Biju viņai par Alisi stāstījis - ka viņa kopā ar mani strādā universitātē - un arī Alisei par Feju biju ieminējies, tādēļ tikšanās viņām nebija pārsteigums. Taču, zibens ātrumā viena otru novērtējušas, abas sāka runāt par mākslu un par mani, un izskatījās, ka viņas te lieliski iztiktu arī bez manis. Abas viena otrai iepatikās.
“Es uzvārīšu kafiju,” noteicu un devos uz virtuvi, lai meitenes varētu pabūt divatā.
Kad atgriezos, Feja bija noāvusi kurpes un, iekārtojusies uz grīdas, dzēra džinu tieši no pudeles. Tieši tobrīd viņa Alisei klāstīja, ka, pēc viņas domām, cilvēka ķermenim visvairāk ir nepieciešama sauļošanās un nūdistu koloniju dibināšana atrisinātu visas pasaules ētiskās problēmas.
Histēriski smiedamās par Fejas ierosinājumu, ka mēs visi trīs varētu apmesties uz dzīvi kādā nūdistu kolonijā, Alise noliecās un pieņēma Fejas sniegto glāzi.
Mēs sēdējām un runājām līdz rīta gaismai, tad es stingri paziņoju, ka pavadīšu Alisi mājās. Viņa tielējās, ka tas nemaz neesot vajadzīgs, taču Feja bargi aizrādīja, ka šādā stundā vienai staigāt pa pilsētu nebūtu prātīgi. Tādēļ es izgāju ārā un apturēju taksometru.
“Viņā kaut kas ir,” Alise taksometrā teica. “īsti nevaru saprast, kas. Viņa ir tik atklāta, tik paļāvīga, tik nesavtīga...”
Es piekritu.
“Un viņa tevi mīl,” Alise turpināja.
“Nē. Viņa mīl visus,” es noliedzu. “Es esmu tikai kaimiņš.”
“Vai tad tu neesi viņā iemīlējies?”
Es papurināju galvu.
“Tu esi vienīgā sieviete, ko es savā dzīvē esmu mīlējis.”
“Nerunāsim par to.”
“Neliedz man tik svarīgu sarunas vielu.”
“Ir viena lieta, kas mani tomēr uztrauc, Čārlij. Dzeršana. Esmu šo to dzirdējusi par tavām paģirām.” “Pasaki Bērtam, lai viņš savos novērojumos un atskaitēs aprobežojas ar eksperimentu datiem. Tā tikai vēl trūka, lai viņš mūs ar tevi sarīdītu. Es zinu, cik daudz drīkstu dzert.”
“Man jau ir gadījies to dzirdēt.”
“Ne no manis.”
“Visādi citādi man pret tavu Feju nav iebildumu,” Alise sacīja. “Bet viņa tevi nodzirda un traucē tev strādāt.”
“Arī ar to es pats tikšu galā.”
“Čārlij, tas, ko tu šobrīd dari, ir ļoti svarīgi. Ne tikai pasaulei un miljoniem svešu cilvēku, bet arī tev pašam, Čārlij, tev pašam šis risinājums ir ārkārtīgi vajadzīgs. Nedrīkst pieļaut, lai kāds tevi atrauj no darba.”
“Ahā, beidzot nāk gaismā patiesība!” es viņu ķircināju. “Tu negribi, lai es ar viņu tik bieži satiekos.”
“Tā es neteicu.”
“Tu tā domāji. Un mēs abi lieliski saprotam - ja viņa traucē man strādāt, man jāizsvītro viņa no dzīves.” “Nē, es nedomāju, ka tev vajag viņu izsvītrot no dzīves. Viņa tev ir īstā sieviete. Tev vajag sievieti, kas savā mūžā ir šo to pieredzējusi.”
“Man pietiktu ar tevi.”
Alise aizgriezās.
“Nē, nepietiktu.” Tad viņa atkal ieskatījās man acīs. “Es nācu pie tevis, noskaņojusies viņu ienīst. Gribēju savām acīm ieraudzīt, ka tu esi sapinies ar nekrietnu, stulbu palaistuvi, un jau biju izdomājusi plānu, kā nostāties starp tevi un viņu un pret tavu gribu izglābt tevi no viņas. Tagad, kad zinu, kāda Feja ir, es saprotu, ka man nav tiesību nosodīt viņas uzvedību. Man liekas, viņa ir tieši tāda, kādu tev vajag. Man tiešām jāpaiet maliņā. Par spīti maniem iebildumiem, man viņa vienalga patīk. Un tomēr, ja tev ir ar viņu jādzer un nemitīgi jāstaigā pa naktsklubiem un kabarē, tad viņa ir traucēklis. Un tā ir problēma, ar kuru tikai tu pats vari tikt galā.”
“Tādu laikam ir pulka,” es smējos.
“Tu esi gatavs? Tu viņai esi ļoti pieķēries. To var redzēt.”
“Nav tik traki.”
“Vai tu viņai esi pastāstījis par sevi?”
“Nē.”
