Roza noslaucīja seju priekšautā, es viņu apskāvu, un viņa no sirds apraudājās man uz pleca. Visas sāpes tika aizskalotas prom, un es biju priecīgs par to, ka šurp atbraucu.
“Es visiem pastāstīšu,” viņa smaidīdama teica, “visiem tiem skolotājiem! Ā, es gribu, lai tu redzi, kādus ģīmjus viņi rādīs, kad es pastāstīšu! Un kaimiņiem! Un tēvocim Hermanim - noteikti jāpastāsta tēvocim Hermanim. Viņš tā priecāsies! Drīz jau pārnāks tavs tēvs, un tava māsiņa! Ak, kā viņa priecāsies, tevi ieraugot! Tu nespēj pat iedomāties!”
Mani apkampusi, viņa aizrautīgi runāja, kala plānus jaunajai dzīvei, cik brīnišķīgi mēs visi te dzīvosim. Man pietrūka dūšas atgādināt, ka gandrīz neviens no maniem vecajiem skolotājiem šajā skolā vairs nestrādā, kaimiņi sen pārvākušies dzīvot citur, tēvocis Hermanis jau daudzus gadus ir miris, un mans tēvs no viņas aizgājis. Pietika jau ar pagātnes murgu. Gribēju redzēt viņu smaidām un apzināties, ka viņa tā priecājas manis dēļ. Pirmo reizi dzīvē biju viņas sejā izvilinājis smaidu.
Pēc kāda laika viņa domīgi apklusa, itin kā būtu ko atcerējusies. Nomanīju, ka viņas prāts atkal kļūst izklaidīgs. “Nē!” iesaucos, lai liktu viņai atgriezties realitātē. “Mā, pagaidi! Man tagad jāiet, bet es vēl gribu kaut ko izdarīt. Kaut ko tev iedot.”
“Tu iesi prom? Nē, tev jāpaliek!”
“Mā, man jāiet. Mani gaida darbs. Bet es tev rakstīšu vēstules un atsūtīšu naudu.”
“Bet kad tu atkal atnāksi?”
“Nezinu. Pagaidām nezinu. Bet es gribu tev uzdāvināt šo te.”
“Tas ir žurnāls?”
“Ne gluži. Tas ir zinātnisks raksts, ko esmu uzrakstījis. Ļoti specifisks. Skaties, tā nosaukums ir “Aldžernona-Gordona efekts”. Es izdarīju atklājumu, un tas daļēji ir nosaukts manā vārdā. Es gribu uzdāvināt tev šo rakstu, lai tu vari visiem cilvēkiem parādīt, ka no tava dēla dienās tomēr kaut kas iznāca.”
Viņa paņēma un skatījās ar lielu bijību.
“Tur... tur ir rakstīts tavs vārds! Es zināju, ka tā būs. Vienmēr teicu, ka agri vai vēlu tā notiks. Darīju visu, ko varēju. Tu biji pārāk mazs, tu neatcerēsies, bet es centos. Visiem stāstīju, ka tu iestāsies koledžā, izmācīsies un darīsi lielas lietas. Viņi smējās, bet es tā teicu.”
Viņa caur asarām man uzsmaidīja, bet pēc brītiņa jau vairs uz mani neskatījās. Paņēmusi lupatu, viņa ņēmās mazgāt virtuves durvis un kaut ko dungoja - jau priecīgāk, es nodomāju - kā sapņodama. Atkal ierējās suns. Ārdurvis atvērās un aizvērās, un sievietes balss uzsauca: “Mierā, Napij! Mierā, tā esmu es!” Suns satraukti lēkāja gar istabas durvīm.
Tagad es nevarēju aiziet un par to sadusmojos. Normu es nevēlējos redzēt. Mums nekas nebija runājams, un man negribējās sabojāt šo tikšanos. Otru durvju šajā dzīvoklī nebija. Varēju vienīgi izlīst pa virtuves logu un tad rāpties pāri žogam. Taču kāds vēl pamanīs un noturēs mani par kramplauzi.
Dzirdēdams pagriežamies atslēgu, pačukstēju mātei -pats nezinu, kāpēc:
“Norma mājās.” Pieskāros viņai pie elkoņa, taču viņa nelikās dzirdam. Pārāk aizrāvusies, berzdama vērtni.
Durvis atvērās. Norma ieraudzīja mani un savilka uzacis. Pirmajā brīdī viņa mani nepazina - virtuvē bija krēslains, gaisma nebija ieslēgta. Nolikusi iepirkumu turzu, viņa nospieda elektrības slēdzi.
“Kas jūs esat?...”
Taču, pirms biju paspējis kaut ko atbildēt, viņa piešāva roku pie mutes un atslīga pret durvīm.
“Čārlij!” Tieši tāpat kā pirmīt bija izdvesusi māte. Arī izskatījās viņa tāpat kā māte jaunībā - kalsna, asiem vaibstiem, glīta, līdzīga putnam. “Čārlij! Ak Dievs, kāds pārsteigums! Kāpēc tu iepriekš nepabrīdināji? Tu taču varēji piezvanīt! Nezinu, ko teikt...” Viņa skatījās uz māti, kas sēdēja uz grīdas turpat pie izlietnes. “Kā viņa to uztvēra? Tu viņu nepārbiedēji?...”
