Kā lai lieku viņam saprast, ka viņš nav mani radījis?
Viņš dzīvo tādos pašos maldos kā visi citi, kas skatās uz garīgi atpalikušu cilvēku un smejas, jo nesaprot, ka tam arī ir cilvēciskas jūtas. Viņš neapjēdz, ka es biju cilvēks jau pirms tam, kad ierados laboratorijā.
Es mācos apvaldīt savu aizvainojumu, iegrožot nepacietību, nogaidīt. Acīmredzot es kļūstu pieaudzis. Katru dienu uzzinu par sevi arvien vairāk un vairāk, un atmiņas, kas sākumā bija viegli vilnīši, tagad gāžas pār mani kā vētras vāli...
11. jūnijs
Viss aizgāja ņigu ņegu ar to pašu brīdi, kad, ieradušies Čikāgas Chalmers viesnīcā, mēs atklājām, ka ir gadījies misēklis, mūsu istabas atbrīvosies tikai rītvakar un līdz tam laikam mums vajadzēs dzīvot “Neatkarības viesnīcā” turpat netālu. Neimars bija pārskaities. Viņš to uztvēra kā personisku apvainojumu un kliedza uz visiem pēc kārtas, sākot ar izsūtāmo zēnu un beidzot ar direktoru. Mēs stāvējām vestibilā, un viesnīcas darbinieki cits pēc cita gāja meklēt katrs savu priekšniecību, tā mēģinot kaut ko darīt lietas labā.
Apkārt valdīja rosība un juceklis - saradās arvien vairāk čemodānu, kas tika krauti kaudzēs, izsūtāmie ar saviem ratiņiem skraidīja šurpu turpu, gadu neredzējušies konferences dalībnieki sasaucās un sveicinājās, bet mēs stāvējām tam visam pa vidu un jutāmies arvien neērtāk, savukārt Neimars mēģināja atrast kādu, kas būtu no Starptautiskās Psihologu asociācijas.
Beigu beigās kļuva skaidrs, ka nekas nav līdzams, un viņš samierinājās ar to, ka pirmo nakti Čikāgā mums vajadzēs vien pavadīt “Neatkarības viesnīcā”.
Kā izrādījās, “Neatkarības viesnīcā” bija izmitināti gandrīz visi gados jaunākie psihologi, un tur ar lielu sajūsmu tika svinēts konferences pirmais vakars. Tur gandrīz visi bija dzirdējuši par eksperimentu un zināja, kas es esmu. Lai kur mēs gājām, kāds noteikti pienāca klāt un gribēja dzirdēt manas domas par visu, sākot ar jaunā nodokļa ietekmi uz ekonomiku un beidzot ar arheologu pēdējiem atradumiem Somijā. Tas bija interesanti, un es ar savu vispārējo zināšanu bagāžu spēju runāt par gandrīz jebkuru jautājumu. Taču pēc kāda laika manīju, ka Neimaru ērcina tas, ka man tiek pievērsta tik liela uzmanība.
Kad jauna, glīta klīniskā psiholoģe no Falmatas koledžas lūdza, vai es varētu izskaidrot dažus no manu garīgās attīstības traucējumu cēloņiem, es atteicu, ka īstais cilvēks, kam jāuzdot šādi jautājumi, ir profesors Neimars.
Tieši to, iespēju parādīt savu viszinību, viņš bija gaidījis, un pirmo reizi, kopš bijām pazīstami, viņš uzlika roku man uz pleca.
“Lai gan mums nav zināms, kas īsti izraisa to fenil-ketonūrijas paveidu, ar ko Čārlijs sirga bērnībā, - kāda neparasta bioķīmiska vai ģenētiska situācija, iespējams, jonizējošais starojums, dabiskā radiācija vai varbūt pat vīrusa infekcija embrija stadijā -, ir skaidrs, ka iznākums bija bojāts gēns, kas izstrādāja, sacīsim tā, “patvaļīgu enzīmu”, kurš rada defektīvas bioķīmiskās reakcijas. Šīs jaunās aminoskābes, protams, cīnās ar normālajiem enzīmiem, un tā rodas smadzeņu bojājumi.”
Meitene sapīka. Viņai nebija nekādas vēlēšanās noklausīties lekciju, taču Neimars bija ieskrējies un turpināja tādā pašā garā. “Es to saucu par enzīmu kompetitīvo nomākšanu. Tūlīt paskaidrošu, kā tas izpaužas. Iztēlojieties, ka bojātā gēna izstrādātais enzīms ir nederīga atslēga, kas gan ir iebāžama centrālās nervu sistēmas ķīmiskajā slēdzenē, taču pagriezt to nav iespējams. Bet tā tur atrodas, un tādēļ īstā atslēga - pareizais enzīms -slēdzenei netiek klāt. Tā ir nobloķēta. Rezultāts? Neatgriezeniska olbaltumvielu bojāeja smadzeņu audos.”