Viņa jaušami atslābinājās. Paturēdams patiesību par sevi noslēpumā, es kaut kādā ziņā nebiju pavisam uzticīgs Fejai. Mēs abi apzinājāmies, ka Feja, lai cik viņa ir brīnišķīga, to nespētu līdz galam saprast.
“Man viņa bija vajadzīga,” es sacīju, “un kaut kādā mērā es biju vajadzīgs viņai, un, tā kā mēs dzīvojam
kaimiņos, nu, tas vienkārši bija ērti, un ne vairāk. Bet es to nesauktu par mīlestību - tas nav tas pats, kas saista mūs ar tevi.”
Viņa skatījās uz savām klēpī saliktajām rokām un rauca pieri.
“Neesmu pārliecināta, ka zinu, kas mūs saista.” “Kaut kas tik dziļš un nozīmīgs, ka Čārlijs manī krīt panikā ik reizi, kad mēs ar tevi varētu kļūt fiziski tuvi.” “Un ar viņu tā nav?”
Es paraustīju plecus.
“Tieši tāpēc es zinu, ka ar viņu tas nav nekas svarīgs. Fejas dēļ Čārlijs nemēdz pārbīties.”
“Vareni, ko tu neteiksi!” viņa pasmējās. “Un reizē ari šaušalīgi ironiski. Kad tu tā runā, es šo Čārliju ienīstu -par to, ka viņš stāv starp mums. Kā tev šķiet, vai viņš vispār kādreiz ļaus tev... mums...”
“Nezinu. Es ceru.”
Pavadīju viņu līdz ārdurvīm. Mēs atvadījāmies ar rokasspiedienu, taču dīvainā kārtā tas pauda daudz lielāku tuvību nekā jebkādi apskāvieni.
Atgriezos mājās un mīlējos ar Feju, taču domāju par Alisi.
27. jūlijs
Strādāju, galvu nepaceldams. Lai arī Feja dusmojās, noliku laboratorijā gultiņu. Viņai pēdējā laikā ir pārāk daudz pretenziju, un viņa necieš manu darbu. Man liekas, Feja samierinātos, ja man būtu cita sieviete, bet šo pilnīgo nodošanos kaut kam tādam, kas viņai nav saprotams, viņa nespēj paciest. Jau baidījos, ka tā būs, bet šobrīd man nav vēlēšanās ar viņu noņemties. Man žēl katra mirkļa, ko neveltu darbam, un es nespēju paciest nevienu, kas mēģina zagt manu laiku.
Ja es vispār kaut ko rakstu, tad lielākoties piezīmes, kuras glabāju atsevišķā mapē, tomēr laiku pa laikam, kaut vai paraduma pēc, pierakstu ari savas domas un izjūtas.
Prāta spēju aprēķini ir aizraujoša nozare. Savā ziņā tieši par to visu mūžu esmu interesējies. Šajā jomā varu likt lietā visas iegūtās zināšanas.
Laiks ir kļuvis neiedomājami svarīgs - darbs un absolūta koncentrēšanās, meklējot atbildi. Apkārtējā pasaule un manis paša pagātne, šķiet, ir kaut kas tāls un neskaidrs, it kā laiks un telpa būtu īrisiņš, stiepts un locīts līdz nepazīšanai. Vienīgā realitāte ir šis galvenās ēkas ceturtais stāvs, šie būrīši, peles un laboratorijas instrumenti.
Nav ne dienas, ne nakts. Mūža pētījums man jādabū gatavs pāris nedēļās. Zinu, ka vajadzētu atpūsties, taču es to nedrīkstu - vēl neesmu atklājis patiesību.
Man ļoti palīdz Alise. Viņa atnes sviestmaizes un kafiju un neko neprasa pretim.
Par manu uztveri: viss ir krass un skaidrs, visas maņas saasinātas un sakāpinātas, sarkanie, dzeltenie un zilie priekšmeti burtiski kvēlo. Šī nakšņošana laboratorijā uz mani atstāj savādu iespaidu. Laboratorijas dzīvnieku -suņu, pērtiķu, peļu - smaka ievelk mani atmiņās, un ir grūti izšķirt, vai tas, ko es uztveru, ir kas jauns vai atgriezusies pagātne. Nav iespējams pateikt, cik lielā mērā viss ir atmiņas un cik ir tā, kas notiek šeit un tagad, -tādējādi veidojas savāds salikums: atmiņas un īstenība, pagātne un tagadne, reakcijas uz manu smadzeņu centros noglabātiem stimuliem un reakcijas uz stimuliem šajās sienās. It kā viss, ko esmu apguvis, būtu sakausēts kristāla visumā, kas tagad virpuļo man acu priekšā, un visas tā šķautnes zaigo pasakaini krāšņās gaismas šļakatās...
Būra vidū sēž pērtiķis, skatās uz mani miegainām acīm un berzē vaigus ar sažuvušām vecīša roķelēm. Čī... čī... čī... Atspēries pret būra režģi, uzšaujas augšā, kur, truli skatīdamies tukšumā, šūpolēs sēž vēl viens pērtiķis. Nolaiž ūdeni, izkārnās, samaitā gaisu, skatās uz mani un smejas... Čī... čī... čī...