Vienīgais jautājums, kas vēl ir atlicis: cik ilgi es izvilkšu?
15. septembris
Neimars teica, ka mani secinājumi ir atzīti par pareiziem. Tas nozīmē, ka kļūda ir pašā eksperimenta būtībā un visa hipotēze ir apšaubāma. Varbūt nākotnes pētnieki atklās, kā šo problēmu var pārvarēt, bet tas laiks vēl nav pienācis. Mans ieteikums ir pagaidām neveikt izmēģinājumus ar cilvēkiem un mēģināt vairot skaidrību papildu eksperimentos ar laboratorijas dzīvniekiem.
Man pašam šķiet, ka vislielākās izredzes nonākt pie vērtīgiem atklājumiem ir tiem, kas pēta enzīmu līdzsvara izmaiņas. Kā gandrīz vienmēr, arī šeit galvenais ir laika aspekts - pēc iespējas ātrāk jāatklāj defekts, pēc iespējas ātrāk jāuzsāk hormonaizvietojošā terapija. Es labprāt iesaistītos pētījumos un lūkotu atrast radioizotopus, ko var lokāli izmantot, iedarbojoties uz smadzeņu garozu, taču es zinu, ka man tam nepietiks laika.
17. septembris
Sāku kļūt izklaidīgs. Nolieku mantas uz rakstāmgalda vai laboratorijas galdu atvilktnēs un pēc tam, vairs nevarēdams atrast, pārskaišos un izgāžu dusmas uz citiem. Pirmās pazīmes?
Pirms divām dienām nomira Aldžernons. Atradu viņu puspiecos no rīta, kad, ilgi klīdis gar upi, atkal ierados laboratorijā - Aldžernons gulēja būra stūrī, izstiepies uz sāna. It kā viņš pa miegam skrietu.
Sekcija apliecina, ka manas prognozes bija pareizas. Aldžernona smadzenes salīdzinājumā ar normālām smadzenēm bija sarukušas svarā, rievas bija izlīdzinājušās, krokas kļuvušas dziļākas un platākas.
Cik baigi ir domāt, ka tas pats šobrīd, visticamāk, norisinās manās smadzenēs. Redzot, kas noticis ar Aldžer-nonu, tas viss kļūst reāls. Pirmo reizi man ir bail no nākotnes.
Ieliku Aldžernona līķīti metāla kārbā un pārnesu mājās. Tā tikai vēl trūka, lai viņu iemestu sadedzināšanas iekārtā. Tas ir bērnišķīgi un muļķīgi, bet vakarnakt es viņu apglabāju sētaspuses pagalmā. Raudāju un noliku uz kapiņa savvaļas ziedu pušķi.
21. septembris
Rīt dodos uz Mārksstrītu apciemot māti. Vakarnakt man rādījās sapnis, kas izraisīja virkni atmiņu, izgaismoja lielu daļu manas pagātnes, un tagad to vajag pēc iespējas ātrāk pierakstīt, citādi es aizmirsīšu - pēc visa spriežot, mana atmiņa ir kļuvusi vājāka. Sapnis bija saistīts ar māti, un tagad - vēl vairāk nekā līdz šim - es gribu viņu saprast, uzzināt, kāda viņa bija un kāpēc tā rīkojās. Es nedrīkstu viņu ienīst.
Vajag atrast izlīgumu, pirms es pie viņas dodos, tad es būšu pret viņu iecietīgs un nesarunāšu nejaucības.
27. septembris
Šo man būtu vajadzējis pierakstīt uzreiz, jo šai dokumentācijai ir jābūt pilnīgai, tas ir ļoti svarīgi.
Pirms trim dienām biju aizbraucis pie Rozas. Beidzot. Saņēmos un atkal palūdzu Bērtam mašīnu. Man bija bail, taču zināju, ka tas ir jāizdara.
Nonākot Mārksstrītā, man pirmajā brīdī šķita, ka esmu kaut ko sajaucis. Nekas nebija tā, kā es atcerējos. Netīra iela. Tukši laukumi nojaukto namu vietā. Uz ietves -izmests ledusskapis ar norautu priekšpusi, renstelē -uzšķērsts matracis, no kura rēgojas atsperu zarnas. Dažu namu logi bija aiznagloti, citi drīzāk atgādināja piepu-cētas būdeles, nevis namus.
Atstāju mašīnu kvartāla attālumā no Rozas mājas un gāju kājām. Mārksstrītā uz ielas nebija bērnu - pavisam citādi nekā atmiņu ainā, kas bija mani pavadījusi: tur uz ielas spēlējās bērni, un Čārlijs skatījās uz viņiem pa logu (dīvaini, ka tik daudzām manām bērnības atmiņām apkārt ir loga rāmis un es pats vienmēr esmu iekšā, skatos, kā bērni spēlējas). Tagad te bija vienīgi veci ļaudis, kas stāvēja gurdenu verandu paēnā.
