Nav ne jausmas, cik ilgs laiks tā paiet, taču, kad Čārlijs atver acis, vīkšķis no mutes ir izvilkts un siksnas noņemtas. Dakteris Garīno izliekas nemanām smirdoņu. “Nu, nebija taču sāpīgi, ko?”
“N-ne-e.”
“Ko tad tu tā trīci? Es tikai ieslēdzu mašīnu, lai pataisītu tevi gudrāku. Kāda tad ir sajūta tagad, kad tu esi gudrāks nekā pirmīt?”
Piemirsis savas šausmas, Čārlijs platām acīm skatās uz mašīnu.
“Es tagad esu guders?”
“Kā gan citādi! Uff, paliec tur, kur tu stāvi. Kāda ir sajūta?”
“Slapija. Es aptaisījos.”
“Jā, nu, ē, nākamreiz tā nedari, labi? Tev vairs nebūs bail, tagad tu jau zini, ka tas nav sāpīgi. Tā, ej un pastāsti savai mātei, cik tu esi gudrs, un lai viņa tevi divreiz nedēļā ved šurp uz īsviļņu encefaloreparāciju, un tu kļūsi arvien gudrāks un gudrāks.”
Čārlijs smaida.
“Es māku iet ar muguru pa priekšu.”
“Ak tā? Parādi!” Garino tēlotā sajūsmā aizver mapi. “Es gribu redzēt.”
Čārlijs lēnām un ar lielām pūlēm pasper dažus soļus atmuguriski un uzskrien virsū kušetei. Garino smaida un māj ar galvu.
“Jā, tas tiešām ir vareni! Pagaidi tikai! Nepaies ne ilgs laiks, un tu būsi gudrākais puika visā savā ielā.”
No uzslavas un atzinīgā skatiena Čārlijs pietvīkst. Negadās bieži, ka cilvēki viņam uzsmaida un slavē, jo viņš kaut ko ir izdarījis labi. Pat briesmīgās bailes no tās mašīnas un piesiešanas vairs nav tik stipras.
“Visā ielā?” Šī doma viņu pārņem ar tādu spēku, ka viņš vairs nemaz nespēj ievilkt elpu, lai kā cenšas. “Vēl guderāks nekā Haimijs?” Garīno atkal smaida un māj ar galvu.
“Gudrāks nekā Haimijs.”
Čārlijs ar jaunu apbrīnu un godbijību skatās uz mašīnu. Šī mašīna viņu pataisīs gudrāku par Haimiju, kurš dzīvo divas mājas tālāk, prot lasīt un rakstīt un ir uzņemts skautos.
“Šitā ir tava mašina?”
“Vēl ne. Tā pieder bankai. Bet drīz tā būs mana, un tad es varēšu pataisīt par gudriniekiem daudzus tādus puikas kā tu.” Viņš noglauda Čārlijam galvu un saka: “Tu esi daudz jaukāks nekā dažs labs no tiem normālajiem puišeļiem, kurus mātes ved šurp, domādamas, ka es varu paaugstināt viņu IQ un tad viņi būs ģēniji.”
“Tu viņus aukstini, un tad viņiem ir ģīmiji?” Viņš piespiež rokas pie sejas, gribēdams zināt, vai tā jau ir aukstāka. “Man arī būs ģīmijs?”
Garīno laipni smejas un saspiež Čārlija plecu.
“Nē, Čārlij. Nebaidies! ĢImijus dabū tikai nejauki mazi ēzeļi. Tu paliksi tāds, kāds tu esi - jauks puika.” Tad attapies piebilst: “Protams, mazliet gudrāks nekā tu tagad esi.”
Viņš atslēdz durvis un aizved Čārliju pie vecākiem. “Saņemiet viņu atpakaļ. Nekas slikts nav noticis. Labs zēns. Manuprāt, mēs būsim lieli draugi, ko, Čārlij?” Čārlijs paloka galvu. Viņš grib, lai dakteris Garīno par viņu domātu labi, bet ierauga mātes seju un pārbīstas. “Čārlij! Ko tu esi sastrādājis?”
“Tikai neliels starpgadījums, misis Gordona. Pirmajā reizē viņam bija bail. Nevajag viņu vainot vai sodīt. Es nevēlos, lai nākšana uz šejieni viņam saistītos ar sodiem.” Taču Rozai Gordonai no kauna ir nelabi.
“Cik pretīgi! Dakter, es nezinu, ko lai iesāk. Pat mājās viņam aizmirstas, un reizēm ari tad, kad mums ir ciemiņi. Es nezinu, kur dēties, kad viņš tā izdara.” Mātes sejā ir tāds derdzīgums, ka viņš sāk drebēt pie visām miesām. Viņam bija piemirsies, cik slikts puika viņš ir, kā vecākiem viņa dēļ jācieš. Viņš nesaprot, ko tas nozīmē, bet viņam ir bail, kad māte saka - tu liec man ciest, un, kad viņa raud un kliedz, viņš pagriežas ar seju pret sienu un klusiņām kunkst.
“Nomierinieties, misis Gordona, un nesatrauciet viņu! Vediet viņu šurp katru otrdienu un ceturtdienu šajā pašā laikā.”
