“Tu, kā parasti, esi netaisns. Tu pats lieliski zini, ka mēs pret tevi vienmēr esam izturējušies krietni - darījuši tavā labā visu iespējamo.”
“Visu iespējamo, kā tad, jūs vienkārši neuzskatījāt mani par cilvēcisku būtni. Jūs neskaitāmas reizes esat lielījies, ka pirms eksperimenta es nebiju nekas, un es arī zinu, kāpēc jūs tā runājāt. Ja es pirms tam nebiju nekas, tātad jūs esat mani radījis un tādējādi esat mans kungs un pavēlnieks. Jūs nespējat izturēt, ka es katru mīļu stundiņu pateicībā neklanos jūsu priekšā. Nu, ticiet vai ne, es esmu pateicīgs. Bet tas, ko jūs esat darījis manā labā -lai cik varenas lietas jūs esat paveicis -, nedod jums tiesības pret mani izturēties kā pret laboratorijas dzīvnieku. Es esmu cilvēks, un arī Čārlijs bija cilvēks - bija jau pirms tam, kad pirmo reizi spēra kāju laboratorijā. Liekas, tas jums ir liels pārsteigums! Jā, mēs pēkšņi esam atklājuši, ka es vienmēr esmu bijis cilvēks - arī agrāk -, un šis atklājums nesaskan ar jūsu pārliecību, ka tāds, kam intelekta koeficients nepārsniedz 100, vispār nav vērā ņemams. Profesor Neimar, es teiktu, ka, skatoties uz mani, jūs moka sirdsapziņa.”
“Pietiek, vairs neko nevēlos dzirdēt!” viņš uzkliedza. “Tu esi piedzēries!”
“0 nē,” es noliedzu. “Kad es piedzeršos, jūs ieraudzīsiet pavisam citu Čārliju Gordonu, ne to, ko esat pieradis redzēt. Jā, otrs Čārlijs - tas, kurš staigāja tumsībā -, vēl aizvien ir ar mums. Viņš ir manī.”
“Viņš nejēdz, ko runā,” paziņoja Neimara sieva. “Viņam rādās, ka ir divi Čārliji Gordoni. Dakter, viņam nepieciešama jūsu palīdzība.”
Doktors Stross papurināja galvu.
“Nē. Es zinu, ko viņš ar to grib teikt. Tas nesen nāca gaismā mūsu terapeitiskajās sarunās. Aptuveni pēdējā mēneša laikā ir parādījusies īpatnēja disociācija. Viņš vairākas reizes ir uztvēris sevi kā to personu, kas viņš bija pirms eksperimenta - kā atsevišķu, neatkarīgu indivīdu, kas joprojām darbojas viņa apziņā, - it kā vecais Čārlijs mēģinātu pārņemt varu pār viņa ķermeni.”
“Nē! Neko tādu es neteicu! Nav nekādas cīņas par varu. Jā, Čārlijs pastāv, tā ir taisnība, bet viņš ar mani necīnās. Viņš tikai nogaida. Viņš ne reizi nav mēģinājis pārņemt varu vai centies neļaut man kaut ko darīt.” Te, atcerējies par Alisi, es pārlaboju: “Nu, gandrīz ne reizi. Pazemīgais, pieticīgais Čārlijs, ko jūs pirms brītiņa pieminējāt, vienkārši pacietīgi gaida. Atzīšos, man viņš patīk, un šai patikšanai ir daudz iemeslu, bet ne viņa pazemība un pieticība. Esmu sapratis, cik maz ar tādām īpašībām šajā pasaulē var panākt.”
“Tu esi kļuvis cinisks,” teica Neimars. “Tev tika dota tāda iespēja, un tas ir viss, ko tu esi guvis? Kļuvis par ģēniju, tu esi zaudējis ticību pasaulei un līdzcilvēkiem.” “Ne gluži,” es klusi atbildēju. “Bet esmu sapratis, ka prāta spējas vien nenozīmē pilnīgi neko. Te, jūsu universitātē, prāta spējas, izglītība, zināšanas ir padarītas par elkiem. Bet es tagad zinu vienu patiesību, ko jūs visi neesat pamanījuši: bez cilvēciskas sirsnības šīs prāta spējas un izglītība nav ne graša vērtas.”
Turpat blakus bija bufete; es no jauna ielēju sev martini un turpināju sprediķi:
“Nepārprotiet mani! Gudrība ir viena no lielākajām dāvanām, kas dotas cilvēkam. Taču pārāk bieži dzīšanās pēc zināšanām pilnīgi aizstāj alkas pēc mīlestības. Un vēl viena lieta, ko es pats atklāju pavisam nesen. Izklāstīšu to jums kā hipotēzi: gudrība vien, bez spējas sniegt un saņemt mīlestību, izraisa mentālu un morālu krīzi, neirozes un, iespējams, pat psihozes. Lūk, ko es apgalvoju: ja prāts ir aizņemts tikai pats ar sevi, ja tam nav citu mērķu, ja tas aizmirst par cilvēciskajām attiecībām, -tāds prāts var nest tikai ļaunumu un sāpes.