Tuvojoties Rozas mājai, mani ķēra vēl viens trieciens. Māte bija ārā uz lieveņa: ģērbusies vecā, brūnā svīterī, viņa mazgāja pirmā stāva logus, kaut arī diena bija auksta un vējaina. Tā viņa mūždien plēsās melnās miesās, lai kaimiņi redzētu, cik viņa laba sieva un māte.
Galvenais vienmēr bija, ko nodomās citi, - kaimiņi hierarhijā atradās augstāk gan par viņu pašu, gan par ģimeni. Un šajā ziņā viņa bija nepielūdzama. Mets dažu reizi mēģināja iestāstīt, ka tas, ko par tevi domā citi, dzīvē nav pats svarīgākais, taču viss velti. Normai bija vajadzīgas skaistas drēbītes; mēbelēm bija jābūt smalkām; Čārliju nedrīkst laist ārā, lai citi neuzzinātu, ka viņš nav normāls.
Es apstājos pie vārtiņiem un skatījos, kā viņa atliec muguru, lai atvilktu elpu. Ieraugot viņas seju, sāku trīcēt, lai gan tā bija cita seja, ne tā, ko es tik izmisīgi biju pūlējies atcerēties. Viņas mati bija nosirmojuši, tajos bija pa retai pelēkai šķipsnai; plāno vaigu āda bija grumbaina. Viņas piere spīdēja no sviedriem. Viņa bija mani pamanījusi un raudzījās pretim.
Es gribēju novērsties, griezties atpakaļ, iet prom -tomēr nē, biju braucis pārāk tālu. Es tikai pajautāšu ceļu, izlikšos, ka esmu iemaldījies svešā rajonā. Esmu viņu redzējis, ar to pietiks. Tomēr stāvēju un nekustējos, gaidīju, kad viņa pirmā kaut ko darīs. Un arī viņa tikai stāvēja un skatījās uz mani.
“Vai jūs ko vēlējāties?” Viņas aizsmakusi balss bija tā pati, tā sasniedza mani pa atmiņas ejām.
Atvēru muti, taču nespēju izdabūt ne skaņas. Zinu, ka mute kustējās, es pūlējos viņu uzrunāt, kaut ko pateikt, jo tieši tobrīd mātes acīs bija nomanāms, ka viņa mani tūlīt pazīs. Visam bija jānotiek pilnīgi citādi, ne jau tādu viņai vajadzēja mani ieraudzīt: ne jau tādu, kas stāv viņas priekšā kā nolēmēts un nespēj izteikt nevienu sakarīgu vārdu. Taču mēle visu laiku traucēja, tā bija milzīga, un mana mute bija gluži izkaltusi.
Beidzot man izdevās kaut ko izdvest. Ne tā, kā biju domājis (biju iecerējis pateikt kaut ko mierinošu un pārliecinošu, lai uzreiz kļūtu par situācijas noteicēju un ar dažiem vārdiem aizslaucītu prom visu pagātni un sāpes), taču no manas izžuvušās rīkles izlauzās tikai: “Māāā...”
Kur palika visas apgūtās zināšanās, visas valodas, kurās pratu runāt... viņai, kas stāvēja uz lieveņa un skatījās man pretim, es spēju pateikt tikai “Māāā”. Kā jērs, kas ar sausu muti sniedzas pie pupa.
Viņa ar delmu noslaucīja pieri un savilka uzacis, it kā nespēdama mani skaidri saskatīt. Es devos uz priekšu, iznācu uz taciņas un gāju uz lieveņa pusi. Viņa kāpās atpakaļ.
Sākumā nebiju pārliecināts, vai viņa tiešām ir mani pazinusi, bet tad viņa izdvesa: “Čārlij!..." Tas nebija ne kliedziens, ne čuksts. Viņa izdvesa šo vārdu - tā mēdz runāt cilvēki, kas mostas no miega.
“Mā...” es spēru soli uz kāpnītēm. “Tas esmu es...” Mana tuvošanās viņu iztrūcināja, viņa kāpās atpakaļ, ar kāju apgāza spaini, un ziepjūdens netīrā straumē gāzās lejup pa pakāpieniem.
“Ko tu te dari?”
“Es vienkārši gribēju tevi satikt... ar tevi parunāt...” Mēle visu laiku aizķērās, tādēļ balss no rīkles nāca ārā citādi, aizžņaugti un čīkstīgi, varbūt tā es runāju agrāk. “Neej prom,” es lūdzos. “Nebēdz no manis prom.” Taču viņa jau bija iegājusi iekšā un slēdza ciet durvis. Pēc mirkļa viņas baiļu pilnās acis parādījās pie durvju plānā, baltā aizkara malas. Viņas lūpas rūts otrā pusē veidoja vārdus:
“Ej prom! Liec mani mierā!”
Kāpēc? Kā viņa drīkst mani tā aizliegt? Ar kādām tiesībām viņa no manis novēršas?