Punktiņa nezināja, ko par to domāt, un nolēma, ka šovakar jāparunā ar Antonu, varbūt viņš kaut ko sapratīs!
Pēc pusotras stundas meitenīte jau atradās gultā. Guvernante sēdēja pie gultas un lasīja viņai priekšā pasaku par ezi un eža sievu.
— Te nu bija, — Punktiņa izmeta, — abi eži izskatās kā dvīņi. Man šodien pusdienā bija taisnība. Ja es būtu dvīne un otru dvīnīti sauktu par Karlīnīti, tad arī mēs vingrošanas stundās uzvarētu visās sacensībās.
Tad bērnu istabā ienāca vecāki. Māte bija uzvilkusi skaistu zīda tērpu un kājās uzāvusi zelta kurpes, tēvs bija smokingā. Viņi noskūpstīja meitenīti, un Poges kundze sacīja:
— Guli saldi, mana mīļā.
— Tiks izdarīts, — noteica Punktiņa.
Tēvs apsēdās uz gultas malas, bet sieva viņu steidzināja:
— Nāc, ģenerālkonsulam patīk precizitāte.
Mazā meitenīte pamāja tēvam un sacīja:
— Direktor, nedariet muļķības!
Tikko vecāki bija aizgājuši, Punktiņa izlēca no gultas un sauca:
— Aiziet!
Andahtas jaunkundze ieskrēja savā istabā un izņēma no kumodes vecu, saplīsušu kleitiņu. To viņa atnesa Punktiņai. Viņa pati uzvilka svārkus ar ielāpiem un stipri nodilušu zaļu džemperi.
— Vai tu esi gatava? — viņa jautāja.
— Jā gan! — Punktiņa jautri atsaucās, pie tam viņa saplīsušajā kleitiņā izskatījās ļoti nožēlojama. — Jūs vēl neesat apsējusi lakatu, — viņa atgādināja.
— Kur gan es to aizvakar noliku? — Andahtas jaunkundze jautāja, bet tad viņa to atrada un apsēja, uzlika zilas acenes, no dīvāna apakšas izvilka tirgus somu, un, tā pārģērbušās, abas uz pirkstgaliem izzagās no mājas.
Desmit minūtes vēlāk, kad abas bija aizgājušas, Berta no savas meitasistabas, kas atradās stāvu augstāk, klusi nolavījās pa kāpnēm lejā, tik klusi, cik vien resnā Berta mācēja iet. Viņa viegli pieklauvēja pie Punktiņas durvīm, bet neviens neatbildēja.
«Vai mazais cālēns būtu jau aizmidzis?» Berta sev jautāja. «Varbūt tikai izliekas. Labprāt paklusām iedotu viņai gabaliņu svaigi izceptās kūkas; bet, kopš tā Andahta, tā bezkaunīgā muļķe, ir šeit, cilvēks neko vairs nevar atļauties. Nesen, kad gribēju atvērt durvis, viņa mani tūlīt nosūdzēja cienīgajai. Miegs pirms pusnakts esot visveselīgākais, un to nedrīkstot traucēt. Muļķības, miegs pirms pusnakts! Punktiņa tagad dažreiz izskatās tā, it kā naktī nemaz vairs nebūtu gulējusi. Un vienmēr šī rīkošanās un sačukstēšanās. Nezinu, bet man pēdējā laikā viss liekas diezgan aizdomīgi. Ja nebūtu direktora un Punktiņas, es jau sen būtu aizmukusi.»
— Vai liksies mierā! — viņa apsauca Pifku, kas bija uzslējies savā groziņā pie Punktiņas durvīm un grasījās pakampt kūku. Guli, nejēga, nevienu pīkstienu. Še gabaliņš, tikai paliec mierīgs. Tu vēl esi vienīgais šinī mājā, kam nav noslēpumu.
Kad mana māte lasa romānu, viņa dara tā: vispirms izlasa pirmās divdesmit lappuses, pēc tam beigas, tad pāršķirsta lapas, kas atrodas pa vidu, un tikai tad ķeras tā īsti grāmatai klāt un izlasa to no sākuma līdz beigām. Kādēļ viņa tā dara? Lai varētu romānu mierīgi lasīt, viņai jāzina, kā tas beigsies. Citādi viņai nav miera. Jūs tādu paradumu nepiesavinieties! Bet, ja jūs tā jau darāt, tad no tā atradinieties, norunāts?
Tas ir tieši tāpat, it kā jūs četrpadsmit dienas pirms ziemsvētkiem rakņātos pa mātes skapi, lai iepriekš uzzinātu, ko jums dāvinās. Un, kad jūs eglītes vakarā apdāvina, tad jūs jau visu zināt. Vai tas nav briesmīgi? Jums tad jāizliekas, ka esat pārsteigti, bet jūs jau sen zināt, ko saņemsiet, un jūsu vecāki brīnās, ka jūs nemaz tā īsti nepriecājaties. Ziemsvētki ir sabojāti jums un arī viņiem.
