Džo Aberkrombijs
Puse kara
Triloģijas "sašķeltā jūra" 3. daļa
Triloģijai "Sašķeltā jūra" nav nepiemērota, ne nepiemērota lasītāja. Šie fantāzijas romāni domāti visu paaudžu un laiku lasītājiem ja vien viņi ir emocionāli gatavi tam, ka sāpēs sirds. Pretēji grāmatu nosaukumiem Aberkrombijs nesamierinās tikai ar pusi no iespējamā.
Pirmās daļas "Pusķēniņš" galvenais varonis princis Jārve nespēj karot un ļaužu acīs ir vārgulis. Viņš sastopas ar nodevību, izcieš nežēlību un atrod draugus atstumto pasaulē.
otrās daļas galvenā varone sešpadsmitgadīgā Dzelksne nonāk uz Tēva Jārvi kuģa. Apbraukusi puspasauli, lai atrastu sabiedroto, viņa sastop ne tikai mīlestību, bet saņem arī spēcīgu mācību.
Iespaidīgās triloģijas noslēgumā karš sasniedz vārīšanās temperatūru... Aberkrombija varoņiem jāmaksā augsta cena, lai atriebtos par neaptveramu nodevību.
Publishers Weekly
Aberkrombija spēks ir saspēle un asie uzbrukumi dialogos, kas ir tikpat bīstami kā zobenu cīņas. Cilvēku likteņu sadursme rakstniekam ir tikpat svarīga kā impēriju sabrukums.
The Daily Mail
Sī ir cienījama triloģijas noslēguma grāmata. ...galvenie varoni nokārto visus vecos rēķinus. Cīnās ir asiņainas,
intrigas šokējošas, un nāves — sirdi plosošas.
SFX
Aberkrombijs raksta tā, it kā mēs, viņa grāmatu lasītāji, būtu pieaugušie. Un tas man patiešām patīk. Neviens no varoņiem nav ļoti pozitīvs vai ļoti negatīvs, viņi ir īsti, kā dzīvē. Nežēlīgajās cīņās aiziet bojā arī “labie” varoņi, tāpēc šo grāmatu nav iespējams lasīt bez satraukuma.
Otto E, fantāzijas literatūras lasitājs
Triloģija “Sašķeltā jūra’ir pārliecinoši iekarojusi vietu [..] manu mīļāko grāmatu topā. Grāmatai ir perfekts ritms, reālistiski dziļi tēli, bagātīga un autentiska pasaule, neparedzamiem pavērsieniem pilns sižets. Es burtiski apriju visas trīs grāmatas un ceru, ka kādudien Džo Aberkrombijs atgriezīsies šajā valdzinošajā pasaulē.
Džeimss Dašners, grāmatas “Labirinta gūstā" autors
Joe Abercrombie HALF A WAR
Veltīts Tedijam
Tam, kurš nostājies uz sveša nama sliekšņa, jāuzmanās, pirms sper kāju pāri, jāpaskatās tam uz visām pusēm, jo kurš pateiks, kādi ienaidnieki viņu gaida tumšā priekšnamā?
Hāvamāla, Visaugstākā runa
.
.
.
I.VĀRDI KĀ IEROČI
.
- Esam zaudējuši, - karalis Fins sacīja, raugories alus kausā.
Uzmetusi acis tukšajai Dievzālei, Skara saprata, ka to nav iespējams noliegt. Vēl pagājušajā vasarā šeit sapulcinātie varoni ar asinskāru lielību, slavas dziesmām un solījumiem pievārēt Augstā karaļa plebejus draudēja nocelt tai jumtu.
Kā jau nereti vīriem gadās, viņi izrādījās niknāki runātāji, nevis cīnītāji. Pēc dažiem laiskas, nožēlojamas un bezjēdzīgas cīkstēšanās mēnešiem cits pēc cita tie nozuda, atstājot vietā tikai saujiņu neveiksminieku, kuri slapstījās ap dižā sārta placi, kur liesmas plēnēja tikpat slābani kā Trovenlandes veiksmes karogi. Kur savulaik drūzmējās daudzgalvains kareivju mežs, tagad vīdēja vien ēnas. Te valdīja vilšanās.
Viņi bija zaudējuši, turklāt bez cīņas.
Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Mans karali, mēs panācām vienošanos, — viņa precizēja, knibinādamās ap gaļas gabalu pieticīgi kā veca ķēve gar siena ķīpu.
- Vienošanos? — Skara nikni iedūra nazi vēl neskartajā porcijā. - Lai neatdotu Beila strēli, mans tēvs ziedoja dzīvību, bet jūs uzdāvinājāt cietokšņa atslēgu Veckundzei
Veksenai, pat nepacēluši ieročus. Jūs apsolījāt Augstā karaļa karavīriem brīvu pārvietošanos pa mūsu zemi! Nez kā vēl lai saprot vārdu “zaudējums”?
