— Sirsnīgs paldies, mans kungs, — teica Punktiņa. — Mēs jūsu kausu turēsim godā. — No laivas viņa izņēma sviesta trauku un novērtēja to ar lietpratēja skatienu: — Tīrs sudrabs, vismaz desmit tūkstoši karātu.
Tad atvērās durvis — un ienāca Antona māte. Nu bija lieli prieki.
— Poges kungs atveda mani ar auto, — stāstīja viņa. — Bet kā tad šeit izskatās?
— Mēs tikko šķērsojām okeānu, — paziņoja Punktiņa, un tad visi uzkopa istabu. Pifka vēlreiz labprāt būtu iesēdies bumbieru kompotā, bet Antona māte to vairs nepieļava.
Pa to laiku Poges kungam bija nopietna saruna ar sievu.
— Es vēlos, lai Punktiņa kļūtu par kārtīgu cilvēku, — viņš sacīja. — Tāda Andahtas jaunkundze otrreiz vairs netiks mūsu mājā. Es nevēlos, ka mans bērns kļūst par augstprātīgu zosi. Vēlos, lai viņa iepazīst dzīves nopietnību. Punktiņa pati sev izraudzījusi draugus, un es tos atzīstu par labiem. Ja tu vairāk rūpētos par bērnu, tad tas būtu citādi. Bet tagad paliek tā, kā esmu nolēmis. Un nekādu pretimrunāšanu! Es pietiekami ilgi esmu sacījis jā un āmen. Tagad būs citādi.
Poges kundzei acīs bija asaras.
— Nu labi, Frici! Ja tu katrā ziņā tā gribi, — viņa piebilda un ar mutautiņu slaucīja seju. — Esmu ar mieru, bet tu nedrīksti vairs dusmoties.
Viņš noskūpstīja sievu. Tad viņš pasauca Antona māti un jautāja, ko viņa domājot par šādu plānu. Gasta kundze bija aizkustināta un atbildēja, ja viņa sieva esot ar mieru, tad ar prieku tam piekrītot. Viņa bija ļoti laimīga.
— Tagad uzmanību, bērni! — viņš iesaucās. — Uzmanību! Uzmanību! Antona māte vēl šodien iekārtosies Andahtas jaunkundzes istabā. Zēnam būs istaba ar zaļajām tapetēm, un no šī brīža paliksim visi kopā. Vai piekrītat?
Antons nevarēja izteikt ne vārda. Viņš kratīja Poges kungam un kundzei roku. Tad viņš, mātei piekļāvies, čukstēja:
— Nu mums vairs nebūs tik lielas rūpes, vai ne?
— Nē, manu labo zēn, — viņa sacīja.
Tad Antons atkal apsēdās blakus Punktiņai, un viņa no lieliem priekiem raustīja zēnu aiz ausīm. Pifka priecīgi cilpoja pa istabu. Izskatījās, ka viņš smīnētu.
— Nu, manu meitiņ, vai tu esi apmierināta? — jautāja tēvs un noglaudīja Punktiņai galvu. — Un lielajās brīvdienās mēs ar Gasta kundzi un Antonu brauksim uz Baltijas jūru.
Tad Punktiņa izskrēja no istabas un, kad atgriezās, turēja vienā rokā cigāru kārbu, bet otrā sērkociņus.
— Te būs atlīdzība, — viņa sacīja. Tēvs aizdedzināja cigāru, izpūšot pirmo dūmu, labā omā nosēcās un sacīja:
— To es esmu nopelnījis.
Ar to nu mūsu stāsts būtu galā. Un šīs beigas ir taisnīgas un laimīgas. Katrs ir nonācis savā īstajā vietā, un mēs varam, uzticēdamies nākotnei, visas personas mierīgi pamest likteņa varā. Andahtas jaunkundzes līgavainis sēž cietumā, Antons un viņa māte sēž kā laimes dārzā, Punktiņa sēž blakus savam Antonam, un Andahtas jaunkundze sēž tintē. Katrs sēž tur, kur viņš atradis par labāku. Liktenis rīkojas ar mēru.
Un tagad jūs varbūt no tā secināsiet, ka arī dzīvē viss noris un beidzas tik taisnīgi kā šeit mūsu grāmatā. Tā domāt katrā ziņā būtu aplami. Tam tā vajadzētu būt, un visi saprātīgi cilvēki pūlas, lai tas tā būtu. Bet tā nav. Pagaidām tā nav.
Mums kādreiz bija klases biedrs, kurš pastāvīgi norakstīja no sava kaimiņa. Vai jūs domājat, ka viņu sodīja? Nē, sodīja kaimiņu, no kura viņš norakstīja. Nebrīnieties, ja dzīve jūs kādreiz soda, kaut gan vainīgi ir citi. Pielūkojiet, kad būsiet lieli, lai viss kļūtu labāk! Mums tas visumā nav izdevies. Kļūstiet kārtīgāki, godīgāki, taisnīgāki un saprātīgāki, nekā vairums no mums ir bijuši.
Kādreiz virs zemes esot bijusi paradīze. Iespējams ir viss.
Un paradīze virs zemes kādreiz varētu atkal būt. Viss ir iespējams.
Īss pēcvārds
Kaut gan stāsts par Punktiņu, Antonu un Pifku ir jau beidzies, man uz sirds ir vēl kāds sīkums.
Proti — bērni, kas lasījuši kādu manu citu grāmatu par Emīlu un detektīviem, var sacīt: «Labais cilvēk, jūsu Antons taču ir gluži tāds pats zēns kā jūsu Emīls. Kāpēc jūs jaunajā grāmatā nerakstījāt par kādu savādāku zēnu?»
Un te nu man gribētos, pirms es pielieku gala punktu, tomēr vēl atbildēt, jo jautājums nav nepamatots.
Es stāstīju par Antonu, kaut gan viņš ļoti līdzinās Emīlam Tišbeinam, tāpēc, ka ticu — par šādiem zēniem nekad nav diezgan stāstīts un šādu Emīlu un Antonu mums nekad nevar būt par daudz!
Varbūt jūs apņematies kļūt par tādiem kā viņi? Varbūt, kad būsiet tos iemīļojuši, jūs kļūsiet tādi kā viņi — tik čakli, tik pieklājīgi, tik drosmīgi un tik godīgi?
Tas man būtu skaistākais atalgojums. Jo tādi kā Emīls, Antons un visi citi, kas viņiem līdzinās, kādreiz vēlāk kļūs par krietniem vīriem, par tādiem, kādi mums ir vajadzīgi.
Ērihs Kestners
PUNKTIŅA UN ANTONS
Erich Kastner PONKTCHEN UND ANTON Cecilie Dressler Verlag Berlin
No vācu valodas tulkojusi Zigrīda Plaka
Mākslinieks Valters Trīrs