Un, kad jūs slepus rakņājaties pa skapi un atrodat dāvanas četrpadsmit dienas agrāk, jums aiz tīrām bailēm, ka netiekat pieķerti, arī nav īsta prieka. Jāprot gaidīt. Ziņkārība ir prieka nāve.
Sestā nodaļa
Bērniem ir naktsmaiņa
Vai jūs zināt, kur ir Ganību dambja tilts? Vai jūs zināt, kāds tas ir vakarā, kad zem tumšajām debesīm visapkārt mirgo reklāmu ugunis? Komiskās operas un admirāļa pils fasādes ir kā nobērtas ar raibiem, zvīļojošiem burtiem un gaišām vitrīnām. Viņpus Sprē upes pie citas fasādes tūkstošu spuldžu gaismā zibsnī kāda pazīstama mazgāšanas līdzekļu reklāma; tur redzams milzīgs katls, augšup kāpj garaiņi, un kā laipns gars izceļas krekls sniega baltumā, pazib vesela ainu sērija. Bet tālāk, virs Kuģu Būvētāju dambja margām, mirdz Lielā teātra jumta kore.
Autobusu kolonnas ripo pāri tiltam. Aizmugurē paceļas Fridriha ielas stacija. Cauri pilsētai stiepjas virszemes dzelzceļš, vagonu logi ir apgaismoti, un vilcieni naktī slīd kā mirdzošas čūskas. Dažreiz debesis no daudzo spuldžu atblāzmas, kas laistās zem tām, ir pavisam sārtas.
Berlīne ir skaista, it īpaši šeit, pie šī tilta, un jo sevišķi vakaros. Autobusi traucas cits aiz cita pa Fridriha ielu augšup. Spuldzes un prožektori mirgo, un pa trotuāriem virzās ļaudis. Vilcieni svilpj, autobusi rīb, taksometri taurē, ļaudis sarunājas un smejas. Bērni, tā tik ir dzīve!
Uz tilta stāvēja kalsna, nabadzīga sieviete ar tumšām acenēm uz deguna. Rokās viņa turēja somu un dažas sērkociņu kārbiņās. Viņai blakus kniksēja maza meitenīte noplīsušā kleitiņa.
— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas! — sauca maza meitenīte trīcošā balsī. Daudz cilvēku nāca, daudz cilvēku gāja garām. — Apžēlojieties taču par mums, nabaga ļaudīm, — žēli sauca meitenīte. — Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus.
Viņām tuvojās kāds resns vīrs un iebāza roku kabatā.
— Māte ir pavisam akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci par trim kārbiņām! — murmināja meitenīte. Resnais vīrs pasniedza viņai kādu grasi un gāja tālāk. — Dievs lai jūs svētī, mīļā kundze! — sauca meitenīte. Te viņa no kalsnās sievietes saņēma belzienu.
— Tā jau nebija kundze, bet kungs, muļķe tāda, — sieviete īgni nomurmināja.
— Vai jūs esat akla vai ne? — mazā meitenīte jautāja apvainojusies. Tad viņa atkal kniksēja un sauca drebošā balsī: — Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Tagad viņai veca dāma pasniedza kādu grasi un laipni pamāja.
— Veikals zeļ, — čukstēja meitenīte. — Mēs esam jau ieņēmušas divas markas trīsdesmit un atdevušas tikai piecas sērkociņu kārbiņas. — Tad viņa atkal sauca žēlā balsī: — Apžēlojieties par mums, nabaga ļaudīm. Kārbiņa maksā tikai desmit feniņus! — Pēkšņi viņa sāka lēkāt un māt ar roku. — Antons stāv otrā pusē, — viņa paziņoja. Pēc tam viņa atkal sarāvās, kniksēja un vaimanāja, ka garāmgājējiem kļuva žēl un neomulīgi. — Sirsnīgs paldies, — sacīja Punktiņa. Kapitāls auga. Naudu viņa meta tirgus somā. Tā krita uz citām monētām un jautri šķindēja. — Un jūs dāvināt visu naudu savam līgavainim? — jautāja viņa. — Tam nu gan ir ko smieties.
— Turi muti! — pavēlēja sieviete.
— Nu jā, tā taču ir taisnība! — nerimās Punktiņa. — Kādēļ tad mēs vispār te katru vakaru stāvam un māžojamies?
— Ne vārda vairāk! — sieviete ļauni nomurmināja.
— Sērkociņi, pērciet sērkociņus, kungi un dāmas! — Punktiņa atkal vaimanāja, jo garām gāja ļaudis. — Vajadzētu kaut ko iedot Antonam. Līdz sestdienai viņam jāstāv tai pusē, kur neko lāga nevar nopelnīt. — Pēkšņi viņa iespiedzās tā, it kā viņai kāds būtu uzminis uz kājas. — Tur nāk Kleperbeins, tas utubunga!