PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS
Reisā Murmanska—Bergēna mūsu tvaikonis «l(ja Mečņikovs» brauca tuvu garām Lofolu salām. 5. g. 20. oktobri pīkst. 16 un 40 minūtēs pēc Maskavas luika jūras šaurumā starp Verē un Moskenesē salu (Malstrema virpuļa iedarbības rajonā) sargmatrozis b. G. Močalovs ieraudzīja peldošu priekšmetu, kas tika izzvejots un izvilkts uz klāja. Tā bija polietilēna benzīna kanna apmēram desmit litru tilpumā. Kannā atradās angļu valodā rakstīts manuskripts, kas bija datēts ar š. g. 16. oktobri. Kā redzams no manuskripta teksta, tas Ievietots kannā un iemests kādā no Amazones baseina straumēm. Tādējādi kanna sasniegusi Lofotu salas ne ilgāk kā četrās dienās. Tai vajadzēja peldēt ar vidējo ātrumu vismaz tūkstoš jūdžu diennakti. Bet okeāna straumes, kā zināms, ir desmitām reižu lēnākas. Turklāt nav pamata pieņemt, ka kanna, peldēdama pa straumi, būtu virzījusies pa īsāko ceļu.
Acīmredzot kanna nebija pārvietojusies pa parastajiem pudeļu pasta ceļiem. No manuskripta teksta var secināt, ka viens no iespējamiem pārvietošanās ceļiem bijis kāds ultradziļš kanāls, kas savieno divus ļoti tālus ģeogrāfiskus punktus.
Tā kā manuskriptā atrodamās ziņas var būt zinātnei ļoti vērtīgas, nolēmām to nodot PSRS Zinātņu akadēmijai.
Ļoti lūdzam mums atsūtīt zinātnieku slēdzienu par šo atradumu. Mūs visus ļoti interesē, kādi dati ir mūsdienu zinātnes ricibā jautājumā par ultradziļletn kanāliem, kā ari par elektrostatiskiem un hidrodina- " rniskiem dabas fenomeniem.
Tvaikoņa «I|ja Mečņikovs» komandas uzdevumā tvaikoņa kapteinis N. BABARINS
Murmutiskā. Tvaikonis «I(ja Mečņikovs»
„Melna tukana" templis
Šodien nolēmu savest kārtībā dokumentus un piezīmes. Kopā ar mani tie mērojuši tālu ceļu, un tagad pienācis šķiršanās brīdis. Es taču nepavisam neesmu pārliecināts par sava pasākuma izdošanos. Tas ir riskants, ai, cik ārkārtīgi riskants, es to zinu itin labi.
Tas, ko ievietošu polietilēna kannā, nekādā ziņa nav mans testaments vai lūgums pēc palīdzības. Vienkārši domāju, ka man kā zinātniekam nav tiesības riskēt ar manās dienasgrāmatās esošo vērtīgo pētniecības materiālu. Tas vēl var kādam noderēt. Kam? Nezinu. Visiem cilvēkiem kopā vai kādam neprātim, kas līdzīgi man spējīgs visu pamest un … Taču labāk par to nerunāšu, mēģināšu pamazām izrisināt manu desmit gadu ilgo piedzīvojumu sarežģīto kamolu.
Mans uzdevums nav vienkāršs. Jāizskata daudzie pierakstītie cilvēku vārdi, upju, pilsētu, ciematu un cilšu nosaukumi. Tie mijas ar dienasgrāmatas fragmentiem, dzejoļiem un dokumentiem par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju.
Foset, Foset, ceļa zvaigzne, kuras noslēpumainā gaisma ilgus gadus mani sildījusi vairāk nekā saules stari! Nevaru izrunāt šo vārdu bez dziļas pateicības.
Man blakus stāv atvērta benzīna kanna. Citu pēc citas sabāžu tur iekšā ar dažādu tinti aprakstītas papīra lapas. Šie pieraksti tapuši dažādā laikā dažādās zemeslodes vietās. Redzu savu Londonas dienasgrāmatu, zīmuļa kricelejumus, ko ugunskura gaismā di'ktējis piedzēries rumbero, ar Foseta vārdu saistītus dokumentus mašīnrakstā. Šis tas jāpapildina tieši tagad, aukstām vēja šaltīm brāžoties no plato.
Pusjūdzi tālāk, tur, kur plato krauji pāriet bezdibenī, dārd stikla siena. Tā laistās kā spoži nospodrināta gigantiska ķivere. Tā mani vilina un satrauc, es steidzos pabeigt darbu, un reizē man gribas, lai viss būtu saprotams tam, kura rokās nonāks šis manuskripts …
Kur ir indiāņu paradīze MaraniMs, Pajautājiet vislabāk Nāves upei. Pasacīs to jums Riu Mansu, Dzeltena kā Manausas zelta jumti… Saulei norietot, upe nosarks Purpursārta kā uruku krāsa, Indiāņu asinis krāsos Riu Mansu. Vauras, šerente, karaža, trumai, Javalapiti, kamaijura un mehinaku [1] asinis. Pajautājiet tai naktī ce|u uz Maranimu, Kļūs ūdeņi melni, melni kā ženipapo [2] . debess nav melna! atmiņas melnas… Atmiņas par zudušiem un iznīcinātiem. Jāaizmirst skumjas, kad godina Mavutsinimu, Kas radījis selvu***, Lielo upi un indiāņus. Jautājiet viņam ceļu uz Maranimu, Un kļūs skaidrs, cik nerunīga ir selva …
Tomēr nē, jums nekļūs skaidrs… Otrā signālsistēma te nedarbojas. Tas jāpiedzīvo pašam. Ko es meklēju Šingū purvos, pēc kā tiecos, smakdams Riu Mansu mangrovē****? Kādreiz man bija viegli atbildēt uz šiem jautājumiem. Bet tagad… es arvien biežāk nonāku pie domas, ka uz tiem atbildēt nav iespējams. Jūtu, ka jūs mani nesaprotat. Tomēr neatrodu vajadzīgos vārdus. Vai atceraties Kiplingu?
