“Ir vienas atmiņas, par kurām es gribētu zināt ko vairāk. īsti nezinu, vai tās tiešām ir atmiņas - varbūt sapnis vai varbūt esmu to izdomājis. Par pēdējo reizi, kad mēs draudzīgi spēlējāmies kopā. Mēs dzīvojāmies pagrabā un, uzlikuši galvā lampu abažūrus, tēlojām, ka esam ķīniešu kūliji, un lēkājām pa vecu matraci. Tev laikam bija septiņi vai astoņi gadi, man bija apmēram trīspadsmit. Un es atceros, ka tu palēcienā sasiti galvu pret sienu. Tas nebija nekas briesmīgs - tikai puns -, bet mamma un tētis atskrēja pie mums, jo tu brēci un teici, ka es esot mēģinājis tevi nosist. Viņa lamāja Metu par to, ka viņš mani nepieskata, ka ļauj mums dzīvoties vieniem pašiem, un pēra mani ar siksnu gandrīz līdz bezsamaņai. Tu atceries? Tā tiešām bija?”
Norma kā noburta klausījās manā atmiņu stāstā -likās, tas viņā atmodina dusošas ainas.
“Tas viss ir ļoti miglains. Zini, es visu laiku domāju, ka esmu to nosapņojusi. Atceros, kā mums galvā bija abažūri un kā mēs lēkājām pa matraci.” Viņa skatījās laukā pa logu. “Es tevi nevarēju ciest, jo viņi visu laiku ar tevi noņēmās. Tu nekad nedabūji pērienu par slikti izpildītu mājasdarbu vai par to, ka nenes mājās vislabākās atzīmes. Tu vispār gandrīz negāji uz skolu un visu laiku spēlējies, bet man vajadzēja iet un mācīties. Ui, kā es tevi ienīdu! Skolā bērni zīmēja uz tāfeles puiku ar āksta cepuri un apakšā rakstīja “Normas brālis”. Arī skolas pagalmā uz asfalta viņi rakstīja - “idiota māsa”, “Gordoni ir stulbeņi”. Un tad pienāca tā diena, kad Emīlija Reskina mani neuzaicināja uz savu dzimšanas dienu, un es zināju, ka tas ir tevis dēļ. Tādēļ, kad mēs ar aba-žūriem galvā spēlējāmies tajā pagrabā, man par varītēm vajadzēja tev atriebies.” Viņa sāka raudāt. “Un es sameloju un pateicu, ka tu man iesiti. Ak, Čārlij, kāda es biju stulbene, kāda izlutināta draņķe. Man tik ļoti kauns...” “Nepārmet sev tik ļoti. Tev droši vien bija grūti, bija jāsadzīvo ar citiem bērniem. Man visa pasaule bija šī virtuve - un tā istaba. Viss pārējais nebija svarīgi, galvenais, ka šeit bija drošība. Tev vajadzēja stāties pretim visai pārējai pasaulei.”
“Čārlij, bet kāpēc tevi aizsūtīja prom? Kāpēc tu nevarēji palikt un dzīvot kopā ar mums? Es visu laiku pūlējos
to saprast. Ja es jautāju viņai, viņa vienmēr atbildēja, ka tas bija tevis paša labad.”
“Savā ziņā viņai bija taisnība.”
Norma papurināja galvu.
“Viņa tevi aizsūtīja prom manis dēļ, ja? Ak, Čārlij, kāpēc viss bija tā? Kāpēc mums vajadzēja to visu piedzīvot?”
Nezināju, ko viņai atbildēt. Kaut es būtu varējis sacīt, ka mēs, gluži kā Atreja vai Kadma dzimta, ciešam par mūsu tēvu grēkiem vai vienkārši kāds sengrieķu orākuls tā pareģojis. Bet man nebija atbildes - nedz viņai, nedz sev pašam.
“Kas bijis, izbijis,” es sacīju. “Labi, ka es tevi vēlreiz satiku. Viss uzreiz ir mazlietiņ vieglāk.”
Pēkšņi viņa saķēra mani aiz elkoņa.
“Čārlij, tu nezini, ko es te, kopā ar viņu, šajos gados esmu pārdzīvojusi. Šis dzīvoklis, šī iela, mans darbs. Tas viss bija viens vienīgs murgs - katru vakaru nākt mājās un nezināt, vai viņa vēl te būs, vai viņa nav sagriezusies ar nazi vai nokritusi, un justies vainīgai par tādām domām.”
Es piecēlos, viņa piespiedās man pie pleca un raudāja. “Ak, Čārlij! Cik labi, ka tu esi atgriezies. Mēs divas vairs netikām galā. Kā es esmu nogurusi...”
Es biju ilgojies pēc tāda brīža. Tagad tas bija pienācis, bet kāda jēga? Nevarēju taču viņai stāstīt, kas ar mani notiks. Un vispār, vai es spēju noticēt viņas sirsnībai? Kāpēc sevi mānīt? Ja es joprojām būtu vecais, dumjais, padevīgais Čārlijs, viņa ar mani tā nerunātu. Tad ar kādām tiesībām es to pieņemu? Drīz mana maska tiks norauta.
“Norma, neraudi! Viss būs labi,” mana mute izrunāja uzmundrinošas pliekanības. “Es mēģināšu pārjums abām rūpēties. Esmu cik necik iekrājis, un Fonds man pietiekami maksā, tādēļ es varēšu jums regulāri sūtīt naudu - vismaz kādu laiku.”
