Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani paēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un žāvētu kapibari šķiņķi. Citādi… Bet atgriezīsimies pie Foseta.
14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl arvien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Košinu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Redžinaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārtošanas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzērumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejauša satikšanās Košinu beidzās ar traģēdiju. Redžinaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi — smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklēšanu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņš tēvišķīgi sarāja slepkavas.
— Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?
Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. Šeit katram bikšu kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainījies. Tiklīdz kas, — tā sākas šaudīšanās. Reizēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem parasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.
Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: «ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija» un čakls tumšādains puisis, kas «atsaucas uz jebkuru vārdu».
Burtiski pēdējā dienā pirms došanās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdējušas garām. Bet tā taču ir ceļa zvaigzne, kas mani uzveda uz pēdām… Taču labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. aprīļa vēstules:
«Kāds mans paziņa no lopkopības rančo stāstīja, ka zēna gados reiz sēdējis kopā ar vecākiem savas mājas verandā sešu dienu gājuma attālumā no šejienes un laiku pa laikam dzirdējis dīvainas skaņas no meža ziemeļos. Viņš teica, ka izklausījies pēc svilpšanas, it kā gaisā paceltos rakete vai liels šāviņš un pēc tam kristu zemē ar troksni «bumm, buutn». Viņš nezināja, kas tas bijis, un man liekas, ka tas varētu būt kāds meteoroloģisks fenomens šai vulkāniskajā augstkalnes apvidū, līdzīgs tam, kas novērots Dardžilingā; tur starp musona brāzmām varēja dzirdēt skaņas, ko iedzīvotāji noturēja par artilērijas kanonādi. Arī citās vietās šai augstkalnes apvidū dzirdami trokšņi «bum-bum» un kaut kādi krācieni, kas cilvēkiem iedveš šausmas.
Mans paziņa stāsta, ka netālu no viņa rančo pie Paranatingas upes paceļoties gara, taisnstūraina klints, kurā izcirstas trīs ejas un vidējā abās pusēs it kā aizmūrēta. Aiz klints atrodoties rūpīgi nomaskēts uzraksts — četrpadsmit dīvaini hieroglifi. Mans paziņa solās mūs aizvest uz turieni, lai uzrakstu nofotografētu. Kāds viņa rančo indiānis zina citu klinti, kas apklāta gluži ar tādām pašām rakstu zīmēm, un mēs gribam izpētīt arī to.
Kāds cits, kas dzīvo čapadosā — augstā plato, kurš atrodas tieši uz ziemeļiem no šejienes un kādreiz bijis senas salas piekraste, — man stāstīja, ka redzējis lielu dzīvnieku skeletus un pārakmeņojušos kokus. Viņš zina, kur tai pašā čapadosā atrodami uzraksti un pat aizvēsturisku celtņu pamati. Nav šaubu, mēs esam tuvu apvidum, kuru meklējam. Netālu no šejienes kāda plaša zālaina līdzenuma pašā centrā pacejas liels akmens, kas izskatās pēc sēnes, — tas ir noslēpumains, nesaprotams piemineklis.
Senā celtne, kas atrodas starp «Z» un punktu, kur mēs atstāsim civilizēto pasauli, pēc indiāņu aprakstiem, ir kaut kas līdzīgs akmens tornim ar biezām sienām. Viņi no tā loti baidās, jo, kā stāsta, naktīs tur no durvīm un logiem spīdot gaisma! (Atkal šis tornis!) Es domāju, ka tā ir gaisma, kas nekad nedziest. Vēl viņi baidās tadēļ, ka tornis atrodas troglodītu morsego teritorijā — šī tauta mitinās bedrēs, alās un reizēm koku biezajā lapotnē.
Ne visai sen kādam izglītotam brazīlietim, šās pilsētas iedzīvotājam, kopā ar kādu armijas virsnieku tika uzdots atzīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas pie viņiem strādāja, apgalvoja, ka ziemeļos esot kāda pilsēta, un piedāvājās viņus aizvest uz turieni, ja viņi nebaidoties satikties ar briesmīgiem mežoņiem. Indiāņi stāstīja, ka pilsētā esot zemas akmens ēkas un daudz ielu, kas cita citu šķērso taisnā leņķī; tur atrodoties arī dažas lielas celtnes un varens templis, kurā ievietots milzīgs no kalnu kristāla izcirsts disks. Upē, kas tekot cauri pilsētas tuvumā esošajam mežam, esot liels ūdenskritums, kura dārdoņa dzirdama daudzu ligu attālumā; lejpus ūdenskrituma upe kļūstot plata un veidojot milzīgu ezeru, kura ūdeņi notekot nezināmā virzienā. Mierīgajos ūdeņos esot redzams no balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) izcirsts cilvēka tēls, ko straume kustinot uz priekšu un atpakaj.
Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādīsimies «Z».
Mans paziņa, rančo saimnieks, stāstīja, ka reiz viņš atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. «Tas nav nekas,» teicis indiānis. «Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā šīs. Tām arī ir platas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iekšpusi un žilbina acis!»
Šajā fragmentā redzams viss Fosets. Aizrautīgs, nelokāms, bezbailīgi ejošs pretī nospraustajam mērķim, naivs un paļāvīgs kā bērns.
Kur ir fakti? — jautās rūpīgais pētnieks, kas zina visu ģeogrāfisko karti no viena pola līdz otram un nekad neatstāj savu kabinetu. Patiesi, kur ir fakti? «Kāds teica, ka …», «Kāds indiānis stāstīja …», «Man pastāstīja kāds brazīlietis, kuram no tālienes nācis indiānis sacījis …». Kur ir nevainojamie, drošie fakti, uz kuru pamata notur diskusijas, organizē ekspedīcijas un, beidzot, piešķir nepieciešamos līdzekļus?
Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņš savās nedrošajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kurš uzdrošinājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, Šlīmanim, kas devās uz Trojas izrakumiem ar «Iliādas» sējumiņu rokā? Lolotais mērķis bija sirdī. Acu priekšā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūkstoškārt reālāks nekā pasaules vistriviālākās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Taču, liekas, nevienam tas neatnesa laimi.
Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņš iās nemeklēja, nē. Viņš gāja pie tām, kā pēc ilgas šķiršanās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?
Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pierādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Drosmīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Metiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzējuši! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņš atradīs savu mērķi «Z». Tas viņu gaida. Uz priekšu!
Līdzekļi ekspedīcijai? — arī te radīsies izeja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag maksāt. Šis tas jāpārdod, no viena otra jāaizņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avīžu aģentūrai — tā sanāks nepieciešamā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neapšaubāmus faktus par Borneo vai Kamčatkas atrašanās vietu. Uz priekšu!