- Jau? - Kols gribēja novilkt priekšautu, sapinās lencēs, tad norāva un nometa to zemē un noberzēja skaidas no plaukstām.
- Parasti jau māceklis nāk pie meistara. - Maģistra zižļa elfu metāla uzgalis ar atbalsi atsitās pret grīdu,
viņam nākot tuvāk. - Tu taču esi mans māceklis vai
>
neesi?
- Protams esmu, Tēvs Jārvi, - Kols atbildēja, vainīgi virzoties tālāk no Rīnas.
Jārvi piemiedza acis un nopētīja vispirms vienu, tad otru, un, protams, nepalaida garām neko. Reti kurš vīrietis būtu vērīgāks par Jārvi.
- Saki man, vai tu pabaroji dūjas?
- Es arī iztīrīju būrīšus, sašķiroju jaunās zālītes un izlasīju vēl divdesmit lappuses Mātes Gundringas Get-landes vēstures, vēl es iemācījos piecdesmit vārdus kalji-viešu mēlē. - Nebeidzami jautājumi savulaik padarīja traku Kola māti, bet maģistra mācības deva tik daudz atbilžu, ka šķita - galva pārsprāgs.
- Kol, izglītības trūkums ir baiļu barība. Zināšanas ir baiļu slepkava. Un kā ar zvaigžņu kustību? Vai tu pārzīmēji manis dotās shēmas?
Kols saķēra galvu. — Ak dievi, piedodiet, Tēvs Jārvi, es to izdarīšu vēlāk.
- Ne jau šodien. Pēc stundas sāksies lielā tautas sapulce, un pirms tās jāpagūst šo to izkraut.
Kols cerīgi paskatījās uz Brandu. - Es neesmu nekāds veiklais kastu cilātājs.
- Krūkas jāpārvieto ļoti uzmanīgi. Tās uzdāvināja imperatore Vialīne, un tās šurp mērojušas ceļu pa Aizliegto un Dievišķo.
- Jūs gribējāt teikt, ka tā ir dāvana no Sūmaelas? -Brands pārvaicāja.
- Jā, no Sūmaelas. - Tēvs Jārvi kā aizdomājies pasmaidīja, izrunājot šo vārdu. - Tas būs ierocis, ko izmantot pret Augsto karali... - Viņš apklusa un, nostājies starp Kolu un Rīnu, aizkabināja zizli aiz rokas, un ar veselās pirkstiem paņēma zobena maksti. Jārvi to pavērsa pret gaismu, lai aplūkotu kokgriezumu.
- Kara māte, - viņš nočukstēja. - Vārnu māte. Zo-benspalve. Kritušo vācēja. Zibenīgā dūre. Vai tu to visu izgriezi?
- Kurš gan vēl tā prastu? - Rīna vaicāja. - Maksts ir
tikpat svarīga kā asmens. Labu zobenu reti nākas vilkt
laukā. Taču maksti ļaudis redz uzreiz.
>
- Kol, kad tu beigu beigās nodosi maģistra zvērestu, pasaule zaudēs lielisku kokgriezēju. — Jārvi smagi nopūtās. — Tomēr ar kaltu nav iespējams pārmainīt pasauli.
- To var mazliet pārvērst, - Rīna iebilda un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, paskatījās uz maģistru. - Turklāt darīt to labāku.
— Kola māte lūdza mani padarīt viņu par iespējami labāku cilvēku.
Kols nervozi nogrozīja galvu Jārvi aiz muguras, bet Rlna nebija apklusināma. - Dažiem no mums viņš patīk tāds, kāds ir, — viņa teica.
— Kol, vai tas ir viss, ko tu vēlies? Griezt koku? - Tēvs Jārvi nometa maksti, kas grabēdama aizripoja pa solu, un uzlika sažuvušo delnu jauneklim uz pleca. — Vai arī tu vēlies nostāties karaļiem pie pleca un noteikt vēstures gaitu?
Puiša skatiens šaudījās no Jārvi uz Rīnu. Ak dievi, viņš negribēja sarūgtināt nevienu no viņiem. Ko gan lai iesāk? Tēvs Jārvi deva viņam brīvību. Kurš verga dēls gan nevēlas nostāties karaļiem pie pleca un būt drošībā, kļūt cienījams un varens?
— Mainīt vēsturi, - zēns nočukstēja un vērsa vainas pilno skatienu pret grīdu. - Laikam tomēr tā...
Garlaicība bija pagalam nomocījusi Reitu.
Karš bija domāts, lai dotos kaujā. Karš pret Augsto karali būtu nešaubīgi diženākais cīniņš, par kādu cilvēks vispār var cerēt. Tagad viņu piemeklēja atklāsme: jo lielāks karš, jo vairāk tā iznākumu nosaka pļāpas. Sarunas un gaidīšana, un bikšu dibena deldēšana.
