Skolotājs pārstāja ēst un sacīja:
— Nu, nāc vien iekšā. — Viņa tam sekoja, un viņi ienāca lielā istabā ar daudziem krēsliem. Uz katra krēsla sēdēja kāds skolotājs; Punktiņai no šī šausmīgi skaistā skata sirds sāka straujāk pukstēt. Viņas pavadonis pieveda viņu pie loga, kur atspiedies stāvēja vecs, resns skolotājs ar gluži kailu galvu. — Bremzer, — sacīja Punktiņas pavadonis, — vai drīkstu iepazīstināt ar Poges jaunkundzi? Viņa grib ar tevi runāt.
Un viņš atstāja abus vienus.
— Tu ar mani gribi runāt? — jautāja Bremzera kungs.
— Tā ir, — viņa sacīja. — Jūs taču pazīstat Antonu Gastu?
— Viņš ir manā klasē, — paskaidroja Bremzera kungs un raudzījās laukā pa logu.
— Jā, jā, — apmierināta noteica Punktiņa. — Es redzu, mēs jau sākam saprasties.
Bremzera kungs kļuva ziņkārīgs.
— Nu, kas tad ir ar Antonu?
— Rēķināšanas stundā viņš esot aizmidzis, — stāstīja Punktiņa. — Un viņa skolas darbi jums diemžēl arī vairs nepatīkot.
Bremzera kungs piekrītoši pamāja ar galvu un teica:
— Tā ir. — Pa to laiku vēl daži citi skolotāji bija pienākuši tuvāk, viņi gribēja dzirdēt, kas noticis.
— Atvainojiet, mani kungi, — sacīja Punktiņa, — esiet tik laipni un ejiet atpakaļ savās vietās. Man ar Bremzera kungu jārunā zem četrām acīm. — Skolotāji sāka smieties un apsēdās uz saviem krēsliem. Viņi vairs nerunāja, bet klausījās.
— Es esmu Antona draudzene, — sacīja Punktiņa. — Viņš man stāstīja, ka jūs, ja tas tā turpināšoties, rakstīšot viņa mātei.
— Tā ir. Šodien viņš ģeogrāfijas stundā no kabatas izvilka burtnīcu un tur kaut ko rēķināja. Vēl šodien viņa mātei nosūtīšu vēstuli.
Punktiņa labprāt būtu mēģinājusi, vai Bremzera kunga kailās galvas vidū nevar paspoguļoties, bet tagad nebija laika.
— Tā, nu uzklausiet mani labi, — viņa teica. — Antona māte ir ļoti slima. Viņa bija slimnīcā, tur viņai izgrieza kādu augu, nē, audzēju, un nu viņa jau vairākas nedēļas guļ mājās gultā un nevar strādāt.
— To es nezināju, — sacīja Bremzera kungs.
— Nu viņa tātad guļ gultā un nevar vārīt. Bet kādam taču tas ir jādara! Un vai jūs zināt, kas vāra? Antons vāra. Un man jums jāteic, ka viņš kartupeļus, olu kulteni un tamlīdzīgas lietas pagatavo vienkārši lieliski!
— To es nezināju, — atbildēja Bremzera kungs.
— Kopš vairākām nedējām viņa vairs nepelna. Bet kādam taču nauda ir jānopelna. Un vai jūs zināt, kas pelna naudu? Antons pelna naudu. To jūs, protams, arī nezinājāt. — Punktiņa noskaitās. — Ko tad jūs vispār zināt?
Pārējie skolotāji smējās. Bremzera kunga kailā galva pietvīka.
— Un kā tad Antons pelna naudu? — viņš jautāja.
— To es neizpaudīšu, — noteica Punktiņa. — Es jums varu pateikt tikai tik daudz, ka nabaga zēns nopūlas dienu un nakti. Viņš ļoti mīl savu māti, un tādēļ viņš nomokās un vāra, pelna naudu un maksā par ēdienu, un maksā īri, un matus viņš iet griezt uz nomaksu, un es vispār brīnos, ka viņš neguļ visās jūsu stundās. — Bremzera kungs klusēja. Pārējie skolotāji klausījās. Punktiņa bija pilnās burās. — Un tad jūs gribat sēsties un rakstīt viņa mātei vēstuli, ka zēns ir slinks! Tas nu ir par traku! Nabaga sieviete aiz bailēm saslims no jauna, ja jūs to vēstuli sūtīsiet. Var būt, ka viņa jūsu dēļ dabū vēl kādu audzēju un viņai atkal vajadzēs iet slimnīcā. Bet tad arī zēns kļūs slims. Par to es jums galvoju! Ilgāk viņš neizturēs!
— Nu, nebaries tik ļoti, — Bremzera kungs sacīja. — Kāpēc tad viņš man par to nekā nesacīja?
— Tur jums taisnība, — atzina Punktiņa. — Es jau arī viņam jautāju, un vai zināt, ko viņš man sacīja?
