Tev patīk lūgties. Pasaki paldies Kara mātei, ka mēs atrodamies uzvarētāju pusē!
Plati ieplestām acīm mirdzot lāpas gaismā, Raki vērās uz brāli pāri gaitenim, atslējis muguru pret Gorma karā cietušo vairogu. Pārsteidzošā kārtā viņa sejā, tik ļoti līdzīgā Raita sejai, vīdēja pavisam atšķirīga izteiksme. Dažbrīd šķita, ka viņi kā divi kuģa rastri izgrebti tik līdzīgi, lai uz mūžīgiem laikiem rotātu vienu un to pašu kuģi, tikai vērtos katrs savā virzienā. — Būs slaktiņš, — Raki nomurmināja. — Asiņaināks nekā jebkad.
- Šķiet, ka jā, - Reits piekrita un atgūlās, uzgriezis muguru brālim, un piespieda Gorma zobenu sev klāt, tad pārvilka segu pār plecu. - Tad jau laikam karš, vai ne?
- Es vienkārši neciešu nogalināšanu.
Reits centās runāt tā, it kā sakāmais nebūtu nekas īpašs, bet viņam īsti neizdevās. - Es varu nogalināt par mums abiem.
Sekoja klusums. - Tieši no tā es baidos.
Kols beidza griezt pēdējo rūnu un nopūta skaidas, tad pasmaidīja. Zobena maksts bija gatava, un labais iznākums darīja zēnu lepnu.
Viņš vienmēr darbojās ar koku, tas nedz paturēja noslēpumus, nedz meloja un, tiklīdz izgriezts, vairs nepieņēma atpakaļ veco veidolu. To nevarētu teikt par maģistra darbu - tikai dūmi un minējumi. Vārdi ir
viltīgāki ieroči par kaltiem, un cilvēku prāti ir mainīgi kā Jūras māte.
Mugurā kaut kas iedūrās, kad Rīna aplika roku ap viņa pleciem un ar pirksta galu pārbrauca pār rūnu līnijām. - Ko tas nozīmē?
- Kara mātes piecus vārdus.
- Ak dievi, cik smalks darbs! - Meitenes roka pārslīdēja pār tumšo koku un pakavējās pie izgrieztajām cilvēku un dzīvnieku figūrām un kokiem, kuri saplūda cits citā. - Kol, tev ir prasmīgas rokas. Kā nevienam.
Rīna uzmauca maksts galā pašas izgatavoto uzgali no spoža tērauda - tas bija izkalts tā, lai atgādinātu čūskas galvu. Uzgalis piegūla puiša paveiktajam tik nevainojami kā atslēga slēdzenei. - Skat, cik skaistas lietas mēs varam uztaisīt abi kopā! - Viņas tēraudā nomelnējušie pirksti ielavījās starp puiša koka nobrūninātajiem. — Tā taču ir domāts, vai ne? Mans zobens. Tava maksts. — Puisis juta, kā meitenes otra roka pārslīd pār augšstilbu, saceļot vieglu drebuli. - Un otrādi...
- Rīna...
- Labs ir, drīzāk duncis, nevis zobens. — Kols saklausīja viņas balsī smieklus un juta, kā tie kutina pie kakla. Kolam patika, kad viņa smējās.
- Rīna, es nevaru. Brands man ir kā brālis...
- Nenovel uz Brandu. Problēma atrisināta.
- Es esmu Tēva Jārvi māceklis.
- Nenovel visu uz Tēvu Jārvi.
Kols juta meitenes lūpas pieskaramies kaklam, un mikla trīsa pārskrēja pār muguru.
- Viņš izglāba manai mātei dzīvību, viņš izglāba mani. Jārvi mūs atbrīvoja.
Nu jau Rinas lūpas draiskojās pie auss un čukstēja tik skaļi, ka pleci saguma zem kaklā pakārto grabošo atsvaru virtenes smaguma. — Kā gan viņš tevi atbrīvoja, ja tu pats nevari pieņemt lēmumu?
- Rīna, es esmu viņa parādnieks. — Kols juta meitenes krūtis ar katru elpas vilcienu piekļaujamies savai mugurai. Viņas pirksti bija savijušies ciešā mezglā ap Kola delnu. Rina bija tikpat stipra kā viņš, varbūt pat stiprāka. Lai spētu jēdzīgi padomāt, nācās pievērt acis. - Kad šis karš būs galā, es nokārtošu maģistra pārbaudījumu, nodošu maģistra zvērestu un kļūšu par Brāli Kolu. Man nebūs ne ģimenes, ne sievas... nūja.
Rinas delna ieslīdēja starp puiša kājām. - Un kas tevi attur līdz tam laikam?
- Nekas. - Kols metās apkārt, iebrauca brīvo roku meitenes īsi apgrieztajos matos un pievilka viņu sev klāt. Izsalkuši un kāri viņi uzreiz ļāvās smiekliem un skūpstiem, viņi paklupa pret solu un apgāza instrumentu maisu, kas grabēdams aizripoja pa grīdu.
Kad Kols atnāca šurp, viss vienmēr beidzās tieši šādi. Tāpēc viņš arī nāca šurp.
