“Laid iekšā! Es gribu ar tevi parunāt! Laid mani iekšā!” Es no visa spēka dauzīju pa durvju stiklu. Tas ieplaisāja, un plaisiņa vienā mirklī izauga par veselu tīklu, kas saķēra manu ādu un brīdi nelaida vaļā. Viņa noteikti domāja, ka es esmu sajucis prātā un ieradies viņu nosist. Atrāvusies no ārdurvīm, viņa skriešus aizmetās pa gaiteni uz dzīvokļa pusi.
Es atkal iezvēlu pa durvīm. Āķis neizturēja, un, nebūdams gatavs tam, ka durvis pēkšņi padosies, es klupdams ievēlos priekšnamā. Uz stikla sagrieztā roka asiņoja; es nezināju, ko lai dara, un iebāzu to kabatā, lai ar asinīm nenopilninātu tikko izberzto linoleju.
Devos iekšā, garām kāpnēm, kuras tik bieži biju redzējis murgos. Pa šīm garajām, šaurajām kāpnēm es bieži bēgu no dēmoniem, kas ķerstīja mani aiz kājām un rāva lejā, pagrabā; es kliedzu, bet man nebija balss, mēle mani smacēja, un es spēju tikai bez skaņas rīstīties. Tāpat kā mēmie zēni Vorenas skolā.
Otrā stāva iedzīvotāji - mūsu dzīvokļa saimnieki Mei-ersi - pret mani vienmēr bija izturējušies jauki. Viņi cienāja mani ar kofektēm un ļāva sēdēt viņu virtuvē un spēlēties ar suni. Labprāt būtu pie viņiem iegājis, taču ari bez teikšanas zināju, ka viņu vairs nav, viņi ir miruši, un otrajā stāvā dzīvo sveši cilvēki. Šis ceļš man bija liegts uz visiem laikiem.
Durvis gaiteņa galā, pa kurām bija iebēgusi Roza, bija aizslēgtas, un es uz brīdi neizlēmībā apstājos.
“Atver durvis!”
Atbildes vietā izdzirdēju spalgu šuneļa ķaukstēšanu. Tā mani pārsteidza nesagatavotu.
“Labi, labi,” es saucu. “Es tev neko ļaunu nedarīšu, nebaidies, bet esmu atbraucis no tālienes un neiešu prom, kamēr nebūšu ar tevi parunājis. Ja tu neatvērsi, es izlauzīšu durvis.”
Tad no otras puses atskanēja viņas balss:
“Kuš, Napij... Nāc šurp, nāc, ej iekšā istabā!”
Pēc brīža pagriezās atslēga. Durvis atvērās, viņa stāvēja uz sliekšņa man pretim.
“Mā,” es čukstēju, “es neko ļaunu nedarīšu. Vienkārši gribu ar tevi parunāt. Tu saproti, es vairs neesmu tāds, kāds agrāk biju. Esmu mainījies. Tagad es esmu normāls. Tu tiešām nesaproti? Es vairs neesmu garīgi atpalicis. Neesmu idiots. Esmu tāds pats kā visi. Normāls - tāds pats kā tu un Mets, un Norma.”
Runāju, kas gadījās uz mēles, lai kaut ko teiktu, lai viņa neaizvērtu durvis. Mēģināju tagad, uzreiz, pateikt viņai visu. “Mani izārstēja, man izdarīja operāciju, un tagad esmu pavisam cits cilvēks - tu taču vienmēr sapņoji, ka es tāds būšu. Vai tu par to nelasīji avīzēs? Jauns zinātnisks eksperiments, kas palielina cilvēka prāta spējas, es esmu pirmais, ar kuru tas ir noticis. Tu saproti? Kāpēc tu uz mani tā skaties? Es tagad esmu gudrs, gudrāks nekā Norma, gudrāks nekā tēvocis Hermanis un Mets. Es zinu tādas lietas, ko nezina pat koledžas profesori. Saki taču kaut ko! Tu tagad vari ar mani lepoties un stāstīt visiem kaimiņiem. Tev vairs nevajag mani slēpt pagrabā, kad atnāk ciemiņi. Lūdzu, saki kaut ko! Parunā ar mani kā toreiz, kad es biju mazs, parunā, neko vairāk man nevajag. Es tev pāri nedarīšu. Es neturu uz tevi ļaunu prātu. Bet man ir jāuzzina, kāds es esmu, jāsaprot, kas es esmu, citādi būs par vēlu. Saproti, es varu būt pilnvērtīgs cilvēks tikai tad, ja es saprotu sevi, un tu esi vienīgā visā pasaulē, kas var man palīdzēt. Ielaid mani iekšā, parunāsimies!”
Viņu noturēja uz vietas mani runas plūdi, ne jau tas, ko es teicu. Viņa stāvēja durvīs un nenovērsdamās skatījās uz mani. Nedomādams izvilku no kabatas asiņaino roku un sažņaudzu dūrē lūgdamies. Viņa paskatījās, un viņas seja mazliet atmaiga.
“Tu esi sagriezies...” Diez vai viņai kļuva manis žēl. Tāpat viņa būtu skatījusies uz suni, kas sadūris ķepu, vai uz kaķi, kas cīniņā saskrāpēts. Viņa atmaiga nevis tāpēc, ka es biju viņas Čārlijs, bet par spīti tam.
