“Patiešām labi, paldies! Tieši šobrīd mēģinu atrast risinājumu visai grūtai problēmai.”
Viņa aizdedzināja cigareti un uzsmaidīja.
“Es zinu, ka visi projekta līdzstrādnieki ir pateicīgi, ka jūs nolēmāt palīdzēt un tik enerģiski ķērāties pie darba. Droši vien jūs drīzāk būtu gribējis strādāt pavisam neatkarīgi. Noteikti ir diezgan neinteresanti turpināt kāda cita iesākto darbu, nevis izstrādāt pašam savu ieceri.” Viņa nebija dumja, tas nu bija jāatzīst. Viņa negrasījās pieļaut, ka Hairems Hārvijs aizmirst - viss gods patiesībā pienākas viņas vīram. Nenoturējos un atbildēju ar pretsitienu:
“Patiesībā, misis Neimara, neviena iecere nav pavisam jauna. Jebkuru panākumu pamats ir citu pētnieku neveiksmes. Zinātnē nekā patiesi oriģināla nav. No svara ir vienīgi tas, kā tu papildini zināšanu kopsummu.” “Protams, protams,” viņa teica, drīzāk runādama ar savu vecīgo godaviesi. “Žēl, ka misters Gordons neiesaistījās agrāk, tad visi šie pēdējie darbiņi jau būtu paveikti.” Viņa iesmējās. “Vai, es pavisam aizmirsu, jūs toreiz laikam nevarējāt nodarboties ar eksperimentālo psiholoģiju.”
Arī Hārvijs pasmējās, un es nolēmu paklusēt. Berta Neimara nepieļaus, ka pēdējais vārds paliek man, un, ja šī saruna turpināsies, tā beigsies nelāgi.
Pamanīju, ka Dr. Stross un Bērts sarunājas ar to otru Velberga fonda padomes locekli Džordžu Reinoru. Stross patlaban sacīja: “Šādos projektos, mister Reinor, sarežģītākais ir saņemt pietiekamu finansējumu, ar kuru mēs varētu brīvi rīkoties. Ja naudas summas ir paredzētas konkrētu mērķu sasniegšanai, mēs faktiski neko nevaram iesākt.”
Reinors nogrozīja galvu un, vicinādams resnu cigāru, uzrunāja bariņu, kas stāvēja viņam apkārt: “Vispār jau sarežģītākais ir pārliecināt padomi, ka šādiem pētījumiem ir kāda praktiska vērtība.”
Stross purināja galvu: “Man vēlreiz jāatkārto, ka šī nauda ir paredzēta pētījumiem. Nekad nav iespējams paredzēt, vai projekta rezultāti būs izmantojami praksē. Nereti rezultāti ir negatīvi. Mēs uzzinām, ka tā nav, - un zinātniekiem, kas nāks mūsu pēdās, tas ir tikpat svarīgi kā pozitīvs atklājums. Viņi zinās, ko nevajag darīt.” Tuvodamies pulciņam, ievēroju Reinora sievu, ar kuru jau biju iepazīstināts. Skaista, apmēram trīsdesmit gadus veca tumšmate. Viņa skatījās tieši uz mani - nē, drīzāk pāri manai galvai, it kā gaidīdama, ka no tās kaut kas izdīgs. Es sāku blenzt uz viņu ar tādu pašu skatienu, viņa sakaunējās un atkal pievērsās Dr. Strosam: “Kā ir ar šiem pētījumiem, pie kuriem jūs patlaban strādājat? Vai jūs domājat, ka ar šo metožu palīdzību varēs izdziedināt arī citus garīgi atpalikušos? Vai pasaulei no tā būs kāds labums?”
Stross paraustīja plecus un pamāja ar galvu uz manu pusi.
“Par to vēl ir pāragri spriest. Ar jūsu vīra palīdzību mūsu darbā ir iesaistījies Čārlijs, un ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ko viņš atklās.”
“Protams, protams,” iejaucās misters Reinors, “mēs visi saprotam, ka tādā jomā kā jūsējā ir ļoti nepieciešami teorētiski pētījumi. Bet iedomājieties, cik nesalīdzināmi labāk mēs izskatīsimies, ja spēsim izstrādāt patiešām pielietojamu metodi, ar kuru var sasniegt paliekošus rezultātus ne tikai laboratorijas apstākļos! Ja mēs parādīsim pasaulei, ka no šiem pētījumiem var būt kāds taustāms labums!”
Es gribēju atbildēt, taču Stross, acīmredzot nojautis, ko varu sarunāt, pasteidzās pirmais un uzlika roku man uz pleca.
“Mēs visi Bīkmenā apzināmies, ka tas, ko šobrīd dara Čārlijs, ir neiedomājami svarīgi. Viņa uzdevums ir izdibināt patiesību, lai kāda ari tā būtu. Projekta publisko tēlu, sabiedrības izglītošanu mēs atstājam jūsu - Fonda - ziņā.” Viņš uzsmaidīja Reinoriem un neuzkrītoši aizvilka mani projām.