“Bet vai no tā tiešām būs kāds labums?” jautā Mets. “Desmit dolāru ir liela...”
“Met!” viņa saķer to aiz piedurknes. “Vai tev tiešām tā ir jāsaka? Viņš ir kauls no tevis paša kaula, un varbūt, pateicoties dakterim Garīno, viņš būs tāds pats kā citi bērni, lai Dievs dod, bet tu te runā par naudu!”
Mets Gordons grib kaut ko paskaidrot, taču atsakās no šīs domas un izvelk naudasmaku.
“Lūdzami...” Garīno nopūšas, it kā viņam būtu neērti skatīties uz naudu. “Ar finansiālajiem aspektiem nodarbojas mana sekretāre, jūs viņu atradīsit pie ieejas durvīm. Pateicos!” Viņš viegli paklanās Rozai, paspiež roku Metam un papliķē Čārlijam pa skaustu. “Jauks zēns. Ļoti jauks.” Viņš atkal pasmaida un nozūd aiz sava kabineta durvīm.
Visu ceļu līdz mājām viņi strīdas, Mets gaužas, ka frizieru darbarīkus gandrīz neviens nepērk un no viņu ietaupījumiem tūlīt nekas nebūs palicis pāri, Roza kliedz pretī, ka tas, lai Čārlijs būtu normāls, ir svarīgāks par visu citu.
Briesmīgi nobijies no viņu ķildošanās, Čārlijs činkst. Viņš nespēj izturēt dusmas, kas skan viņu balsīs. Tikko viņi ir iegājuši pa durvīm, viņš izraujas, ieskrien virtuvē un, nostājies aizdurvē, piespiež galvu pie flīzēm un trīc, un kunkst.
Tie neliekas manām. Pavisam aizmirsuši, ka viņu vajag nomazgāt un pārģērbt.
“Tā nav nekāda histērija! Man vienkārši ir apriebies, ka vienmēr, kad es mēģinu kaut ko darīt tava dēla labā, tu ņaudi pretī! Tev ir vienalga! Tu vienkārši par viņu neliecies zinis!”
“Nerunā muļķības! Bet es saprotu, ka mēs te neko nevaram iesākt. Tāds bērns ir krusts, to vajag nest un mīlēt. Es varu viņu nest, bet es nevaru izturēt tavu māžošanos. Gandrīz visi mūsu ietaupījumi jau ir nonākuši pie blēžiem un šarlatāniem - ar šo naudu es būtu varējis sākt strādāt patstāvīgi. Jā! Nemaz neskaties tā uz mani! Par visu naudu, ko tu esi izmetusi renstelē, gribēdama panākt neiespējamo, es būtu varējis ierīkot savu frizētavu, nevis desmit stundas dienā vergot, vazājoties apkārt gar svešiem sliekšņiem! Man būtu sava frizētava, un citi strādātu manā labā!”
“Beidz vienreiz kliegt! Paskaties uz viņu, viņš ir nobijies!”
“Brauc ellē! Es beidzot sapratu, kurš te ir idiots! Es! Jo es to visu paciešu!” Viņš izskrien ārā un aizcērt durvis.
*
“Piedodiet, ka jūs traucēju, ser, bet mēs pēc dažām minūtēm nolaidīsimies. Lūdzu, no jauna aizsprādzējiet drošības jostu... A, tā jau ir aizsprādzēta. Jūs tā esat nosēdējis visu ceļu no Ņujorkas. Gandrīz divas stundas.”
“Biju pavisam piemirsis. Lai jau tagad paliek, kamēr būsim nosēdušies. Acīmredzot tā mani vairs netraucē.”
*
Tagad es saprotu, no kurienes man šī neparasti dedzīgā vēlme, kas sākumā visus tik ļoti pārsteidza, vēlme kļūt gudram. Roza Gordona ne par ko citu nespēja domāt. Viņai bija bail, viņa jutās vainīga, viņai bija kauns, ka Čārlijs ir kretīns. Viņa cerēja, ka to var kaut kā labot. Viņa visu laiku mocījās, domādama: kura vaina tā ir, viņas vai Meta? Tikai pēc tam, kad ar Normu pierādījās, ka viņai var būt normāli bērni un ka es esmu nenormāls, viņa vairs nepūlējās par visām varēm mani pārtaisīt. Toties manī gan laikam nekad neizzuda vēlme kļūt par to gudro zēnu, kuru viņai vajadzēja, kuru viņa mīlētu.
Ar Garino ir jocīgi. Man vajadzētu uz viņu dusmoties -par to, ko viņš man nodarīja, un par to, kā viņš vazāja aiz deguna Rozu un Metu, bet dusmu nav. Pēc tās pirmās dienas viņš vienmēr pret mani izturējās jauki. Vienmēr bija uzsitiens pa plecu, smaids, uzmundrinājums - ko tādu man tik reti gadījās dzirdēt.
Viņš pret mani - arī toreiz - izturējās kā pret cilvēku.
Varbūt tas izklausās pēc nepateicības, bet tā ir viena lieta, ko es nespēju paciest - pret mani te izturas kā pret izmēģinājumu trusīti. Neimara mūžīgā kladzināšana, ka viņš mani pataisījis par cilvēku, ka dienās vēl citi tādi paši beidzot kļūs par cilvēkiem.