15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājējuši. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms došanās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu dažus milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam ciešami.
Šais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldīšanās un atgriešanās atpakaļ, kritieni, sasišanās, sastapšanās ar saniknotu bušmeistaru. [14]
Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priekšu pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt nepacietību, kas viņu urdīja, viņš šad un tad aizsteidzās citiem tālu priekšā. Reiz viņš tā aizrāvās, ka bija spiests nakšņot viens pats tieši uz zemes. Necaurredzamajā tumsā virpuļoja spīdīgu kukainīšu mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņš, palūkojās apkārt. Viņš paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fantāzijas. Indiāņi labi zina šo sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, saberž cieto šķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uzpeld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigušās zivis. Krastā atgriežas pārpilnas laivas — stipri vienkoči, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais laupījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobainās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecējušas asinis, uzpeld ar vēderu uz augšu, kad līdz viņām nonāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienkočos. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūdeņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka raidītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Amazones dižciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam šķēpam un spēcīgai rokai.
Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs paņem savā varā pēkšņas asociācijas, novirzīdamas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!
Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļvietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņš tūlīt aizmiga dziļā un ciešā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.
Džeks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un raudāja žakubimi [15] , bet pulkveža vēl arvien nebija. Viņi izšāva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas šaudījās gaisā, mazais pulciņš devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņš pats atradīsies.
Viņi gāja stingri pēc maršruta, ko ceļojuma sākumā bija izstrādājis pulkvedis. Ja Fosets palicis dzīvs, viņš tiem ceļā kaut kur pievienosies. Tā art notika, bet viņi satikās tikai Nāves upes krastā.
Pirms civilizācijas robežas pāriešanas viņi nolēma Jaut kustoņiem atpūsties. Arī cilvēkiem pēc satraukuma pilnās nakts acis lipa ciet. Zaļā zāle vilināja, solīdama spirdzinājumu un mieru. Miegaini murmināja dzeltenā upe. Bet, tiklīdz cilvēki apsēdās zemē, viņiem no visām pusēm bariem uzbruka nežēlīgās ērces — garapata. Vajadzēja sakurt uguni un ļaut drēbēs iesūkties eļļas palmu riekstu taukainajiem dūmiem. Visvairāk šai pārgājienā bija cietis Relijs. Viņa noberztā kāja no kukaiņu kodieniem bija sapampusi un kļuvusi pērļaini violeta. Atpūtu vajadzēja atlikt līdz Bakiri postenim …
Tūlīt aiz Bakiri posteņa pauguriem sākās pilnīgi neizpētīts apvidus. Neliela auguma indiāņi — mehinaku —, kas bija atnākuši uz posteni, stāstīja, ka pēc četru dienu ilga grūta ceļa uz ziemeļiem sākšoties makahiri cilts apdzīvots rajons. «Makahiri nav garāki par piecām pēdām. Viņi staigā pilnīgi kaili. Tiem nav pat nožēlojamo gurnu jostu — guaijuko. Sargieties no makahiri! Viņi ir cilvēkēdāji.»
Mehinaku to visu skaidroja ar žestiem.
Nu ko — visam tā arī jābūt. Foseta pulciņš bija pārgājis liktenīgo Rubikonu — Nāves upi. Turpmāk brīdinājums «sargies» atskanēs arvien biežāk. Līdz pienāks diena, kad vairs nebūs neviena, kas to varētu pateikt…
Bet lai nu būtu, kā būdams, atpūta tomēr nenāca par ļaunu. Jo vairāk tādēļ, ka Relija kāja izskatījās briesmīga. Nabadziņš viebās aiz sāpēm un gandrīz nemaz nerunāja. Par laimi, viņa drūmais noskaņojums neietekmēja ēstgribu. Maltīšu laiks ceļojumā tika ievērots tikpat svēti kā Londonā. Tieši pusseptiņos no rīta ceļotāji dabūja tradicionālo auzu tumi un tēju ar kondensētu pienu.
Pusdienošanas laiks un ēdienu karte ne vienmēr atbilda normai, jo mainījās atkarībā no vietējiem apstākļiem. Taču visa Šingū zaļā elle nespēja izjaukt pēcpusdienas tēju. Precīzi pussešos tika pasniegta obligātā tējas tase. Divi trīs biskvīti, goijabada, sardīnes. Dažreiz manioka plāceņi un saldie kartupeļi. 2ēl tikai, ka Brazīlijā sviests ir sarkans. Bet, galu galā, sviestam piejaukt uruku krāsu — arī ir tradīcija. Sveša, tomēr tradīcija. Jāievēro taču arī vietējais kolorīts. Jo vairāk tāpēc, ka lapās ietītā un izceptā tapīra gaļa nebūt nav sliktāka par britu ceptajām olām un šķiņķi. Pat tītaru ar brūkleņu ievārījumu sekmīgi aizstāj cepti žakubimi un sulīgais, krēmam līdzīgais čirimoijas augļu mīkstums, kas smaržo pēc zemenēm un ananasiem.
Amazones baseinā nakts iestājas pēkšņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzeltenām liesmām deg sausie tuksnešainā čapadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzinās kamīna mirgojošajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziestošajos pelnos sildīsies tikai saritinājies bušmeistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, čūska ar skatienu pavadīs aizejošos cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās ačtelēs lāsmo saule?…
Trīs nedēļu gājumā aiz Bakiri posteņa Fosets cerēja sasniegt lielo ūdenskritumu. Par šo ūdenskritumu viņam bija stāstījis kāds Ermenežildu Galvans, kas savukārt par to dzirdējis no bakairi indiāņa Roberto. Arī pats Roberto nekad nebija redzējis šo nevienam nezināmo ūdenskritumu. Bet viņam par to stāstījis tēvs, kas dzīvojis tai apvidū, kad bakairi vēl bija mežoņi!
Lejup krītošā ūdens dārdoņa esot dzirdama piecu līgu attālumā. Varavīksne nekad neapdziestot šai miglas un dunoņas ielejā. Valgme nenožūstot no lapām un akmeņiem. Vienīgi tikai vertikāla, melna klinšu siena pratusi patverties no ūdens. Acis tūdaļ saskatīšot starp spīdošiem, slapjiem akmeņiem šo sauso klinti. Tajā iekaltas noslēpumainas zīmes, cilvēku un zirgu attēli …
Roberto to uzzinājis no tēva, dons Galvans — no Roberto un Fosets — no Galvana. Fosets palika sev uzticīgs. Labi, ka vismaz pats Roberto nav mīts. Par to varēs pārliecināties rīt, kad Roberto ieradīsies Bakiri postenī.
Vienā no pēdējām vēstulēm Džeks rakstīja:
«Atnāca Roberto, un, kad mēs viņu pacie- iiājarn ar Vinho de Cajo [16] , pastāstīja interesantas lietas. Viņš teica, ka uzskatījis par visas savas dzīves goda lietu nokļūt pie lielā ūdenskrituma un tur apmesties ar savu cilti, bet nu jau esot pārvēlu. Turklāt tai apvidū dzīvojot morsego un kaksibi ciltis, un viņš no tām baidoties. Viņš mums aprakstīja ūdenskrituma atrašanās vietu un apkārtni. Sākumā plešoties tuksnešains apvidus, kur neesot ūdens, to varot šķērsot vienā dienā, pēc tam mēs nonākšot rajonā, kur aug zāle, bet nemaz nav koku. Viņa tēvocis stāstījis par pilsētām, un viņš apgalvo, ka tās uzcēluši viņa tālie senči. Mēs dosimies ceļā parīt un pēc piecām dienām sasniegsim neizpētīto novadu …»