Pagriezdamies, lai ietu ārā pa durvīm, es it kā pamanīju, ka viņš izstiepj man pretī rokas. Bet tas viss bija galīga nejēdzība. Es vienkārši biju piedzēries, un tas bija mans spoguļattēls, nekas cits.
Kad iznācu, Stross gribēja iesēdināt mani taksometrā, taču es pateicu, ka pats tikšu mājās. Man vajadzēja paelpot svaigu gaisu, un es nevēlējos, lai kāds nāk man līdzi. Gribēju iet mājās viens pats.
Jutos tāds, kāds tik tiešām tagad biju: tāds, kā teica Neimars. Es biju vīzdegunīgs, egocentrisks riebeklis. Atšķirībā no Čārlija nebiju spējīgs atrast draugus un domāt par citiem un viņu problēmām. Es interesējos par sevi, tikai par sevi. Vienu ilgu brīdi, skatīdamies tajā spogulī, biju ieraudzījis sevi Čārlija acīm. Biju paskatījies uz sevi no augšas un ieraudzījis, kāds esmu kļuvis. Un man bija kauns.
Cik ilgi biju gājis mājās, grūti pateikt, bet vienubrīd stāvēju nama priekšā. Kāpu augšā un iegāju blāvi apgaismotajā gaiteni. Iedams garām Fejas durvīm, redzēju, ka pie viņas deg gaisma, un gribēju pieklauvēt. Taču, kad jau biju pacēlis roku, izdzirdēju viņu ieķiķinā-mies; pēc tam smiedamies atsaucās vīrietis.
Tas bija nokavēts.
Klusām iegāju savā dzīvoklī un labu brīdi stāvēju tumsā, neuzdrīkstēdamies kustēties, neuzdrīkstēdamies ieslēgt gaismu. Stāvēju nekustēdamies un jutu, kā man acīs griežas virpulis.
Kas ar mani bija noticis? Kāpēc esmu viens visā pasaulē?
Kad jau laidos miegā, pēkšņi visu sapratu. Apskaidrība! Nav nekādu pretrunu, es beidzot redzu to, ko man vajadzēja saprast jau pašā sākumā. Miegs vairs nebija ne prātā. Jāsteidzas uz laboratoriju pārbaudīt, kā tas atbilst skaitļošanas datiem. Beidzot ir skaidrs, kur eksperimentā bija kļūda. Esmu to atradis.
Bet kas tagad notiks ar mani?
26. augusts
VĒSTULE PROFESORAM NEIMARAM (KOPIJA)
Dārgais profesor Neimar,
pievienotajā aploksnē nosūtu Jums rakstu par saviem pētījumiem ar nosaukumu ‘‘Aldžernona-Gordona efekts: mākslīgi attīstītu prāta spēju struktūra un funkcijas". Publicējiet, kā uzskatāt par nepieciešamu.
Kā Jūs zināt, esmu pabeidzis savus eksperimentus. Raksta pielikumā ir visas manas formulas un datu matemātiskā analīze. Protams, visu vajag pārbaudīt.
Rezultāti ir nepārprotami. Manas straujās izaugsmes sensacionālie aspekti nevar aizēnot faktus. Šobrīd ir skaidrs, ka Jūsu un Dr. Strosa izstrādātā metode, kuras pamatā ir ķirurģiska iejaukšanās un injekcijas, cilvēka prāta spēju attīstīšanai ir izmantojama nelielā mērā vai nav izmantojama vispār.
Pārskatiet datus par Aldžernonu: kaut arī fiziski viņš vēl ir jauns, viņa prāta spējas ir regresējušas. Viņa motoriskā darbība ir apgrūtināta, iekšējās sekrēcijas dziedzeri darbojas gausāk, strauji pasliktinās koordinācija, visas pazīmes liecina par progresējošu amnēziju.
Kā esmu demonstrējis savā rakstā, šos un citus fiziskās un mentālās veselības pasliktināšanās simptomus ar statistiski pārliecinošiem rezultātiem var prognozēt, izmantojot manu jauno formulu. Lai gan ķirurģiskā stimulācija, kurai mēs abi tikām pakļauti, izraisīja visu smadzeņu darbības procesu intensificēšanos un paātrināšanos, metodes nepilnība, ko esmu atļāvies nosaukt par “Aldžernona-Gordona efektu", ir loģisks krasas prāta spēju pastiprināšanas rezultāts. Manu hipotēzi var vienkāršoti izteikt šādi:
MĀKSLĪGI ATTĪSTĪTA INTELEKTA DEGRADĀCIJAS ĀTRUMS IR TIEŠI PROPORCIONĀLS ATTĪSTĪBAS LĪMENIM.