Māte Ķīra pavērās uz Skaru tracinoši mierīga kā parasti. — Jūsu vectēvs guļ beigts savā ielejā, Jeiltoftas sievas apraud savu dēlu līķus, šī zāle pārvērsta pelnos, un jūs, princese ar verdzenes riņķi ap kaklu, esat pieķēdēta pie Augstā karaļa troņa - tā es saprotu vārdu “zaudējums”. Tāpēc es dodu priekšroku teicienam “panākuši vienošanos”.
Zaudējis lepnumu, karalis bins sašļuka kā bura bez masta. Skaras acīs vectēvs vienmēr šķita tikpat neuzveicams kā Zemes tēvs. Viņa nespēja noskatīties uz vectēvu šādā stāvoklī vai varbūt nevarēja pieņemt to, cik bērnišķīga bijusi viņas ticība vectēvam.
Skara vēroja, kā karalis iemalko vēl mazliet alus, atraugājas un pagrūž apzeltīto kausu malā, lai kāds to no jauna piepildītu. - Ko tu teiksi, Zilais Džener?
- Tik karaliskā sabiedrībā, manu valdniek, teikšu pēc iespējas mazāk.
Zilais Dženers bija izmanīgs vecs ubags, drīzāk sirotājs nekā tirgotājs, viņa seja ar skarbiem vaibstiem bija vēja appūsta un grumbu izvagota kā sagrabējis kuģa rostrs. Būtu Skarai teikšana, viņš dokos kāju nespertu, kur nu vēl nāktu pie augstmaņu galda.
Māte Ķīra, protams, uzskatīja citādi. - Kapteinis ir kā karalis, tikai pārvalda kuģi, nevis valsti. No viņa jūs varētu smelties pieredzi, princese Skara.
Cik aizvainojoši! - Lekcija par politiku no pirāta, turklāt vēl neveiksminieka mutes... - Skara paklusām nomurmināja.
- Neburkšķiet zem deguna! Cik daudz stundu esmu jums ziedojusi, mācot princesei piedienīgas runas manieres, karalienes cienīgas manieres! - Māte Ķīra izslēja zodu, un viņas teiktais tūlīt pat atbalsojās pret spārēm. - Ja uzskatāt, ka jūsu domas ir vērts dzirdēt, izsakiet tās ar lepnumu, tā, lai ik vārds aizskan līdz pat tālākajam palātas stūrim, piepildiet zāli ar cerībām un alkām, lieciet ikvienam klausītājam nodot šīs sajūtas tālāk! Ja jums kauns par pašas domām, labāk palieciet klusu. Smaids nemaksā neko. Ko jūs teicāt?
- Nu... - Zilais Dženers pakasīja vēja appūsto pakausi, uz kura joprojām turējās daži sirmi mati, ko ķemme acīmredzot nebija redzējusi jau sen. — Veckun-dze Veksena apspieda sacelšanos Zemmalē.
- Ar sava ķēdessuņa Gudrā Jillinga piepalīdzēšanu; tas nu gan pielūdz tikai vienu dievi — Nāvi. — Skaras vectēvs paķēra kausu, lai gan vergs nebija pabeidzis to piepildīt, un alus izlija pār galdu. - Tā runā, ka ceļu līdz pat Skekenmuižai viņš esot izrotājis ar pakārtu vīru
līkiem.
>
- Augstā karaļa skatiens ir pavērsts uz ziemeļiem, -Dženers turpināja. - Viņš grib pakļaut Ūtilu un Gromgil-gormu, un Trovenlande...
- Viņam traucē, - Māte Ķīra pabeidza. - Nesēdiet līku muguru, Skara, tā nav pieklājīgi.
Skara veltīja runātājai drūmu skatienu, tomēr mazliet atlieca plecus pret krēsla atzveltni, mēģinot cik necik ieņemt stīvo, briesmīgo, nedabisko pozu ar izstiepto kaklu, kāda maģistrei būtu pa prātam. Sēdiet tā, it kā jums pie rīkles būtu pielikts duncis, viņa mēdza teikt. Princesei nav uzdevuma justies ērti.
- Esmu pieradis pie brīvas dzīves, un es necienu ne Veckundzi Veksenu, ne viņas Vienīgo dievieti, ne viņas nodokļus, ne likumus. - Zilais Dženers sērīgi paberzēja grubuļaino zodu. - Bet, ja Jūras māte sakuļ vētru, kapteinis dara visu, lai glābtu, kas glābjams. Mirušajiem brīvība vairs neko nedod. Pat dzīvajiem brīvestība ir mazā vērtē.
- Viedi vārdi. - Māte Ķīra pamāja ar pirkstu Skarai. — Šodien sakautie rīt var uzvarēt. Beigtie ir zaudējuši uz mūžu.