“Viņa bija uz brīdi attapusies. Mēs mazliet parunājām.” “Tad jau labi. Viņa vairs necik daudz neatceras. Vecuma senilitāte. Dakteris Portmens cenšas mani pierunāt, lai es viņu sūtu uz veco ļaužu mītni, bet es nespēju. Man sirds vai lūst, iedomājoties vien, ka viņa varētu dzīvot tādā iestādē.” Norma atvēra istabas durvis, izlaizdama laukā suni. Dzīvnieks aiz priekiem lēkāja un smilkstēja, un Norma paņēma to uz rokām un piespieda pie krūtīm. “Es vienkārši nespēju tā izrīkoties ar savu miesīgu māti.” Tad viņa nedroši uzsmaidīja man. “Bet tiešām, kāds pārsteigums! Nemūžam nebūtu domājusi! Ļauj apskatīt! Tevi nav iespējams pazīt. Uz ielas es tev noteikti paietu garām. Pavisam citāds.” Viņa nopūtās. “Es priecājos, tevi redzot, Čārlij.”
“Ak tā? Nebiju domājis, ka tu vēl kādreiz gribēsi mani redzēt.”
“Ak, Čārlij!” viņa saņēma mani aiz abām rokām. “Nevajag tā runāt! Es tiešām priecājos. Es tevi gaidīju. Nezināju, kad tu atnāksi, bet sirdī nojautu, ka agri vai vēlu tas notiks. Kopš izlasīju, kā tu Čikāgā no visiem aizbēgi.” Viņa pakāpās nostāk, lai labāk mani redzētu. “Tu nezini, cik daudz es par tevi domāju, prātoju, kur tu esi un kas ar tevi notiek. Pirms pie mums atnāca tas profesors -kad tas bija? Martā? Tikai pirms septiņiem mēnešiem?... Pirms tam es nemaz nezināju, ka tu esi dzīvs. Viņa man apgalvoja, ka tu Vorenā esi nomiris. Un es visus šos gadus ticēju. Kad man pateica, ka tu esi dzīvs un viņiem tevi vajag eksperimentam, es nezināju, ko darīt. Profesors... Neimars? tā viņu sauca? - neļāva man pie tevis aiziet. Viņš baidījās tevi pirms operācijas satraukt. Bet, kad es avīzēs izlasīju, ka viss izdevies labi un tu esi kļuvis par ģēniju, - ak pasaulīt! - tu nespēj iedomāties, kāda ir sajūta, kaut ko tādu uzzinot.
Es pastāstīju visiem darbā, un arī meitenēm bridža klubā. Visiem rādīju tavu fotogrāfiju avīzē un teicu, ka tagad tu noteikti atnāksi pie mums ciemos. Un tu atnāci. Tik tiešām atnāci. Tu neesi mūs aizmirsis.”
Viņa atkal mani apkampa. “Ak, Čārlij! Čārlij... cik brīnišķīgi ir tā pēkšņi atklāt, ka man ir vecākais brālis. Tu nespēj pat iedomāties. Apsēdies, es uztaisīšu kaut ko ēdamu. Tev noteikti jāpastāsta, kā tas bija un ko tu tagad taisies darīt. Es... es vienkārši nezinu, ko vispirms jautāt. Droši vien es runāju smieklīgi - kā maza meitene, kas piepeši atklājusi, ka viņas brālis ir varonis vai kinozvaigzne, kaut kā tā.”
Es nezināju, ko domāt. Šādu uzņemšanu no Normas nebiju gaidījis. Man nebija ienācis prātā, ka, dzīvojot kopā ar māti, viņa pa šiem gadiem būs mainījusies.
Protams, tas bija neizbēgami. Viņa vairs nebija tā izlutinātā nejaucene, ko es atcerējos. Norma bija pieaugusi, kļuvusi par sirsnīgu, līdzjūtīgu, mīļu sievieti.
Mēs sarunājāmies. Tas bija savādi - tā sēdēt kopā ar māsu un runāties par māti, kura tepat vien bija, -runāties tā, it kā viņas te nebūtu. Kad Norma stāstīja par to, kā viņas abas te dzīvojušas, es skatījos uz Rozu, gribēdams zināt, vai viņa klausās, taču māte bija iegājusi dziļi savā pasaulē, it kā nesaprastu mūsu valodu, it kā tas viss uz viņu vairs neattiektos. Viņa klīda pa virtuvi kā spoks, kaut ko paņēma, kaut ko nolika, taču mēs ne reizi nesastapāmies. Tas bija diezgan baigi.
Es skatījos, kā Norma baro suni.
“Tātad galu galā tu viņu dabūji. Napijs ir saīsinājums no Napoleona, pareizi?”
Viņa atliecās taisni un neizpratnē sarauca pieri.
“Kā tu to zini?”
Es paskaidroju, ka atceros: viņa reiz bija atnesusi mājās savu kontroldarbu, cerēdama izlūgties suni, bet Mets neļāva. Viņa klausījās, un rievas pierē kļuva vēl dziļākas.
“Es neko tādu neatceros. Ak, Čārlij, vai es tiešām pret tevi izturējos tik riebīgi?”