nedēļās daudz domāju par nāvi, bet par Dievu īsti ne. Māte mani reizēm veda uz baznīcu, taču neatceros, ka būtu to kaut kā saistījis ar domu par Dievu. Māte Viņu diezgan bieži pieminēja, un man vakaros vajadzēja Viņu lūgt, bet es par to daudz nedomāju. Atceros Viņu kā tālīnu radinieku, tēvoci tronī ar garu bārdu (kā San-taklausu, kas universālveikalā sēž lielā krēslā, uzsēdina tevi uz ceļgala un jautā, vai tu esi bijis labs bērns un kādu dāvanu tu gribi). Māte no Viņa baidījās, un tomēr Viņam lūdza visādus labumus. Tēvs Viņu nemēdza pieminēt - it kā Dievs būtu kāds no Rozas radiniekiem, un viņš ar tādu nevēlētos saieties.
*
“Mēs tūlīt pacelsimies, ser. Vai drīkstu jums palīdzēt aizsprādzēt drošības jostu?”
“Vai tas katrā ziņā ir jādara? Man nepatīk būt piesietam.”
“Jā, kamēr būsim sasnieguši lidojuma augstumu.” “Es labprāt to nedarītu, ja tas nav ļoti nepieciešams. Man ir paniskas bailes no piesiešanas. Var gadīties, ka man kļūs nelabi.”
“Tādi ir noteikumi, ser. Ļaujiet, es jums palīdzēšu.” “Nē! Es pats.”
“Nē... šo te vajag ievērt šeit.”
“Tūlīt... ē... Labi.”
*
Vienkārši smieklīgi. Bailēm nav pamata. Drošības josta nav pārāk cieša, tā nespiež. Kāpēc šīs sasodītās jostas aizsprādzēšana iedveš tādas šausmas? Un vēl ari tas, kā lidmašīna paceldamās vibrē. Trauksme, kas ir daudz lielāka, nekā šajā situācijā būtu vietā... droši vien tur kaut kas ir... kas?... pacelšanās un lidošana tumšos mākoņos... aizsprādzējiet drošības jostas... piesiets... raujos prom... ādas mēbele smird pēc sviedriem... vibrācijas un rēkoņa man ausīs...
Pa logu - mākoņos - es redzu Čārliju. Vecumu grūti noteikt, apmēram pieci gadi. Pirms Normas...