“Bet tu taču tagad neiesi prom? Tev jāpaliek pie mums...”
“Mani gaida daži braucieni, jāpabeidz pētījumi, jāuzstājas ar referātiem, bet es mēģināšu atkal atbraukt pie jums. Rūpējies par viņu! Viņai ir bijusi grūta dzīve. Kamēr vien varu, centīšos jums palīdzēt.”
“Čārlij! Nē, neej prom!” viņa ieķērās manī. “Man ir bail!”
Vecākais brālis: loma, kuru es vienmēr biju ilgojies spēlēt.
Tajā pašā brīdī es pamanīju, ka Roza, kas visu laiku bija klusi sēdējusi stūrī, nenovērš acis no mums. Viņas seja bija pārvērtusies. Redzokļi bija plaši ieplesti, un viņa, sēdēdama uz krēsla maliņas, liecās uz priekšu. Man prātā bija viena vienīga doma: kā vanags, kas gatavs mesties uzbrukumā.
Atgrūdu Normu, taču nepaspēju bilst ne vārda, kad Roza jau bija pietrūkusies kājās. Viņa pagrāba no galda virtuves nazi un pavērsa to pret mani.
“Ko tu tur ar viņu dari? Ej nost no viņas! Es tev jau teicu, ko es ar tevi izdarīšu, ja vēl kaut reizi pieķeršu tevi aiztiekam māsu! Neķītrelis! Tevi nedrīkst laist pie normāliem cilvēkiem!”
Mēs abi atlēcām nost. Vājprāts, taču es jutos vainīgs, kā pieķerts nedarbos, un zināju, ka arī Norma jūtas tāpat. It kā mātes apsūdzība to pārvērstu par īstenību - ka mēs būtu darījuši kaut ko neķītru.
“Māt! Liec nost to nazi!” Norma uz viņu kliedza.
Tas, kā Roza tur stāvēja ar nazi rokā, atsauca atmiņā ainu tonakt, kad viņa piespieda Metu aizvest mani prom no mājām. Šobrīd viņa vēlreiz bija tajā naktī. Nespēju izrunāt ne vārda, nespēju pakustēties. Mani pārņēma nelabums, tas smacējošais saspringums, ausīs džinkstēja, kuņģis te sarāvās, te izstiepās, it kā gribēdams izplēsties laukā no mana ķermeņa.
Viņai bija nazis, Alisei bija nazis, tēvam bija nazis, Dr. Strosam bija nazis...
Normai, par laimi, pietika veselā saprāta Rozai nazi atņemt, taču viņa nespēja izdzēst bailes Rozas acīs, kad māte uz mani kliedza:
“Lai viņa te vairs nebūtu! Viņš nedrīkst skatīties uz savu māsu ar neķītrībām prātā!” Roza kliedza un krišus atkrita uz krēsla raudādama.
Es nezināju, ko tagad lai saka, arī Normai trūka vārdu. Mums abiem bija neērti. Tagad viņa zināja, kāpēc mani aizsūtīja prom no mājām.
Vai kādreiz biju izdarījis ko tādu, kas attaisnoja mātes bailes? Es to nezināju. Tādu atmiņu man nebija, bet kā es varēju būt drošs, ka aiz manas izmocītās sirdsapziņas barjerām nebija briesmīgu domu? Kaut kur slēgtās ejās, aiz strupceļiem, tur, kur es nemūžam netikšu klāt. Visticamāk, es to neuzzināšu. Lai nu būtu kā būdams, nedrīkstu ienīst Rozu par to, ka viņa sargāja Normu. Man jāsaprot, kā viņa to visu uztvēra. Ja es viņai nepiedošu, man nepaliks nekas.
Norma drebēja.
“Neņem galvā,” es teicu. “Viņa nesaprot, ko dara. Ne jau uz mani viņa kliedza. Viņa kliedza uz veco Čār-liju. Baidīdamās, ka viņš tev var nodarīt pāri. Es viņu
nevainoju, viņa gribēja tevi pasargāt. Bet mums vairs nav par to jādomā, jo vecā Čārlija taču vairs nav.” Norma neklausījās. Viņas seja bija sapņaina.
“Man tikko bija tāda savāda sajūta - nu, kaut kas notiek, un tu skaidri zini, kas notiks, it kā tas viss jau būtu bijis, norisinājies tieši tāpat, un tagad tu to visu redzi vēlreiz...”
“Tā bieži mēdz gadīties.”
Viņa purināja galvu.
“Nē, nupat, kad es ieraudzīju viņu ar to nazi, tas bija kā sapnis, ko es redzēju kaut kad ļoti sen.”
Kāds labums būs, ja es viņai pateikšu, ka viņa droši vien tonakt bija nomodā un no savas istabas bērna acīm visu redzēja, - ka viņas apziņa to bija izspiedusi un sagrozījusi tik ļoti, ka viņa to uzskatīja par fantāziju. Kāpēc lai es viņu apgrūtinātu ar patiesību? Viņai tāpat pietiks bēdu, aprūpējot māti. Labprāt būtu gribējis uzņemties šo nastu un šīs sāpes, bet nebija jēgas uzsākt ko tādu, ko nespēšu pabeigt. Man būs jātiek galā ar savām ciešanām. Manos spēkos nebija nepieļaut, lai zināšanu smiltis vairs neslīd ārā no mana prāta pulksteņa.