Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija nodomājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»
Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vajadzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz ziemeļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.
«… šķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Sikišiki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma llo 30'un rietumu garuma 42°30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgājuši līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.»
Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos … Kur pārtrūka viņa maršruts? Vai viņš sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējošā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.
Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ stošiem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon Šrteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūkstoš nezināmuļ ceļotāju.
«Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveikšu. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi
tiecas tikai pēc bagātības iegūšanas. Kurš gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos daudzo gadu meklējumus?»
Dižais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedrošinājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fantastu, kurš ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudušajām Atlantīdas pil- ; sētām — selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums… Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robeža, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā — nepieejamā Šingū selva.
1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls Džeks un dēla biedrs Relijs, nopirkuši biļetes līdz Riodežaneiro, uzkāpa uz kompānijas «Lemports un Holts» tvaikoņa «Vo- bans» klāja. Pēc dažu dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaikonis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī «Internacional» (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņujorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedīcija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lielisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu prezidenta speciālvagons.
Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi meži. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko neievērojams ceļš: Rio, Sanpaulu, Korumba.
Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz četrdesmit gadu pēc Foseta, šis ceļš maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit dažus strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zirneklis migale ierīko savu ligzdu tieši vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt apstāšanās laikā kokos …
Tālākais ekspedīcijas ceļš veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Taču gluži tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, netīrais tvaikonis «Igvatemi», kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starpgadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem droši vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- žoado [9] , lieliskā kafija ar goijabada[10] džemu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, slavenā čūsku ferma Butantanā un nakts karnevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta maršruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat
sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties šai ceļā paši. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steigšos savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.
Šingū dvašu jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonākšanas Kujabā, tiklīdz jūsu tvaikonis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, plešas tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta «nakts bumbvedēju» — termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegušajiem spārniem švīkstot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.
Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pazūd ložņājošo vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņošanās ļauj izsekot viņu ceļam līdz šaurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdošām lāmām, kurās mudžēt mudž anakondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie šīm debesīm kā nekustīgs punkts sastindzis melnbalts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļš līdz Kujabai.
Tur kaut kur atrodas «Z». Pamestas sar
kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisājušas marmora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drudža murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tveicīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdušas melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala …
4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. «Iegriezāmies pie Frederika,» rakstīja Fosets jaunākais, «pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņš bija kaut kurp aizgājis līdz svētdienai… Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gribēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu — ļoti žēl…»
Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl nekas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās šis satraukums, nomācošā grūtsirdība? Varbūt tā bija priekšnojauta?
Muļķīga priekšnojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja šķērsot krūmiem noaugušu apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, — čapadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltušas zāles lauki. Un tā* līdz pašam Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne
ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.