— Nu? — jautāja skolotājs. Un viņa kolēģi jau atkal bija piecēlušies no krēsliem un nostājušies puslokā ap meiteni.
— Viņš sacīja: labāk es sev nokodīšu mēli, — pastāstīja Punktiņa. — Viņš laikam ir ļoti lepns.
Bremzera kungs atgāja no loga.
— Nu labi, — viņš teica, — es vēstuli nerakstīšu.
— Tas ir pareizi, — sacīja Punktiņa. — Jūs esat jauks cilvēks. Es jau tūlīt tā domāju... sirsnīgs paldies.
Skolotājs viņu pavadīja līdz durvīm.
— Arī es pateicos tev, mans bērns.
— Un vēl kas... — teica Punktiņa. — Kamēr neesmu aizmirsusi. Tikai nestāstiet Antonam, ka es pie jums esmu bijusi.
— Ne pušplēsta vārda, — Bremzera kungs apsolīja un noglaudīja viņai roku. Atskanēja zvans. Sākās mācības. Punktiņa nodrāzās pa kāpnēm lejā, iekāpa mašīnā pie Hollaka kunga un brauca uz māju. Visu ceļu viņa šūpojās uz sēdekļa un pie sevis kaut ko dungoja.
Vai nu jūs man ticat vai ne — es apskaužu Punktiņu. Ne vienmēr ir tāda izdevība kā šeit, kad draugam vari būt noderīgs. Un cik reti šādu pakalpojumu draugam var izdarīt tik slepeni! Bremzera kungs nerakstīs Antona mātei vēstuli. Zēnu viņš vairs nebārs. Vispirms Antons brīnīsies, tad viņš priecāsies, un Punktiņa slepus berzēs rokas, jo viņa zina, kā tas viss notika. Bez viņas viss būtu izgājis greizi.
Bet Antons par to neko neuzzinās. Punktiņai nevajag pateicības. Viņai prieks par savu darbu. Viss cits prieku drīzāk pamazinātu nekā palielinātu.
Katram no jums es novēlu kādu labu draugu. Un es novēlu katram izdevību izdarīt pakalpojumus draugam, viņam nezinot. Centieties uzzināt, cik tā ir liela laime — aplaimot.
Devītā nodaļa
Gasta kundze piedzīvo vilšanos
Kad Antons savā skolas somā meklēja dzīvokļa atslēgu, lai atslēgtu durvis, tās atvērās pašas no sevis, un viņa priekšā stāvēja māte.
— Labdien, manu zēn, — viņa sacīja un smaidīja.
— Labdien, — viņš apmulsis atbildēja. Tad viņš uzdrošinājās aiz prieka palēkties, apskāva māti un teica: — Es esmu tik priecīgs, ka tu atkal esi vesela. — Viņi abi iegāja dzīvojamā istabā. Antons apsēdās uz dīvāna un apbrīnoja katru mātes soli.
— Mazliet nogurstu, — viņa paskaidroja un piekususi apsēdās dēlam blakus. — Kā veicās skolā?
— Naumaņu Rihards ģeogrāfijas stundā sacīja, ka Indijā dzīvojot indiāņi. Šausmas, kas tas par stulbu cilvēku. Un šis ieknieba Pramanam, un Pramans izlēca no sola, un Bremzera kungs jautāja, kas tur notiek. Un Pramans teica, ka viņam esot kāda blusa, varbūt pat divas. Un tad šis pielēca kājās un iesaucās, ka viņš nedrīkstot sēdēt blakus tādiem zēniem, kam esot blusas. Viņa vecāki to neļaujot. Mēs nosmējāmies līki. — Antons māksloti iesmējās, tad vēlreiz. Tad viņš jautāja: — Tev šodien joki nepatīk?
— Stāsti vien mierīgi tālāk, — māte sacīja.
Antons atspieda galvu pret dīvāna atzveltni un izstiepa kājas.
— Bremzera kungs pēdējā stundā bija ļoti laipns pret mani un vēlējās, lai es viņu apciemojot, ja man esot laiks. — Pēkšņi viņš satrūkās: — Ak, es miegamice! Man taču jāvāra! — Māte viņu aizturēja un norādīja uz galdu. Uz tā jau bija nolikti šķīvji un liela, kūpoša bļoda.
Zirņi ar desiņām? — Antons jautāja. Māte apstiprinoši pamāja ar galvu, tad abi apsēdās un sāka ēst. Antons ēda dūšīgi. Kad šķīvis bija iztukšots, māte viņam uzlika vēl. Viņš bija sajūsmināts. Bet tagad viņš pamanīja, ka māte savai porcijai nebija pat pieskārusies. Nu arī Antonam vairs negaršoja. Bēdīgs viņš maisīja zupu un zvejoja desas gabaliņus. Klusums kā draudoša migla nolaidās pār istabu.