Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds zvērādās tērpies sirmgalvis ar lielu, dzelten- baltu bārdu un gariem matiem. Es tūlīt sapratu, ka tas ir baltais. Virsaitis bargi uz viņu paskatījās un kaut ko pateica saviem ļaudīm. Četri vai pieci no tiem indiāņiem, kas sēdēja kopā ar mums, piecēlās un nosēdināja sirmgalvi sev blakus, mazliet tālāk. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs un lūkojās uz mani, acu nenovērsdams. Dzērām visu cauru nakti un rītausmā, kad lielākā daļa indiāņu, arī virsaitis, bija cieši aizmiguši, vecajs pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu anglis. Viņš to vaicāja angliski. Atbildēju: «Nē, esmu šveicietis.» Tad viņš prasīja: «Vai jūs esat draugs?» Teicu: «Jā,» un viņš turpināja: «Esmu angļu pulkvedis. Iegriezieties Anglijas vēstniecībā, jautājiet pēc majora Pedžita, kuram Sanpaulu pieder kafijas plantācija, un pasakiet viņam, ka esmu šeit gūstā.» Apsolīju lūgumu izpildīt. Viņš teica: «Jūs esat džentl- mens», un paspieda man roku.
Vecais vīrs jautāja, vai man nav papīra, un aizveda mani uz savu telti. Daži indiāņi atnāca mums līdzi. Viņš man parādīja četrus klučus, uz kuriem ar asu akmeni bija iegriezti,plāni. Pēc iespējas precīzi tos pārzīmēju un tad pamanīju, ka sirmgalvja rokas stipri saskrāpētas; aizsūtīju vienu no saviem ceļabiedriem pēc joda. Kad vecais sāka ziest rokas ar jodu, indiāņi viņam to atņēma, lai izkrāsotos.
Virsaitis un indiāņu lielākā daļa vēl gulēja ciešā miegā, un es sirmgalvim jautāju, vai viņš te ir viens pats. Viņš atbildēja apmēram kaut ko tādu, ka viņa dēls miris, un sāka raudāt. Nevienu citu viņš nepieminēja, un es neuzdrošinājos vēl ko vaicāt. Tad viņš man parādīja zelta medaljonu, ko nēsāja kaklā ķēdītē pakārtu. Medaljonā bija fotogrāfija — sieviete cepurē ar platām malām un divi bērni (sešus un astoņus gadus veci). Sirmgalvim bija četri zelta" gredzeni —viens ar sarkanu akmentiņu, otrs ar zaļu, uz kura iegravēta lauva, vēl viens — ļoti tievs, ar mazu briljantu, un pēdējais — izveidots kā čūska, ar divām sarkanām actiņām. Vecais vīrs bija apmēram sešdesmit piecus gadus vecs, spēcīgas uzbūves un apmēram piecas pēdas un vienpadsmit collu garš. Acis tam bija gaiši zilas ar iedzeltenu nokrāsu, skrop: " stas kastaņbrūnas, virs labās acs neliela rēta. Viņš izskatījās ļoti nomākts, bet, likās, saglabājis pilnīgi skaidru saprašanu. Viņš šķita pilnīgi vesels, nebija resns, ne arī vājš.
Drīz pec saules lēkta atgriezāmies pie abiem saviem mūļiem un atstājām nometni. Apmēram piecdesmit indiāņu mūs pavadīja līdz dienas vidum. Man netīk uzdot jautājumus, bet es tomēr mēģināju noskaidrot, ko šis sirmgalvis te dara. Viņi apgalvoja vienu un to pašu: «pošu demas», un tas laikam nozīmēja: «slikts cilvēks». Sešas dienas gājām uz dienvidiem un … es devos uz Baretu caur Gojasu …
Pirms Baretu par pulkvedi Fosetu nekad nebiju dzirdējis.»
Ratiņa stāstījums liekas ticams vispirms tādēļ, ka tajā minēts majors Pedžits, Lielbritānijas vēstnieks Brazīlijā un liels Foseta draugs. Bet Foseta jaunākais dēls Brains raksta: «Nevaru piekrist, ka Ratiņa sastaptais sirmgalvis ir mans tēvs, lai gan esmu pārliecināts, ka būtībā Ratins saka patiesību.»
Arējās pazīmes ne visai sakrīt. Bārda pulkvedim bija pelēka, bet uz galvas gandrīz nemaz vairs nebija matu, turpretī šveicietis stāsta par «dzeltenbaltu» bārdu un «gariem» matiem. Nav saprotams, kāpēc Fosets, ja tas tiešām bija viņš, runājis ar Ratiņu angliski. Trapers taču šo valodu gandrīz nemaz neprata. Drīzāk varēja sagaidīt, ka saruna notiks viņiem abiem labi zināmajā portugāļu valodā. Foseta tuvinieki apšauba arī to, ka pulkvedim būtu bijis Ratiņa aprakstītais medaljons un gredzeni. Raksturojot sirmgalvja augumu, Ratins runā par piecām pēdām un vienpadsmit collām, bet pulkvedis bija krietni garāks par sešām pēdām. Taču šveicietis varēja arī maldīties. Bez tam bēdas un nelaimes, kā zināms, liec cilvēku pie zemes. Es nepiekritu vispārējiem uzskatiem un nesaskatu Ratiņa stāstījumā tādu pretrunu.
Nepavisam nedomāju, ka šveicieša sastap tais sirmgalvis patiešām bijis Fosets. Nē Man vienkārši gribas parādīt, cik vieglprā tīgi un nekritiski pret šo gadījumu izturēju šies daudzi pētnieki. Neviens nav papūlējies izanalizēt un salīdzināt faktus, kaut vai vis maz padomāt! Tas ir kaut kāds vispārējs ap stulbums. Vai nu ne ar ko nepamatota pārliecība, vai arī tikpat vieglprātīgs noliegums
Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņš nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņš pat negribēja piedalīties sabiedrības organizētajā glābšanas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.
— Angļu pulkvedis pēc tam pats man atlīdzinās, — bija viņa beidzamie vārdi.
Viņš pazuda tikpat nenovēršami un mīklaini kā tūkstoši citu, ko paņēmusi selva.
Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru virsaitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņš it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.
— Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? — es jautāju vēl.
Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulstošo miglu.
Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?
— Tā bijis vienmēr, — beidzot atbildēja sirmgalvis.
— Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?
— Nekad — ne! — viņš atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.
Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai čūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaigžņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā …
1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, identificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devonšīrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pašiubu koka — no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iekšā atradās zīmīte.
«Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, bijušais šā štata deputāts, un nodevis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kurš 1933. gada 14. aprīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (misionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Estigarribija.»
Interesants atradums! Kā zināms, Fosets
* Laiva (brazil.).
iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija saticies ar bakairi. Kad viņš izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzīvojot «ļoti tālu uz ziemeļiem». Vai tiešām pulkvedis tomēr būtu mainījis maršrutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brīnums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa …
Lai nu kā, bet man šī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņš virzījies pa upi augšup līdz tās ietekai Šingū. Tur viņš vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pārcēlies pāri Šingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, žuruna un suija… No tā var izdarīt svarīgus secinājumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.
1933. gada jūlijā tika publicēts Virdžinio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devusies pa Kulueni upi.
«… Ieradāmies Rančarijas muižā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau apmēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.