Taču šī dormidera klusi un nekustīgi raudzījās manī. Es droši vien tai likos kā niecīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aizdedzinātās šķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cilvēks nedomā pašos briesmīgākajos brīžos!
Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipnotizēts iepretī čūskai, kas viegli šūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no čūskas rīkles, man atkal šķita vilinoša un satraucoša.
Pēkšņi melnais, spīdīgais ķermenis saspringa un čūska izšāvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zibenīgā ātrumā aizšāvās man garām. Šķiltavu degošā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man šis brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.
Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mērķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.
Tai pašā brīdī sajutu savādu tukšumu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, domādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās šķiltavas man bija apsvilinājušas trīs pirkstus.
Izdzirdu smagi noplunkšķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pašaizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju gluži vienkārši paģībis.
Vakarā Manuels un Enriko kategoriski atteicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēruši pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās šausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvuši atjēgties pēc tikšanās ar dormideru, kad, izdzirduši tālu dunoņu, klusu svilpšanu un sprakšķēšanu, metušies mani meklēt, lai pastāstītu par sastapšanos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarējuši mani atrast. Arī uz šāvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsaucos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atraduši guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.
Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Vienīgais, ko man izdevās panākt, bija solījums gaidīt mani.
Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. novembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs palikušas ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sākumam nokļūtu pie Šingū.
Šķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas apņēmības un optimisma un gandrīz visu kačasu. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kurš gāja beidzamais,
„Nevlens nevar ielukoties rītdiena"
Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pašā vakarā izdzirdēju dunoņu.
Tā duc augstsprieguma strāva transformatoros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet varbūt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aicinājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu šķindoņu, kad mūsu saderināšanās dienā tajos lija šampā- nieša vēsā, putojošā strūkla …
Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.
Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sienāžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.
Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurienes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indiāņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt virzienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka nebija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.
… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.
Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rādītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām debesīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zibeņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtojušies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietojušās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju milzīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.
Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Viņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pazīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zināmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.
«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»
Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — varbūt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polarizāciju?
Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka nemitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.
Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …
Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tiešām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ieraudzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.
Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā izplūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas parkos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas diametrs bija vairākas jūdzes liels.