Vai ir zīme, ka.es kādreiz gar šīs upes malu gājis? Nē, un iežu paraugs arī nav tās krastos rakts nekad, Jo par to es trīskārt esmu saņēmis no Radītāja. Tikai tev nav lemts to saprast. Ej un dari visu pats.
Vai tagad saprotat? Man tikai likās, ka es kaut ko meklēju, pēc kaut kā tiecos. Selva jau pati par sevi ir gan mērķis, gan atalgojums, gan liktenis. Esmu atdevis tai visu — jaunību, talantu, mīlestību, veselību. Visu! Bet ko esmu sasniedzis? Nesteidzieties atbildēt! Vispirms padomājiet par manām acīm, kas redzējušas to, ko dzejnieki tikai neskaidri nojauš. Neaizmirstiet manu ādu, kas ar katru šūnu uztvērusi īstās »dzīves skarbo aromātu. Un mani nervi? Vai tie nebija mani nervi, kas, saspringti kā loka stiegra, ik stundas spēlēja ruleti ar nāvi? Un pretēji tradīcijai krupjē vienmēr paspēlēja… Nē, nesteidzieties tei'kt, ka neko neesmu selvā ieguvis.
Vispār, domājiet, ko gribat. Man netīk citiem uzspiest savas domas par visai abstraktiem ti'kumis'kā ideāla jēdzieniem. Labāk pastāstīšu par savu pirmo tikšanos ar selvu …
Šā stāsta pirmsākumi meklējami sirmā senatnē. No mums tos šķir vismaz divpadsmit gadsimtu. Es šai lietā tiku iesaistīts pirms deviņiem gadiem, un tādēļ man ir zināma cerība nenokavēt vismaz tās atrisinājumu.
Spilgti atceros to lietaino augusta dienu. Tikko aizstāvējis maģistra disertāciju vīrusu bioķīmijā, steidzos iepriecināt savu līgavu. Bijām saderināti jau sešus gadus. Ar šo dienu mums saistījās lielas cerības. Milzīgu rožu pušķi rokā, izmircis un laimīgs, atslējos ar muguru pie viņas durvīm, sataustīju zvanu un piespiedu podziņu. Durvis klusi atvērās, un es iekritu sava nākamā sievastēva apkampienos. Es to sapratu, kad pagriezos. Viņš ar zināmu nožēlu palūkojās uz savu smokingu un aicināja mani 'kabinetā.
Viesistabā šķindēja galda sudrabs. No virtuves plūda cepta tītara kairinošā smarža. Taču šīs nepārprotamās gaidāmā banketa pazīmes nespēja aptumšot manu līksmību. Atstājis rozes uz marmora galdiņa, plati smaidīdams, devos līdzi seram Henrijam.
Jāteic, ka manas līgavas tēvu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem mūsdienu virusologiem. Viņš bija Nobeļa prēmijas laureāts un universitātes profesors, turklāt arī mans šefs. Vai gan jāsaka, kādas jūtas mani pārņēma, kad iegāju viņa milzīgajā kabinetā?
Sers Henrijs mani aicināja apsēsties un pats nosēdās vecā, diezgan apbružātā krēslā ar šauru, augstu atzveltni. Nezin kādēļ nodomāju, ka šai krēslā sēdējis sera Henrija tēvs, vectēvs un varbūt arī vecvectēvs, kāds enerģisks un veikls viņas augstības karalienes Viktorijas diplomāts. It kā apstiprinot manas domas, no kabineta sienām klusēdami raudzījās viņa daudzie senči. Te bija eleganti dendiji, kas kādreiz greznojuši aug- stako aprindu salonus, stalti virsnieki koloniālā karaspēka formas tērpos un solīdi vīri ar vaigu bardu, kuri acīmredzot bijuši saistīti ar biznesu un parlamenta pļāpātavu. Dažos portretos bija attēlotas sievietes, ne sevišķi skaistas, toties ar tik tiešu un neatlaidīgu skatienu, ka viņu prasme neļaut sev nodarīt pāri neradīja nekādu šaubu. Šo dāmu acīm redzamā tikumība uz mirkli izraisīja manī vieglus drebuļus, un tikai doma, ka tas viss pieder jau senai pagātnei, samierināja ar viņām. Ar gandarījumu konstatēju, ka sera Henrija radinieku ģīmetnes un fotogrāfijas kabinetā aizņēma tikai vienu sienu, turklāt ne visu. Pārējā dzīves telpa nedalīti piederēja grāmatām. Tās bija sablīvētas no grīdas līdz griestiem, un kāds elegants ķīniešu plauktiņš ar grāmatām bija piemeties zem portreta, no kura raudzījās dāma augstā parūkā un ar kalsenu, nopūderētu kaklu.