Un lēkā pa būri, hop, hop, augšā un lejā, iešūpojas un mēģina saķert otru aiz astes, taču tas, kurš sēž šūpolēs, to katru reizi aizvāc, pavisam mierīgi, nesatraucami. Labs pērtiķis... jauks pērtiķis... ar lielām acīm un šūpīgu asti. Drīkst, es viņam iedošu riekstiņu?... Nē, onkulis bļaus. Re, tur ir zīme, ka dzīvniekus barot aizliegts. Tas ir šimpanze. Drīkst, es viņu paglaudīšu? Nē. Es gribu paglaudīt šī-pā-zi. Liecies mierā, nāc, paskaties, te ir ziloņi.
Ārpus krātiņa ir daudz priecīgu, saulainu cilvēku, kas saģērbušies pavasara drēbēs.
Aldžernons guļ savās spirās un nekustas, smakas vēl nekad nav bijušas tik stipras. Kas būs ar mani?
28. jūlijs
Fejai ir jauns draudziņš. Vakar es atgriezos mājās, gribēdams pabūt kopā ar viņu. Sākumā iegriezos savā dzīvoklī paņemt pudeli, tad izlīdu uz ugunsdzēsēju kāpnēm. Par laimi, vispirms paskatījos pa logu. Viņi abi bija uz dīvāna. Dīvaini, patiesībā man ir vienalga. Jūtos gluži vai atvieglots.
Devos atpakaļ uz laboratoriju pastrādāt ar Aldžer-nonu. Reizēm viņš pārvar apātiju. Laiku pa laikam viņš mēģina iziet mainīgu labirintu, taču nogriežas aplam un nonāk strupceļā; tad viņu sagrābj niknums.
Ieradies laboratorijā, aizgāju paskatīties, kā klājas Al-džernonam. Viņš bija mundrs un pienāca klāt, kā mani pazīdams. Viņam kārojās padarboties, un, kad ielaidu viņu labirintā, viņš veikli aizjoza pa stiepļu pinuma ejām un drīz sasniedza balvas nodalījumu. Tikpat veiksmīgi viņš pievārēja labirintu arī otrajā reizē. Trešajā viņš tika līdz pusei, kādā sazarojumā apstājās un tad rausteklīgi nogriezās aplamā virzienā. Redzot, kas tūlīt notiks, man gribējās pastiept roku un izņemt viņu laukā, kamēr viņš nav ieskrējis strupceļā. Tomēr savaldījos un skatījos.
Pamanījis, ka šis ceļš nav pazīstams, Aldžernons gausināja soli un sāka uzvesties nesakarīgi: sāka skriet, apstājās, griezās atpakaļ, pagriezās sākotnējā virzienā, tad atkal atpakaļ, un pēdīgi nonāca strupceļā, kur viņam ar vieglu triecienu tika paziņots, ka viņš ir kļūdījies. Šajā brīdī viņš nevis devās atpakaļ meklēt citu ceļu, bet sāka skriet pa apli, pīkstēdams kā saskrāpēta skaņuplate, ko moka atskaņotāja adata. Viņš metās pret labirinta sienām, atkal un atkal lēca augšup, gaisā apmeta kūleni un nokrita, un lēca atkal. Divreiz ar zobiem ieķērās griestu pinumā, mežonīgi brēkdams, atlaidās un atkal izmisīgi lēca. Tad viņš mitējās un saritinājās mazā, spriegā kamoliņā.
Es izņēmu viņu no labirinta, taču viņš pat necentās atritināties un palika tādā pašā stāvoklī, kas ļoti atgādināja katatonisku komu. Kad pakustināju viņa galvu vai ķepiņas, viņš arī palika tādā pozā kā vaska figūriņa. Ieliku viņu būrī un paliku skatīties. Pēc kāda laika sastingums pārgāja, un viņš atkal sāka kustēties.
Nekādi nespēju saprast viņa regresa iemeslu - vai tas ir īpašs gadījums? Vienreizēja reakcija? Vai tomēr tā visa pamatā ir kāds vispārējs princips un neveiksme ir neizbēgama? Ja te ir kāds likums, man tas jāizprot.
Ja man izdosies to atklāt un ja tas kaut visniecīgākajā mērā papildinās līdz šim uzkrātās zināšanas par garīgu atpalicību un potenciālām iespējām palīdzēt tādiem kā es, jutīšos gandarīts. Lai kas arī mani gaida, ja izdosies palīdzēt vēl nedzimušajiem, es būšu nodzīvojis tūkstoš normālu dzīvju.
Ar to būs diezgan.