“Nāc iekšā un noskalo ar ūdeni. Es sadabūšu pārsēju un jodu.”
Gāju viņai līdzi pie saplaisājušās izlietnes ar robaino žāvēšanas virsmu. Te viņa tik bieži mazgāja man seju un rokas, kad biju ienācis iekšā no sētas puses pagalma, kad nācu ēst vai gāju gulēt. Viņa skatījās, kā es uzrotu piedurknes.
“Nu kāpēc vajadzēja sadauzīt to stiklu? Saimnieks dusmosies, un man nav naudas, ar ko samaksāt.” Tad, it kā nespēdama paciest manu čammāšanos, viņa izķēra man no saujas ziepes un pati nomazgāja man roku. Viņa tik ļoti koncentrējās uz mazgāšanu, ka es klusēju, baidīdamies iztraucēt. Brīžam viņa noklakšķināja mēli vai nopūtās: “Čārlij, Čārlij, mūždien ar tevi kaut kādas nepatikšanas. Kad tu beidzot iemācīsies pats sevi apkopt?” Viņa bija atgriezusies divdesmit piecus gadus tālā pagātnē, kad es biju viņas mazais Čārlijs un viņa bija gatava cīnīties par manu vietu zem saules.
Kad asinis bija nomazgātas un viņa bija noslaucījusi man rokas papīra dvieļos, Roza pacēla galvu, ieraudzīja mani, un viņas acis pārbīlī kļuva pilnīgi apaļas. “Ak Dievs!” viņa izdvesa un sāka kāpties atpakaļ.
Es atkal sāku runāt, klusi, pārliecinoši, lai iestāstītu viņai, ka viss ir kārtībā un es viņai pāri nedarīšu. Taču redzēju, ka viņa lāgā neklausās. Viņa grozīja galvu, tad pielika roku pie mutes un novaidējās, atkal palūkodamās uz mani. “Mājā ir tāda nekārtība,” viņa teica. “Es negaidīju ciemiņus. Tās rūtis un palodzes, kauna lieta.” “Nekas, mā. Neuztraucies.”
“Atkal pienācis laiks vaskot grīdas. Mājā jāvalda kārtībai.” Viņa pamanīja uz durvīm pirkstu nospiedumus un uzreiz paņēma lupatu un berza, līdz noberza. Pacēlusi acis un ieraudzījusi mani skatāmies, sarauca pieri: “Vai jūs esat atnācis tā elektrības rēķina dēļ?”
Es nepaspēju to noliegt, kad viņa jau kratīja pirkstu un rājās:
“Es vienmēr sūtu čeku pirmajā datumā, bet mans vīrs ir aizbraucis darba darīšanās. Es visu paskaidroju, nav nekādas vajadzības rīkot skandālus, mana meita šonedēļ saņems algu un mēs varēsim samaksāt visus rēķinus. Tādēļ nevajag te nākt un prasīt no manis naudu.”
“Vai viņa ir jūsu vienīgā meita? Citu bērnu jums nav?” Viņa nodrebēja, un tad viņas acis aizklīda tālumā. “Man bija dēls. Tik talantīgs, ka visas citas mātes mani apskauda. Un uzlika viņam lāstu. Viņas to sauca par aikiju, bet tas aikijs bija ļauns. Citādi viņš tagad būtu liels vīrs. Viņš patiešām bija neparasti talantīgs, izcils, tā man teica. Viņš būtu bijis ģēnijs...”
Viņa paķēra suku. “Jūs mani atvainosiet. Man te ir darbi darāmi. Mana meita ir uzaicinājusi pie mums vakariņās jaunekli, un man te viss jāsaved kārtībā.” Roza nometās uz ceļiem un sāka berzt jau tā spodro grīdu. Uz mani viņa vairs neskatījās.
Pēc brīža viņa sāka savā nodabā kaut ko bubināt, un es apsēdos pie virtuves galda. Sēdēšu šeit tik ilgi, līdz viņa attapsies, līdz viņa mani pazīs un sapratīs, kas es esmu. Neiešu prom, kamēr viņai nebūs skaidrs, ka esmu viņas Čārlijs. Kādam taču jāsaprot.
Viņa bija sākusi dungot skumīgu dziesmiņu, taču apklusa, un lupata palika pusceļā starp spaini un grīdu, it kā viņa pēkšņi būtu atskārtusi, ka es tur sēžu viņai aiz muguras. Roza pagriezās un piešķieba galvu. Viņas seja bija nogurusi un acis spožas.
“Kā tas var būt? Es nesaprotu. Man teica, ka tu visu mūžu paliksi tāds.”
“Man izdarīja operāciju, un tagad es esmu citāds. Es esmu slavens. Par mani runā visā pasaulē. Mammu, es tagad esmu gudrs. Protu lasīt un rakstīt, un zinu...”
“Paldies Dievam,” viņa čukstēja. “Manas lūgšanas... visus šos gadus es domāju, ka Viņš mani nedzird, bet Viņš dzirdēja, Viņš uzklausīja - Viņš tikai nogaidīja īsto brīdi, lai rīkotos pēc sava prāta.”