Kamēr es biju idiots, man bija daudz draugu. Tagad nav neviena. 0, man ir daudz paziņu. Ļoti daudz paziņu. Bet neviena īsta drauga man nav. Kamēr strādāju maiznīcā, man tādi bija. Turpretim tagad - neviena paša drauga, kurš man būtu dārgs, neviena, kuram dārgs būtu es.” Pamanīju, ka sāku šļupstēt un mana galva kļuvusi savādi viegla. “Tā taču nav jābūt?” es uzstājīgi prasīju. “Klau, ko jūs sakāt? Vai jums šķiet, ka tā... tā arī jābūt?” Stross pienāca man klāt un saņēma aiz elkoņa. “Čārlij, nāc, atgulies uz brītiņu. Tu esi pārāk daudz iedzēris.”
“Ko jūs visi uz mani tā skatās? Vai tad es pateicu kaut ko nepareizu? Es pateicu kaut ko nepareizu? Es negribēju teikt neko nepareizu.”
Vārdi mutē kļuva biezi un smagi, it kā man sejā būtu iešļircināts novokaīns. Biju piedzēries - vairs it nemaz nevaldīju pār sevi. Un tajā brīdī, nudien, it kā būtu nospiests slēdzis, es uz to visu skatījos, stāvēdams uz ēdamistabas sliekšņa, un redzēju sevi kā to otru Čārliju -es stāvēju pie bufetes ar glāzi rokā, un manas acis bija platas un baiļu pilnas.
“Es vienmēr gribu darīt pareizi. Mamma man vienmēr teica, lai uzvedos labi, viņa teica, ka tad viss būs labi un man vienmēr būs daudz draugu.”
Viņš dīdījās un mīdījās, un es redzēju, ka viņam vajag uz tualeti. Žēlīgais Dievs, tikai ne to, visu klātbūtnē...
“Atvainojiet, lūdzu,” viņš teica, “man vajag...” Ar visu dzēruma apdullumu man kaut kā izdevās viņu aizdabūt projām un aizvest uz tualeti. Viņš paspēja laikā, un tad jau galvenais atkal biju es. Piespiedu vaigu pie sienas un tad noskaloju seju ar aukstu ūdeni. Uz kājām joprojām īsti neturējos, bet tagad vismaz zināju, ka nekas ļaunāks neatgadīsies.
Un tieši tajā mirklī ieraudzīju Čārliju - viņš skatījās uz mani no spoguļa virs izlietnes. Nezinu, kā es sapratu, ka tas ir Čārlijs, nevis es. Laikam tas bija viņa skatiens -truls, jautājošs. Viņa acis, platas un baiļu pilnas, it kā man pietiktu bilst kaut vienu vienīgu vārdu, un viņš pagriezīsies un aizbēgs, paslēpsies dziļi, dziļi spoguļpa-saulē. Tomēr viņš nebēga. Viņš tikai stāvēja un skatījās uz mani ar paplestu muti.
“Sveikiņi,” es teicu, “tad nu tu beidzot stāvi man pretī.” Viņš sarauca pieri, pavisam mazdrusciņ, it kā nesaprastu, ko es ar to gribu teikt, it kā labprāt vēlētos, lai viņam paskaidro, bet nezinātu, kā lai to palūdz. Tad padevās un greizi pasmaidīja, ar mutes kaktiņu vien.
“Paliec, kur esi, stāvi man pretī!” es kliedzu. “Man ir apriebies, ka tu mani visu laiku izspiego, glūni no sliekšņiem un tumšiem kaktiem, kur es tev nevaru tikt klāt.”
Viņš tikai skatījās pretim.
“Čārlij, kas tu esi?”
Atbildes nebija, tikai smaids.
Palocīju galvu. Arī viņš darīja tāpat.
“Tad ko tu gribi?” es noprasīju.
Viņš paraustīja plecus.
“Ai, neāksties,” es teicu. “Kaut ko taču tu gribi. Tu man seko...”
Viņš nodūra galvu, un es paskatījos uz saviem pirkstiem, lai redzētu, uz ko viņš raugās. “Tad tu gribi tos dabūt atpakaļ? Tu gribi, lai es aizvācos, lai tu vari atgriezties un viss atkal ir tāpat kā agrāk. Es tevi nevainoju. Tas ir tavs ķermenis un tavas smadzenes - un tava dzīve, lai gan tu lāgā neprati to dzīvot. Man nav tiesību tev to atņemt. Nevienam nav tādu tiesību. Kurš uzdrošināsies teikt, ka mana gaisma ir labāka par tavu tumsu? Kurš uzdrošināsies teikt, ka nāve ir labāka par tavu tumsu? Kas es esmu, lai tā sacītu?
Bet klausies, Čārlij, es tev pateikšu ko citu.” Izslējos taisnāk un pakāpos tālāk no spoguļa. “Es neesmu tavs draugs. Esmu tavs ienaidnieks. Netaisos bez cīņas atteikties no savām prāta spējām. Es nevaru līst atpakaļ tajā alā. Man vairs nav, kur iet, Čārlij. Tādēļ atkāpties vajadzēs tev. Paliec manā zemapziņā, tur ir tava vieta, un beidz mani izsekot. Es nepadošos - lai viņi domā, ko grib. Lai kādu vientulību tas nozīmē. Es paturēšu viņu doto sev un paveikšu lielas lietas - pasaules labā, lai tādiem kā tu būtu cerība.”