Kamēr būšu spējīgs rakstīt, turpināšu fiksēt savas domas un idejas atskaitēs, kuras iesniegšu Jums. To rakstīšana ir viens no nedaudzajiem manas vientuļnieka dzīves prieciņiem, un tās ir ārkārtīgi nepieciešamas šī pētījuma pabeigšanai. Tomēr visas pazīmes liecina, ka mana mentālā degradācija norisināsies ļoti lielā ātrumā.
Esmu vismaz desmit reizes pārbaudījis datus cerībā, ka tajos ir kļūda, taču diemžēl jāteic, ka manis iegūtie rezultāti ir nesatricināmi. Tomēr esmu pateicīgs par to mazumu, ar ko šādi papildinu zināšanas par smadzeņu darbību un likumiem, kuriem pakļauta prāta spēju mākslīga attīstīšana. Dr. Stross aizvakar sacīja, ka neveiksmīgi eksperimenti, teorijas atspēkošana zinātnes progresam ir tikpat nozīmīga kā panākumi. Tagad es zinu, ka tā tiešām ir. Tomēr man ir žēl, ka mans ieguldījums eksperimentālajā psiholoģijā balstās uz šī projekta līdzstrādnieku darba pelniem, un visvairāk man žēl, ka esmu sagādājis vilšanos tiem, kas tik daudz darījuši manā labā.
Ar cieņu,
Čārlzs Gordons Pielikumā: raksta eksemplārs Kopijas: Dr. Strosam Velberga fondam.
I. septembris
Jāsaglabā miers. Drīz jāparādās emocionālas nestabilitātes un aizmāršības pazīmēm, tās būs pirmie krīzes simptomi. Vai tad, kad tie parādīsies man, es spēšu tos pazīt? Šobrīd varu vienīgi turpināt pēc iespējas objektīvi aprakstīt savu psihisko stāvokli, apzinoties, ka šī būs pirmā un, ļoti iespējams, pēdējā šāda rakstura psiholoģiskā dienasgrāmata.
Šorīt Neimars lika Bērtam nogādāt manu rakstu un statistikas datus uz Holstonas Universitāti - tur strādā vislabākie eksperimentālās psiholoģijas speciālisti, kuri pārbaudīs manus secinājumus un formulas. Bērts visu pagājušo nedēļu noņēmās, pārskatīdams manus eksperimentus un metodoloģiskās shēmas. Man nevajadzētu īgņoties par to, ka viņi skatās man uz pirkstiem. Galu galā es te uzrados pēdējā brīdī, un Neimaram ir grūti atzīt, ka viņš varbūt nespēj pienācīgi izprast manu pētījumu. Viņš pats ir noticējis mītam par savu nesatricināmo autoritāti, un es tomēr esmu tikai jaunpienācējs.
Taisnību sakot, man jau ir vienalga, ko viņš domā - un vispār, ko viņi visi par to domā. Man nav laika. Darbs ir padarīts, rezultāti ir iegūti, un atliek vienīgi skatīties, vai esmu pareizi projicējis Aldžernona regresa līkni, lai paredzētu, kas notiks ar mani pašu.
Kad pastāstīju Alisei, viņa sāka raudāt un izskrēja pa durvīm. Vajag viņai kaut kā iedvest, ka tā ne mazākajā mērā nav viņas vaina.
2. septembris
Nepārprotamu pazīmju vēl nav. Es dzīvoju klusumā, spoži baltā gaismā. Man apkārt ir gaidīšana. Sapņos viens pats esmu kalna galā un skatos uz visām pusēm, zaļiem un dzelteniem plašumiem, un saule ir tieši man virs galvas, tā saspiež manu ēnu lodītē man ap kājām. Kad saule laižas uz rietu, ēna izritinās un stiepjas uz apvāršņa pusi, gara un šaura, un tālu man aiz muguras...
Gribu te vēlreiz pateikt to, ko jau teicu Dr. Strosam. Neviens ne mazākajā mērā nav vainīgs, ka tā ir noticis. Eksperiments bija labi sagatavots, pietiekami daudz testēts, izmantojot dzīvniekus, un statistiski pamatots. Nolemdami pirmo reizi pārbaudīt, vai metode ir izmantojama cilvēkiem, un izvēlēdamies mani, viņiem - iespēju robežās - bija pamats ticēt, ka mana fiziskā eksistence netiks apdraudēta. Psiholoģiskos zemūdens akmeņus neviens nevarēja paredzēt. Nevēlos, lai manis dēļ kādam būtu jācieš.