*
“Vai jūs abi beidzot esat gatavi?” Viņa tēvs apstājas uz sliekšņa, smagnējs un mucīgs, sejas un kakla miesa noļukusi. Viņš izskatās noguris. “Vai jūs esat gatavi, es jautāju?”
“Tūlīt,” Roza atbild. “Es jau lieku galvā cepuri. Paskaties, vai viņa krekls ir aizpogāts, un sasien kurpju saites.” “Taisies ātrāk, lai tas vienreiz ir izdarīts.”
“Kur?” Čārlijs jautā. “Kur... Čārlis... iet?”
Tēvs skatās uz viņu un sarauc pieri. Mets Gordons nekad nezina, kā reaģēt uz dēla jautājumiem.
Roza parādās savas guļamistabas durvis, piekārtodama cepures plīvuriņu. Viņa atgādina putnu, un šādi, kad rokas ir paceltas pie galvas, izvērstie elkoņi līdzinās spārniem.
“Mēs ejam pie daktera, kurš tev palīdzēs kļūt gudram.” Plīvura dēļ izskatās, ka viņa lūkojas cauri stiepļu pinumam. Viņš vienmēr ļoti baidās, kad viņi tā sapošas iziešanai, jo zina, ka vajadzēs satikties ar svešiem cilvēkiem un māte būs bēdīga un dusmosies.
Viņš grib bēgt, bet nav, uz kurieni.
“Kāpēc tev vajadzēja viņam to teikt?” prasa Mets. “Tāpēc, ka tā ir. Dakteris Garīno var viņam palīdzēt.” Mets sāk staigāt pa istabu kā cilvēks, kas ir atmetis cerības, bet vēl pēdējo reizi mēģinās kaut ko ieskaidrot.
“Kā tu zini? Ko tu vispār par viņu zini? Ja kaut kas būtu līdzams, ārsti mums jau sen to būtu pateikuši.” “Tā nerunā!” viņa iespiedzas. “Nesaki, ka nekas nav darāms.” Viņa saķer Čārliju un piespiež tā galvu pie krūtīm. “Viņš būs normāls, lai tas prasa ko prasīdams, vienalga, cik tas maksās.”
“Tādas lietas par naudu nevar nopirkt.”
“Es runāju par Čārliju! Par tavu dēlu... tavu vienīgo dēlu.” Roza šūpo viņu šurpu turpu, jau gandrīz histēriska. “Es negribu dzirdēt tādas runas! Viņi neko nejēdz, tādēļ arī apgalvo, ka nekas nav līdzams. Dakteris Garīno man visu paskaidroja. Viņa izgudrojumam liedz atbalstu, jo tad atklāsies, ka viņiem nav taisnība. Tāpat kā agrāk bija ar citiem zinātniekiem, ar Pastēru un Dženingsu, ar visiem pārējiem. Viņš man tā arī pateica, taviem smalkajiem dakteriem vienkārši bail no progresa.”
Tā strīdēdamās ar Metu, viņa nomierinās un atgūst pašpārliecību. Kad viņa Čārliju palaiž vaļā, viņš pārbijies ielien kaktā un trīcēdams stāv, pagriezies pret sienu.
“Skaties, ko tu izdarīji,” viņa saka, “tu viņu atkal nobiedēji.”
“Es?”
“Tu vienmēr sāc par to runāt viņa klātbūtnē.”
“Ak Kungs! Tad ejam taču, lai tas vienreiz ir nodarīts, un miers.”
Visu ceļu pie daktera Garīno viņi nesarunājas. Klusē autobusā un klusē, iedami tos trīs kvartālus no pieturas līdz biroju namam pilsētas centrā. Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm dakteris Garino iznāk pie viņiem uzgaidāmajā telpā. Viņš ir resns un plikpaurains, izskatās, ka viņš tūlīt izsprāgs ārā no sava baltā uzsvārča. Čārlijs nespēj atraut skatienu no biezajām, baltajām uzacīm un baltajām ūsām, kas laiku pa laikam noraustās. Dažreiz vispirms noraustās ūsas un pēc tam paceļas abas uzacis, bet citreiz atkal vispirms paceļas uzacis un pēc tam noraustās ūsas.
Lielā, baltā telpa, kurā Garino viņus ieved, ož pēc svaigas krāsas, un tajā gandrīz nekā nav - vienā pusē ir divi rakstāmgaldi un otrā - liels aparāts ar vairākām rindām ciparnīcu un četrām garām rokām, tādiem kā zobārsta urbjiem. Blakus ir melna ādas kušete ar biezām, plēvainām siksnām.
“Tā, tā, tā,” Garīno saka, uzraukdams uzacis, “tātad šis ir Čārlijs.” Viņš cieši saņem zēnu aiz pleciem. “Mēs būsim draugi.”
“Doktor Garīno, vai jūs tiešām varat kaut kā līdzēt?” ierunājas Mets. “Vai jūs jau kādreiz esat ārstējis šādu problēmu? Mums nav daudz naudas.”
Uzacis nolaižas kā slēģi, Garīno sarauc pieri.