“Bet, ja tā ir neatgriezeniska,” iejaucās cits psihologs, kas bija piebiedrojies nelielajam klausītāju pulciņam, “tad kā iespējams, ka misters Gordons vairs nav garīgi atpalicis?”
“Ā!” iegavilējās Neimars, “es teicu, ka neatgriezeniska ir audu bojāeja, nevis pats process. Daudziem pētniekiem ir izdevies anulēt šo procesu, injicējot ķīmiskas vielas, kuras mijiedarbojas ar defektīvajiem enzīmiem un izmaina traucējošās atslēgas molekulāro veidojumu. Arī mūsu metodē tas ir centālais elements. Taču pirmām kārtām mēs izoperējam bojātos smadzeņu segmentus un ļaujam implantētajiem smadzeņu audiem, kas pirms tam ir ķīmiski revitalizēti, izstrādāt smadzeņu proteīnus daudzkārt palielinātā ātrumā...”
“Atļaujiet, profesor Neimar,” es iejaucos, pārtraukdams viņu šīs spožās runas kulminācijas brīdī. “Bet ko jūs sakāt par rezultātiem, pie kuriem šajā jomā nonācis Rāhadžamāti?”
“Kas?” Varēja redzēt, ka šis vārds viņam neko neizsaka.
“Rāhadžamāti. Viņš savā rakstā kritizē Tanidas en-zīmu fūzijas teoriju - ideju par ķīmiskās struktūras mainīšanu šim enzīmam, kas aizšķērsojis piekļuvi vielmaiņas ceļam.”
Viņš saīga. “Kur tas raksts bija tulkots?”
“Tas vēl nav tulkots. Es tikai pirms pāris dienām izlasīju hindi valodā, indiešu psihopatoloģijas žurnālā.” Viņš paskatījās uz saviem klausītājiem un mēģināja izlikties, ka tas nav nekas svarīgs.
“Nu, es nedomāju, ka te ir kādi zemūdens akmeņi. Mūsu rezultāti ir pietiekami pārliecinoši.”
“Bet tieši Tanida pirmais ierosināja, ka patvaļīgo en-zīmu var apturēt ar mijiedarbības palīdzību, un tagad viņš norāda...”
“Liecies mierā, Čārlij. Tas vien, ka viņš pirmais izstrādājis teoriju, vēl nenozīmē, ka viņam pieder galavārds tās eksperimentālajā attīstīšanā. Es domāju, visi klātesošie piekritīs, ka ASV un Lielbritānijā veiktie pētījumi ir daudzkārt pārāki par tiem, kas notiek Indijā un Japānā. Mums galu galā ir pasaulē labākās laboratorijas un instrumenti.”
“Vienalga, paliek spēkā Rāhadžamāti iebildums, ka...” “Nav īstais brīdis to iztirzāt. Nešaubos, ka visi šie apsvērumi tiks pienācīgi apspriesti rītdienas sēdē.” Viņš
pagriezās pret kādu un uzsāka sarunu par senu koledžas laiku draugu, atstādams mani tur stāvam kā muļķi. Man izdevās pavilkt maliņā Strosu, un es sāku viņu tērpināt.
“Klau, tagad atbildiet! Jūs man visu laiku sakāt, ka es pārāk ņemu pie sirds to, ko viņš saka. Bet ko es tādu pateicu, ka viņš tā noskaitās?”
“Tu nostādīji viņu muļķa lomā, un viņš to necieš.” “Dieva dēļ, es runāju nopietni. Pasakiet, ko es izdarīju nepareizi!”
“Čārlij, tev vienreiz jāizbeidz domāt, ka visi par tevi smejas. Neimars nevarēja runāt par šiem rakstiem, jo viņš tos nav lasījis. Viņš nelasa tādās valodās.”
“Viņš nelasa hindi un japāniski? Nevar būt!”
“Čārlij, ne visiem uz valodām ir tāds talants kā tev.” “Bet tad kā viņš var noraidīt Rāhadžamāti kritiku un Tanidas šaubas par to, vai šāda iejaukšanās ir pietiekami pamatota? Viņam taču jāzina...”
“Nē...” Stross domīgi novilka. “Acīmredzot tie ir pavisam svaigi raksti. Tie vēl nav pārtulkoti.”
“Jūs gribat teikt, ka arī jūs tos neesat lasījis?”
Viņš paraustīja plecus.
“Man ar valodām ir vēl bēdīgāk nekā viņam. Bet es nešaubos, ka pirms galīgo atskaišu iesniegšanas tiks izķemmēti visi žurnāli, un, ja kaut kur būs vēl kādi dati, mēs tos ņemsim vērā.”