Skara bija ģērbusies plānā zaļa auduma kleitā, kas atspīdēja lāpu izgaismotajā pustumsā, un nāca uz priekšu, izslējusi muguru, bet gar asajiem atslēgkauliem krita šauras ēnas. Auskara dārgakmeņi garā piekariņā piekļāvās meitenes slaidajam kaklam, un kalsno roku rotāja augstu uzmaukta zelta aproce ar asinssarkanu akmeni. Vēl nesen gaisā plandošie, tumšie mati bija ieeļļoti, sapīti bizē un savīti spožā mezglā.
Ak dievi, cik ļoti Skara bija pārvērtusies, tomēr Reits viņu uzreiz pazina. - Tā ir viņa - tā meitene, kuru es redzēju dokos, — viņš izdvesa.
Raki pieliecās pie auss un čukstus piebilda: — Brāl, es tevi mīlu, bet, visticamāk, tu mērķē mazliet par augstu.
— Man jāsaka liels paldies. — Skara izskatījās bāla un trausla kā olas čaumala, bet viņas balss izskanēja spēcīgi
un dzidri, kad princese pavērsa milzīgās, zaļās acis pret draudīgajām Augsto dievu skulptūrām. - Man jāpateicas dieviem par to, ka viņi izrāva mani no Gudrā Jillinga ķetnām; manai namamātei un namatēvam — par to, ka deva man pajumti, kad paliku pavisam viena. Manai māsīcai ķēniņienei Leitlinai, kuras nepārspējamā viltība ir plaši zināma, bet kuras dziļo līdzjūtību izbaudīju tikai nesen. Man jāpasaka paldies arī Dzelzs ķēniņam Ūtilam, par kura dzelzs apņēmību un dzelzs taisnīgumu sačukstas visapkārt Sašķeltās jūras krastiem.
Ķēniņa Ūtila uzacs aiz pārsteiguma viegli nodrebēja. Lāču lamatām līdzīgā seja staroja labsajūtā. - Laipni lūgta mūsu vidū, princese.
Skara dziļi un graciozi paklanījās vensteriešiem. - Gromgilgorm, Vensterzemes karali un Zobenlauzi, es jūtos pagodināta atrasties jūsu garajā ēnā. Es varētu jums pastāstīt par to, kā Jeiltoftā bieži vien klīst leģendas par jūsu diženo spēku un lielisko prasmi rīkoties ar ieročiem, tomēr jūsu ķēde visu pavēsta krietni daiļrunīgāk, nekā es to jebkad spētu.
- Tā man šķita gana daiļrunīga. - Gorms aptaustīja ķēdi un tajā piekarinātās no kritušo ienaidnieku zobeniem norautās gardas, kas četrās kārtās apvija resno kaklu. - Līdz brīdim, kad dzirdēju runājam jūs, princese. Tagad es sāku šaubīties.
Runas vien, bet pat Reits, kurš neprata izteikt komplimentus labāk par suni, ievēroja, cik rūpīgi ikviena uzslava bija pielāgota adresāta iedomībai, gluži kā atslēga slēdzenei. Dievzālē jau valdīja gaišāks noskaņojums. Pār
šo aliansi bija liets jau gana daudz netīkamu kašķu etiķa. Skara piedāvāja saldu medu, un visi to kāri uzlaizīja.
- Dižie valdnieki, - viņa iesāka, - viedās valdnieces, leģendām apvītie karavīri un viltīgie klātesošie maģistri. — Skara pielika slaido delnu sev pie saules pinuma, un Reitam šķita, ka tā dreb, bet princese uzlika delnai otru un turpināja runu: — Es esmu jauna, un man nav tiesību sēdēt jūsu vidū, tomēr bez manis nav neviena cita, kurš varētu runāt Trovenlandes vārdā. Nevis sevis pašas, bet manas tautas vārdā, kura jūtas bezpalīdzīga Augstā karaļa kareivju priekšā; es lūdzu jums atļauju ieņemt mana vectēva vietu.
Iespējams, tāpēc, ka viņa nebija nostājusies nevienā pusē. Iespējams, tāpēc, ka princese bija jauna, pazemīga un bez draugiem. Varbūt pie vainas bija Skaras melodiskā balss, bet viņas runa izstaroja burvīgu auru. Vēl pirms brīža neviens nespētu iespraust starp paceltajiem zobeniem kaut vienu cilvēcīgu vārdu, bet tagad telpā sanākušie spurainie karotāji sēdēja, domās iegrimuši.
Ķēniņa Ūtila balss ieskanējās griezīgi kā vārnas ķērciens, kas pārtrauc lakstīgalas dziesmu. — Būtu nepieklājīgi noraidīt tik eleganti izteiktu lūgumu.
Beidzot abi karaļi bija atraduši vienu jautājumu, par kuru bija vienisprātis. - Mums būtu jums jālūdz atļauja ieņemt vietas, princese Skara, — piebilda Gorms.