“Mister Gordon, vai es jau esmu teicis kaut vārdu par to, ko es varu izdarīt? Vai man vispirms nevajadzētu viņu izmeklēt? Varbūt kaut ko var līdzēt, varbūt nevar.
Sākumā jāveic fizisko un prāta spēju pārbaude, lai noteiktu patoloģijas cēloņus. Par prognozēm varēs runāt vēlāk. Vispār es patlaban esmu ļoti aizņemts. Šim gadi-jumam piekritu uzmest aci tikai tāpēc, ka šobrīd pētu tieši šo neiroloģiskās atpalicības paveidu. Protams, ja jums ir bažas, tad varbūt...” Viņš skumīgi pieklust un aizgriežas, bet Roza Gordona iecērt elkoni Metam sānā.
“Doktor Garīno, mans vīrs nemaz tā nedomāja. Viņš pārāk daudz runā.” Viņa vēlreiz nikni paskatās uz Metu, lai tas prastos un atvainotos.
Mets nopūšas. “Ja ir izredzes, ka jūs varat Čārlijam palīdzēt, mēs darīsim visu, ko jūs teiksit. Šie ir grūti laiki. Es pārdodu frizieru darbarīkus, cik nu man tās rocības ir, es, protams...”
“Ir viens noteikums, un tas ir kategorisks,” Garino saka, sakniebdams lūpas, it kā pieņemdams kādu lēmumu. “Kad būsim sākuši ārstēšanu, tā jāturpina līdz beigām. Šī paveida gadījumos rezultāti bieži iestājas pēkšņi pēc tam, kad daudzus mēnešus nav bijis nekādu uzlabojuma pazīmju. Tikai ņemiet vērā, es jums neko nesolu. Nav nekādu garantiju. Bet ārstēšana prasīs laiku, ar to rēķinieties, citādi labāk vispār nemaz nesākt.”
Viņš bargi skatās, lai tie abi ņemtu viņa brīdinājumu nopietni, un viņa uzacis ir baltas ēnas, no kuru dziļumiem lūkojas spoži zilās acis.
“Tā, varbūt esiet tik laipni un uzgaidiet ārā, kamēr es izmeklēju zēnu.”
Metam negribas atstāt Čārliju vienu ar šo dakteri, taču Garīno svarīgi paloka galvu.
“Tā ir vislabāk,” viņš saka, vedinādams abus ārā uz priekšistabu. “Rezultāti vienmēr ir nozīmīgāki, ja psihosubstanciācijas analīze tiek veikta, kad mēs ar pacientu esam divi vien. Ārējas distrakcijas destruktīvi ietekmē ramificētus nolasījumus.”
Roza, triumfējoši smaidīdama, skatās uz vīru, un Mets padevīgi iet viņai līdzi.
Palicis divatā ar Čārliju, dakteris Garīno noglauda viņam galvu. Laipni smaida.
“Labs ir, mazais. Uz kušetes!”
Kad Čārlijs neko nedara, viņš to paceļ un saudzīgi nogulda uz ādas kušetes, tad kārtīgi piesprādzē ar plē-vainajām siksnām. Kušete smird pēc veciem sviedriem un ādas.
“Māāāā!”
“Viņa ir aiz durvīm. Nebaidies, Čārlij! Nebūs sāpīgi.” “Gribu mā!” Nespēdams pat pakustēties, Čārlijs ir apstulbis. Viņš nesaprot, kas ar viņu tiek darīts, bet jau ir bijuši citi dakteri, kuri nebija necik saudzīgi, kad vecāki bija izgājuši no kabineta.
Garīno mēģina viņu nomierināt.
“Neuztraucies, mazais! Nav, no kā baidīties. Redzi to lielo mašīnu? Zini, ko es ar to darīšu?” Čārlijs izbailēs saraujas, tad atceras, ko teica māte.
“Taisīsi, ka es palieku guders.”
“Pilnīgi pareizi. Labi, ka tu zini, kāpēc te atrodies. Tagad aizver acis un atslābinies, bet es pagriezīšu šīs sviras. Būs skaļa rūkoņa, kā lidmašīna, bet tas nebūs sāpīgi. Un tad palūkosim, vai mēs varam tevi padarīt kādu nieku gudrāku nekā šobrīd.”
Garino parauj slēdzi, un lielā mašīna sāk rūkt, ņirbinās sarkanas un zilas lampiņas. Čārlijs ir pārbijies. Viņš raustās un dreb, taču siksnas tur viņu cieši piespiestu pie galda. Viņš sāk kliegt, taču Garīno veikli aizbāž viņam muti ar vīkšķi.
“Kuš, kuš, Čārlij. Kas tad nu! Tu būsi labs puika. Es taču teicu, nebūs sāpīgi.”
Viņš atkal mēģina pakliegt, taču iznāk tikai apslāpēta rīstīšanās, un viņam gribas vemt. Viņš jūt ap ciskām slapjumu un lipīgumu, un pēc smakas zina, ka māte viņu par bikšu pietaisīšanu nopērs un ieliks kaktā. Bet viņš tur neko nevar darīt. Sasiets un pārbijies viņš zaudē kontroli un aptaisās. Trūkst elpas... nelabi... vēmiens... un viss kļūst melns...