31. jūlijs
Tūlīt, vēl mazdrusciņ, un būs. Es to jūtu. Visi domā, ka šādā tempā es sevi nodzīšu līdz nāvei, bet viņi nesaprot, ka dzīvoju tādos skaidrības un daiļuma kalngalos, par kādiem agrāk pat nenojautu. Darbs ir pārņēmis visu manu būtni. Pa dienu es to uzsūcu visās ķermeņa porās, un naktī - tajā īsajā brīdī, pirms ieslīgstu miegā - man galvā ugunīgiem staru kūļiem sprāgst idejas. Nav lielāka prieka par beidzot atrastu risinājumu.
Grūti iedomāties, ka varētu notikt kas tāds, kas man atņemtu šo kūsājošo enerģiju, šo kvēli, kas piesātina visu, ko es daru. It kā visas zināšanas, ko esmu uzsūcis pēdējo mēnešu laikā, būtu saplūdušas kopā, saliedējušās un pacēlušas mani gaismas un izpratnes augstumos. Tas ir skaistums, mīlestība un patiesība, viss kopā. Tas ir prieks. Esmu to sasniedzis, kā lai tagad no tā visa atsakos? Dzīve un darbs ir brīnišķīgākā dāvana, kas cilvēkam var būt. Es mīlu to, ko daru, jo atbilde, šī uzdevuma atrisinājums, ir tepat, manā prātā, un drīz - ļoti drīz -tā izlauzīsies līdz apziņai. Kaut es varētu atrast šo atbildi, vienu vienīgu. Lūdzu Dievu, kaut tā būtu atbilde, pēc kuras es alkstu, bet, ja arī būs citādi, būšu mierā ar jebkādu atbildi un centīšos to pieņemt ar pateicību.
Fejas jaunais draudziņš ir deju skolotājs no Stardust. Es tiešām viņai nepārmetu, jo man galīgi nav viņai laika.
11. augusts
Pēdējās divas dienas - strupceļš. Es nekur nenonāku. Kaut kur esmu nogriezies aplam, jo atrodu atbildes uz daudziem jautājumiem, taču neatbildēts paliek galvenais: kā Aldžernona regress maina pamatpieņēmumu, uz kā balstās eksperiments?
Labi, ka par smadzeņu darbību zinu pietiekami daudz, un šī nonākšana strupceļā mani pārāk nešausmina. Es nekrītu panikā un nepadodos (un - tas būtu vēl ļaunāk -izmisīgi nedzenos pēc nesasniedzamām atbildēm), bet zinu, ka tagad uz kādu laiciņu jāpārtrauc meklējumi, lai tas viss mazliet pastāv mierā. Apziņas līmenī esmu nonācis tik tālu, cik vien ir iespējams, lai tālāk darbojas noslēpumainie procesi, kas notiek neapzināti. Tā ir viena no lielajām dzīves mistērijām: tagad viss, ko es zinu un esmu pieredzējis, kaut kā būs saistīts ar šo problēmu. No pārcenšanās nekāda labuma nebūs, tikai iestāsies sastingums. Cik daudz lielu jautājumu palikuši bez atbildes tāpēc vien, ka cilvēki nepārzina jaunrades procesu - vai varbūt pārāk maz tic tam un paši sev un tādēļ neļauj smadzenēm strādāt ar visiem spēkiem?
Tāpēc vakar es nolēmu atpūsties no darba un devos uz Neimara sievas rīkotajām kokteiļu viesībām. Tās tika rīkotas par godu diviem Velberga fonda padomes locekļiem, kas bija palīdzējuši viņas vīram saņemt finansējumu. Gribēju ņemt līdzi Feju, taču viņa paziņoja, ka viņai esot randiņš un vispār viņa labāk iešot padejot.
Devos uz viesībām ar viscēlākajiem nodomiem izturēties laipni un iegūt jaunus draugus. Taču pēdējā laikā man grūti saprasties ar cilvēkiem. Nezinu, varbūt vainīgs esmu es pats, varbūt citi, bet visi mēģinājumi sarunāties pēc dažām minūtēm beidzas neveiksmīgi un starp mums uzrodas barjeras. Varbūt viņi no manis baidās? Vai varbūt tas ir tāpēc, ka es viņus patiesībā neinteresēju, un arī man viņi ir vienaldzīgi?
Paņēmu glāzi un sāku bezmērķīgi klīst pa lielo viesistabu. Sanākušie sēdēja mazās grupiņās un sarunājās; piebiedroties šādiem pulciņiem ir pāri maniem spēkiem. Galu galā Neimara sieva iedzina mani stūrī un iepazīstināja ar Hairemu Hārviju, vienu no abiem padomes locekļiem. Misis Neimara ir visai glīta, viņai ir nedaudz pāri četrdesmit, gaiši mati, daudz krāšļu un gari, sarkani nagi. Viņa bija ieāķējusies Hārvijam elkonī.
“Kā sokas pētījumi?” viņa gribēja zināt.