— Jā. Pacentīšos. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.
Viņš pašūpoja galvu.
— Nezinu … Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.
Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudēšu Ennu, man taču paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.
Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jaunais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzīgais koniskais stikls atspoguļoja visus saules zaķīšus, kas lēkāja pa laboratorijas sienām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepieredzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Likās, vajag tikai tuvoties širn mirdzošajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas nezvēram, un notiks kaut kas pārsteidzošs. Ar zināmām bažām aplūkoju daudzos termometrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sapratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un mašīna sāka cītīgi strādāt. Pret sarežģītām ierīcēm vienmēr esmu izturējies ar neuzticību. Bet šī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprakšķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja temperatūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievietoju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā izsēju savāktos paraugus …
Reizēm man iešaujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sarežģīts un ļoti' dārgs. Liekas, ar to var darīt brīnumus. Spoža divdesmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklājumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstījušies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!
Man bija divu šķirņu barotnes. Dažos trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos — antibiotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriekš mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja bažīties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikroorganismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī baktērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti — vajadzēja tikai gaidīt.
Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādījās. Duļķains, mazliet opalescējošs šķidrums — un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma neiedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, četrdesmit stundas — nekā. Sers Henrijs
man zvanīja pēc katrām četrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vilšanās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.
Četrdesmit astoņas stundas, divas diennaktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tumšas svītras. Atdzīvošanās! Atdzīvošanās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!
Mani apsveic ar uzvaru, spiež roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās atbraukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Nevaru vien sagaidīt, kad uzzināšu, kam īsti esmu atdevis dzīvību.
Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veidojumi. Varēja sākt pētījumus.
… Bija atdzīvojušās galvenokārt sēnīšu kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti — lieliski antibiotiku ražotāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar gluži neparastām īpašībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.
Pa šo laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus taču netiesā …
Viņa mierīgi noklausījās manu garo sajūsmas pilno runu.
— Labi, es atbraukšu, atnāc šodien septiņos uz kafejnīcu… — Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bieži iegriezāmies manu studiju gados.
Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēkšņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīkuši. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.
«Iespaidu bijis pārāk daudz,» nodomāju. «Tiklīdz mazliet atpūtīšos, viss būs kārtībā.»
Taču nomierinošās domas slīdēja garām un vairījās no manis.
Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrītoši modernu mašīnu. Vienu pašu. Citu mašīnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.
Ai mana Enna! Laikam biju stipri novārdzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asaras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, — viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai redzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.
— Sēdies, — viņa teica, — ko tu dzersi?
Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu
citronkrāsas šķidrumu. Sāku stāstīt. Lakoniski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.
— Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? — jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.
— Nekas, es klausos un domāju. Turpini.
Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani
pārtrauca.
— To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?
Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk nekad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.
— Nu, ja jau tevi tas neinteresē …
— Mani tas viss, protams, ļoti interesē, — viņa atteica negaidīti mīļi. — Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais… Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs taču norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.
— Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, saproti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudējis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.
Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.
— 'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?
— Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.
— Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.
Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.
— Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?
Man izkalta rīkle.
— Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!
Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.
— Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.
— Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.
Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.
— Rīt.
Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas nozīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..