“Ei,” es aizrādīju, “es gribēju teikt pavisam ko citu.” “Man jau tā likās,” viņš čukstēja, turēdams mani aiz elkoņa. “Tavas acis tā sprēgāja, ka es sapratu - tu esi gatavs viņus saplosīt gabalos. Un to taču es nevarēju pieļaut, vai tev tā nešķiet?”
“Laikam gan,” piekāpos un paņēmu vēl vienu martini. “Vai ir prātīgi tā spiest uz dzērieniem?”
“Nē, bet es mēģinu atpūtināt smadzenes, lai gan izskatās, ka esmu sajaucis adreses.”
“Būs labi, neņem tik ļoti pie sirds,” viņš teica, “un nesastrādā muļķības. Viņi nav stulbeņi. Viņi saprot, ko tu par viņiem domā. Tev varbūt viņi nav vajadzīgi, toties mums - ir.”
Es kareiviski salutēju. “Centīšos, bet jūs no savas puses pieskatiet, lai misis Reinora nepienāk man par tuvu. Ja viņa vēlreiz pagrozīs manā priekšā savu pakaļiņu, es viņai iekniebšu.”
“Kuš!” viņš uzšņāca. “Viņa var izdzirdēt.”
“Kuš!” es atkārtoju. “Piedošanu. Zināt, es laikam pasēdēšu stūrītī un nemaisīšos nevienam pa kājām.”
Visu sāka ietīt migliņa, tomēr tai cauri redzēju, ka viesi uz mani skatās. Laikam savā nodabā kaut ko purpināju -diezgan skaļi. Ko teicu, neatceros. Pēc kāda laika neskaidri nomanīju, ka viesi neparasti ātri izklīst, taču daudz nelikos zinis, līdz manā priekšā nostājās Neimars.
“Velns parāvis, ko tu atļaujies? Kas tu tāds esi, ka vari tā uzvesties? Pirmo reizi mūžā redzu tik neiedomājamu nekaunību!”
Ar pūlēm pieslējos kājās.
“Par ko, lūdzu, ir runa?”
Stross mēģināja profesoru apklusināt, bet tas, siekalas šķaidīdams, spēra vaļā:
“Runa, tu, nepateicīgais radījums, ir par to, ka tu nesaproti, kur tu atrodies un kas te notiek. Šie cilvēki -par mums pašiem es nemaz neko neteikšu - ir šo to izdarījuši tavā labā!”
“Kopš kura laika izmēģinājuma trusīšiem ir jābūt pateicīgiem?” es kliedzu pretī. “Vispirms jūs mani izmantojāt saviem mērķiem, un tagad es pūlos izlabot jūsu kļūdas - velns lai parauj, par ko man te jābūt pateicīgam?” Stross gribēja iejaukties, lai pārtrauktu sadursmi, taču Neimars viņam neļāva.
“Pagaidiet, pagaidiet! Es gribu dzirdēt! Varbūt beidzot pienācis laiks to visu uzklausīt.”
“Viņš ir piedzēries,” iebilda viņa sieva.
“Nav tik traki,” Neimars atcirta. “Viņa runa ir pietiekami saprotama. Esmu bijis pietiekami iecietīgs. Viņš ir apdraudējis - cerams, ne sagandējis - mūsu darbu, un tagad es gribu no viņa paša dzirdēt, kādus attaisnojumus viņš cels priekšā.”
“Ak, tikai nevajag!” es uzsaucu. “Jūs nemaz negribat dzirdēt patiesību, kur nu!”
“Gribu gan, Čārlij. Vismaz to patiesību, kuru tu par tādu uzskati. Es vēlētos uzzināt, vai tiešām tu neizjūti ne mazāko pateicību par to visu, ko esam darījuši tavā labā - par spējām, kuru tev nebija, bet tagad ir, par visu, ko tu esi iemācījies un piedzīvojis. Vai varbūt tev šķiet, ka agrāk tu dzīvoji labāk?”
“Savā ziņā - jā.”
To izdzirdot, viņi apstulba.
“Pēdējo mēnešu laikā esmu daudz uzzinājis. Ne tikai par Čārliju Gordonu, bet arī par dzīvi un cilvēkiem, un, kā izrādās, Čārlijs Gordons patiesībā visiem ir dziļi vienaldzīgs, gan kā idiots, gan kā ģēnijs. Tad kāda starpība?” “Ā!” Neimaram uznāca smiekli. “Sevis žēlošana! Ko tad tu gribēji? Šī eksperimenta mērķis bija attīstīt tavas prāta spējas, nevis padarīt tevi par ļaužu mīluli. Pārmaiņas tavā personībā mēs nespējām kontrolēt, un no jauka, jauna idiota tu esi kļuvis par vīzdegunīgu, egocentrisku, antisociālu riebekli.”
“Galvenā nelaime, dārgais profesor, ir tāda, ka jūs gribējāt kādu pataisīt gudru, bet pēc tam turēt viņu būrī un izrādīt tādās reizēs, kad jums jāplūc lauri. Taču, kas to būtu domājis, es esmu cilvēks.”
Viņš bija saniknots, un varēja redzēt, ka viņam gribas izbeigt šo bļaustīšanos, taču vispirms vēlreiz mēģināt iemīdīt mani zemē.