Vecajo padome bija sasēdusi ap trim gariem galdiem, kuri bija sabīdīti pakava formā, un katra statusu noteica
viņa alus kausa vērtība. Vensterieši ieņēma vietas vienā
) j
pusē, getlandieši - tiem pretī, bet pa vidu kāds ducis krēslu tika atvēlēti troveniešiem. Šīs vietas palika tukšas, jo trovcnieši neieradās, un Reits nožēloja, ka nav rīkojies tāpat.
Tēvs Jārvi turpināja iesākto runu: - Pirms nedēļas es tikos ar Veckundzes Veksenas pārstāvi.
- Arī man bija jābūt tur klāt! — Māte Skēra nošņāca.
- Kaut tas būtu iespējams, bet man pietrūka laika. -Jārvi pacēla gaisā veselo delnu tā, it kā pasaulē nebūtu godīgāka cilvēka par viņu. - Tomēr jūs neko daudz garām nepalaidāt. Māte Advina mēģināja mani nogalināt.
- Viņa man sāk iepatikties, — Reits pačukstēja brālim, kurš klusi iesmējās.
Reits drīzāk ņemtu gultā skorpionu nekā pārmītu desmit vārdus ar to nelieti vienroci. Raiti mēdza saukt Jārvi par zirnekli, jo nevienam nebija šaubu par to, ka viņš ir viltīgs, glums un indīgs. Tomēr zirnekļi nekaitē nevienam, izņemot mušas. Tēvs Jārvi pina tīklus cilvēkiem, un neviens nevarēja paredzēt, kurš tajos iekritīs.
Maģistra māceklis bija par nieka tiesu labāks - izstīdzējis puika ar kraukļa melnu matu ērkuli, nenosakāmas krāsas durstīgas bārdas kumšķiem un nervozu, kaitinošu manieri mirkšķināt acis. Viņš smaidīja un darīja to nemitīgi, it kā ikviens būtu viņa draugs, bet Reitu nevarēja tik viegli pārliecināt. Niknam sāpju vai naidīguma pilnam skatienam viņš ticēja. Aiz smaida var slēpties jebkas.
Reits turēja galvu stalti paceltu un vērās uz Dievzā-les augsto griestu kupolu, kamēr balsis tik turpināja
bubināt. Ēka šķita iespaidīga, bet Reits īpaši nesaskatīja namu jēgu, tie derēja ja nu vienīgi nodedzināšanai. Augsto dievu statujas lejup raidīja nosodošus skatienus, kuriem Reits atbildēja ar smīnu. Ja neņem vērā savādo, svārstīgo lūgšanu Kara mātei, viņš nesaskatīja īpašu jēgu arī no dieviem.
- Veckundze Veksena mūs pasludināja par pesteļotā-jiem un nodevējiem un ir devusi pavēli mūs visus noslaucīt no zemes virsas. - Tēvs Jārvi nometa pergamentu sev priekšā uz galda, un Reits smagi nopūtās. Viņaprāt, vīstokļi bija vēl bezjēdzīgāki par dieviem vai mājām. — Viņa ir nolēmusi mūs iznīcināt.
у
- Miera izlīguma piedāvājuma nav? — ķēniņiene Leit-lina painteresējās.
Tēvs Jārvi uzmeta skatienu savam māceklim un nogrozīja galvu. — Nav gan.
Ķēniņiene izdvesa nožēlas pilnu nopūtu. - Es cerēju, ka viņa mums piedāvās kaut ko, par ko varēsim pakaulēties. Asinsizliešana piedāvā vien virspusēju labumu.
- Viss atkarīgs no tā, kura asinis un kādā veidā tiek izlietas. - Gorms drūmi paraudzījās uz tukšajiem krēsliem. - Kad karalis Fins atvēlēs mums kādu viedu padomu?
- Nekad, - Jārvi atbildēja. - Fins ir miris. - Maģistra teiktais atbalsojās un pamazām izdzisa pret augstajiem Dievzāles griestiem, līdz iestājās satriecošs klusums. Pat Reits saspicēja ausis.
- Samaksā par mieru Māte Ķīra atdeva pat Beila strēles atslēgu, tomēr Veckundze Veksena viņu piekrāpa.
Parādu piedziņai viņa nosūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jil-lingu, kurš nogalināja karali Finu un nosvilināja pilsētu līdz pašiem pamatiem.
— Tad jau palīdzību no Trovenlandes nav ko gaidīt. -Šķita, ka Mātes Skēras mācekle Māsa Ouda — meitene ar tuklu seju - izplūdis asarās par dzirdēto, bet Reits smaidīja. Ja nu beidzot kaut kas tomēr izdosies.
— Ir viena izdzīvojusī. - Ķēniņiene Leitlina uzsita knipi, un Dievzāles durvis plaši atvērās. - Karaļa Fina mazmeita princese Skara.
Spoži izgaismotajā durvju ailā parādījās divas tumšas figūras, tās tuvojās, un garas ēnas izstiepās pār nopulēto grīdu. Viens no nācējiem izrādījās Zilais Džencrs, tikpat noskrandis un vēja appūsts kā toreiz ostā. Otra virzījās uz priekšu ar krietni lielāku piepūli.