Gluma kā zutis Rīna izslīdēja no puiša skavām, metās pie lampas, paķēra galodu un pievērsa skatienu vēl nepabeigtajam asmenim tā, it kā visu ritu nebūtu darījusi neko citu.
Kols nesaprata. - Ko tu...
Durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā, un ienāca Brands. Kols palika stāvam telpas vidū, viņa bikses atgādināja uzslietu telti.
- Sveiks, Kol, - Brands sacīja. - Ko tu te dari?
— Atnācu pabeigt zobena maksti, — puisis izspieda un veikli aizgriezās pie sava galda, lai noslaucītu uz grīdas dažas skaidas; viņa seja dega kā ugunī.
- Parādi! - Brands uzlika roku Kolam uz pleca. Ak dievi, cik tā roka bija liela, cik muskuļi smagi, un vēl tā virves atstātā rēta ap delnu... Kols atcerējās redzējis, kā Brands paceļ uz pleciem vesela kuģa svaru, un tas kuģis, starp citu, kuru katru brīdi būtu sašķaidījis Kolu beigtu. Tad viņš sāka prātot, nez kā būtu saņemt sitienu no šādas rokas, ja Brands uzzinātu visu, kas notika starp viņa māsu un Kolu. Puisis norija siekalas ar diezgan lielām grūtībām.
Tomēr Brands tikai atglauda nepaklausīgu matu šķipsnu no sejas un pasmaidīja. - Skaisti paveikts. Tu esi apdāvināts, Kol. No tiem pašiem dieviem, kuri apdāvinājuši manu māsu.
— Viņa... viņa ir ārkārtīgi garīga meitene. - Kols sagrozījās, lai sakārtotu bikses, bet Rīna tikmēr brālim aiz muguras savilka lūpas riebīgā vieplī.
Ak dievi, cik Brands izrādījās izklaidīgs! Spēcīgs un uzticīgs, turklāt vēl prata plēst jokus kā tāds parasta vezumnieka dēls, toties izklaidības ziņā viņš varētu būt čempions. Laikam taču nevari būt Dzelksnes Batu vīrs un neiemācīties daudz ko laist gar ausīm.
- Kā iet Dzelksnei? - Kols painteresējās, lai novērstu uzmanību.
Brands sastinga tā, it kā būtu jāatrisina mīkla, pamatīgi apdomājoties. - Dzelksne kā jau Dzelksne. Bet es jau to zināju, kad viņu precēju. — Brands pavērās uz
Kolu ar mūžīgo bezpalīdzīgo smaidu uz lūpām. — Citādi nemaz nevar būt.
- Diez vai ar viņu ir viegli sadzīvot.
- Ja kas notiks, es tev pateikšu. Pusi dienas viņa pavada ar ķēniņieni un otru pusi — trenējoties vēl cītīgāk nekā līdz šim, tāpēc man trāpās viņu satikt vai nu aizmigušu, vai gatavu kašķim. - Brands apnicis pakasīja pakausi. - Bet arī to es zināju, kad viņu precēju.
- Diez vai ir viegli dzīvot bez viņas.
- Nūja. - Brands sāka blenzt vienā punktā kā daudz pārcietis kara veterāns, kurš cenšas salikt pa plauktiņiem pieredzētās šausmas. - Viens gan ir skaidrs: viņa prot savārīt kašķi no vismiermīlīgākajām izejvielām. Tomēr nekas, kam ir vērtība, nenāk viegli. Par spīti tam, es viņu mīlu. Es viņu mīlu tieši tāpēc. Es viņu mīlu. - Branda seja atkal atplauka šķībajā smaidā. - Katru dienu kāds jauns piedzīvojums - tas gan ir skaidrs.
Pie durvīm kāds skarbi pieklauvēja, Brands sapurinājās un devās atvērt. Rīna nosūtīja Kolam gaisa skūpstu, un Kols rādīja, ka kļauj to sev pie sirds, un Rīna rādīja, ka apvemj visu darba galdu. Kolam patika, ka viņa tā dara.
- Prieks tevi redzēt, Brand! - Pacēlis acis, Kols pārsteigts ieraudzīja savu meistaru Rīnas kaltajās bruņās.
- Tāpat kā man jūs, Tēvs Jārvi.
Pavadot kopā ar kādu cilvēku ilgāku ceļojumu, abu starpā izveidojas īpaši brālīgas attiecības, un, lai gan diez vai izdotos atrast atšķirīgākus cilvēkus nekā Brands un Jārvi, viņi apskāvās, un maģistrs ar sažuvušo roku draudzīgi papliķēja pa kalēja plato muguru.
- Kas jauns auksto ieroču jomā? - viņš uzsauca Rlnai.
- Vīriem vienmēr vajag uzticamus asmeņus, Tēvs Jārvi, — meitene atbildēja. — Un kas jauns vārdu jomā?
- Vīriem vienmēr vajag ari krietnus vārdus. - Maģistra ierasti bezkaislīgajā sejā iezagās smaids, kad viņš pavērās uz Kolu. - Es jau tā jutu, ka atradīšu tevi šeit. Ir jau pāri pusdienai.