Reits vēroja, kā princese līgani pietuvojas augstajam tronim, kuru mēdza ieņemt karalis Fins, viņas solis šķita tik līdzens, ka meitene varētu turēt uz galvas alus kausu un neizliet tā saturu. Zilais Dženers mazliet sabojāja
eleganto iespaidu, nokrizdams uz blakussēdekļa gluži kā uz airu vira mantu lādes.
Gorms uzmeta vecajam sirotājam drūmu skatienu. - Princesei neklājas iztikt ar tik niecīgu apsardzi.
- Nevaru nepiekrist. — Zilais Dženers pavēra smaidā reto zobu rindu. - Ticiet man, tā nebija mana ideja.
- Blakus valdniecei jāsēž maģistram, — Māte Skēra norādīja. - Lai palīdzētu izvēlēties mazāko no ļaunumiem.
Saraucis pieri, Jārvi paraudzījās uz maģistri pāri Diev-zālei. — Tāpat kā lielāko no labumiem.
- Tieši tā. Mana mācekle Ouda prot prasmīgi likt lietā valodas un pārzina Sašķeltās jūras apkaimes likumus, viņa būtu arī pietiekami viltīga dziedniece.
Reits tik tikko novaldīja smieklus. Stulbi veroties uz savu meistari, Māsa Ouda izskatījās tikpat viltīga kā rācenis.
- Cik jauki, — sacīja Gorms, - tikai princesei vienlīdz nepieciešams ne vien padomdevējs, bet arī sargs.
Leitlinas balss grieza asi kā ledus. — Mani karavīri jau aizsargā manu māsīcu.
- Un kurš viņu pasargās no tiem? Es jums piedāvāju pats savu zobena nesēju. - Gorma smagā delna noblīk-šķēja pār Reita plecu negaidīti kā zibens spēriens, pie viena apklusinot arī puiša smieklus. - Pats savu kausa pildītāju. Viņam es uzticu savu dzīvību ik reizi, kad dzeru, un to es daru bieži. Princese, Reits nakšņos pie jūsu durvīm un sargās tās uzticīgi kā suns.
- Es drīzāk ļautu ierīkot čūsku midzeni pie viņas guļamistabas, - nošņāca Dzelksne Batu; arī Reits nešķita
īsti laimīgs. Viņš būtu ar mieru caurām dienām skatīties uz Skaru, tomēr doma, ka tāpēc viņam atņemtu paša izcīnīto vietu un padarītu par princeses vergu, nebūt nešķita tik tīkama.
- Mans karali, — viņš čukstēja, kamēr no visiem telpas kaktiem cēlās dusmīga murdoņa. Gadiem ilgi Reits kopā ar brāli bija kalpojis savam valdniekam. Atskārta, ka viņu varētu tik vieglu roku pamest malā, sāpēja kā dunča dūriens. Un kurš tagad pieskatīs Raki? Viņi abi taču zina, ka Reits ir stiprais brālis.
Gorma delna Reitu nospieda vēl zemāk. - Viņa ir Leitlinas māsīca, - Gorms čukstus turpināja. — Gandrīz getlandiete. Neatkāpies no viņas ne soli.
- Bet mans pienākums ir cīnīties plecu pie pleca ar jums, nevis tēlot aukli kādai...
Spēcīgie pirksti saspieda Reita plecu tik sāpīgi, ka viņš noelsās. - Nemūžam neliec man atkārtot lūgumu.
- Draugi! Es jūs lūdzu! - Skara iesaucās. - Mums jau tā ir pārlieku daudz ienaidnieku, lai mēs strīdētos paši savā starpā! Es būšu priecīga uzklausīt jūsu padomus, Māsa Ouda, un tavu aizsardzības plānu, Reit.
Reits pārlaida acis pār zāli un sajuta aukstos, pret sevi vērstos skatienus. Viņa karalis bija runājis. Viņam nebija vairāk teikšanas kā sunim, kad saimnieks devies medībās.
Krēsla kājas nočīkstēja, kad viņš piecēlās un stingiem pirkstiem atsprādzēja Gorma zobenu. Trīs gadus viņš tīrīja, pulēja, nēsāja šo zobenu, cēlās un gūlās ar to. Tik ilgi, ka bija jau sagriezies uz vieniem sāniem zem tā svara. Reitam gribējās nomest zobenu zemē, tikai viņš nespēja saņemties. Beigu beigās puisis pazemīgi nolika to
blakus savam krēslam, paplikšķināja satriektajam brālim pa plecu un acumirklī pārtapa no karaļa zobena nesēja princeses klēpja sunītī.
Reita šļūcošie soļi atbalsojās naidīgajā klusumā, un viņš bez sajūsmas noslīga uz krēsla līdzās savai jaunajai pavēlniecei, pagalam sakauts un bez mazākās iespējas cīnīties.
- Varbūt atgriezīsimies pie karalietām? - ķēniņš Ūtils norūca, un tautas sapulce turpinājās.
Skara pat neuzmeta acis savam jaunajam mājdzīvniekam. Kamdēļ lai viņa to darītu? Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reitam Skara atgādināja smalku un ideālu, elfu rokām darinātu relikviju. Mierīga un par sevi pārliecināta tik augstdzimušā sabiedrībā kā kalnu ezers, kurā spoguļojas zvaigznes.