Meitene vai sieviete, kura nepazīst baiļu.
Diez vai Skara vēl vairāk pārbijās tobrīd, kad nonāca aci pret aci ar Gudro Jillingu.
Viņa nebija gulējusi ne mirkli, nemitīgi pārliekot, ko un kā pateikt; viņa izsvēra Mātes Kīras mācīto, atsauca atmiņā vectēva piemēru un tumsā paklusām lūdzās Pirmā vārda māti.
Brokastīs Skara nebija notiesājusi ne drusciņas, un satraukums svilināja iekšas. Viņai šķita, ka kuru katru bridi varētu pietaisīt bikses, un viņa sāka domāt par to, kas notiktu, ja šīs eksaltētās sabiedrības vidū viņa noliktu
kluci. Saspringtiem pirkstu kauliņiem Skara turējās pie varenā troņa roku balstiem tā, it kā atrastos vētras pārņemtā jūrā. No Dievzāles pustumsas iznira piktas sejas, un viņa saņēmās, lai tās nopētītu tā, kā bija mācījusi Māte Ķīra: viņai tās jānolasa un jāuzmin to slēptās šaubas, cerības un noslēpumi, lai noskaidrotu, kura no tām būtu noderīga.
Skara pievēra acis un nebeidzami domās atkārtoja vectēva teikto. Skara, tu vienmēr esi drosmīga. Esi vienmēr drosmīga. Esi vienmēr drosmīga.
Jaunais vensterietis Reits viņā raisīja pavisam maz pārliecības. Jā, viņš bija dzēlīgs. Dzēlīgs kā cirvis, kas pielikts pie rīkles. Puiša bālie sejas vaibsti bija asi kā noslīpēts sudrabs, no vienas sadragātās auss stiepās dziļa, griezta rēta, viņa pieri klāja niknas grumbas. īsi apcirptie mati un rētu izvagotās uzacis, pat Reita skropstas bija baltas, it kā viņam būtu atņemtas jebkādas sirsnīgas jūtas, atstājot vien saltu nicinājumu.
Tikpat labi viņi varētu būt nākuši no dažādām pasaulēm. Reits radīja mežonīgu iespaidu gluži kā izturīgs cīņu suns, kurš šādā sabiedrībā šķiet mierpilns un nicinošs, bet sava vilku bara priekšgalā ir nežēlīgs slepkava. Viņa īstā vieta būtu vīpsnājošo Gudrā Jillinga karakalpu kompānijā, un Skara, norijusi rūgtu grēmu siekalas, centās izlikties, ka Reita nemaz nav.
- Nāve gaida mūs visus. - Ķēniņa Ūtila griezīgā balss atskanēja līdz Skarai tā, it kā viņš stāvētu uz akas grodiem, bet viņa grimtu pašā dziļumā. - Gudrs karotājs dod priekšroku zobenam. Viņš cērt tieši sirdī, mulsina
un pārsteidz ienaidnieku. Tērauds sniedz atbildi, un tā ir vienmēr. Mums jāuzbrūk.
Ūtila zāles pusē atskanēja jau iepriekš paredzama atzinīga ieroču žvadzoņa, savukārt Gorma pusē - tikpat paredzama neapmierināta ņurdoņa.
- Gudrs karotājs nemetas Nāves apkampienos. Viņš dod priekšroku vairogam. - Gorms veltīja mīlestības pilnu pieskārienu varenajam melnajam vairogam, kura nešana bija uzticēta Reita dvīņubrālim. - Viņš notriec ienaidnieku no kājām pats uz savas zemes un iznīcina to pats pēc saviem noteikumiem.
Ķēniņš Ūtils nosprauslojās. - Ko gan tu esi izcīnījis, dodot priekšroku vairogam? Sājā pašā zālē es tevi izaicināju, un no šīs pašas zāles tu aizmuki, asti iežmiedzis kājstarpē kā nopērts suns.
Māsa Ouda centās izlauzties uz priekšu. Viņas seja Skarai atgādināja firziķus, kuri savulaik auga pie Beila strēles mūriem: tā bija mīksta, apaļa, apsārtusi un maigu pūku klāta. — Mani karaļi, tas nepalīdzēs...
Tomēr Gromgilgorms viņu pārkliedza tā, kā pērkons pārdārdina putna dziesmu. - Kad pēdējoreiz getlandieši stājās aci pret aci ar vensteriešiem, tavs slavenais zobens laukumā nemaz neparādījās, Dzelzs ķēniņ. Savā vietā tu atsūtīji cīnīties sievieti, un es viņu sakāvu, bet izlēmu atstāt viņai dzīvību...
- Mēs varam to atkārtot, kad vien vēlies, tu, milzu sūds, - Dzelksne Ваш nošnāca.
Skara pamanīja, kā Reita pirksti sagrābj krēsla pa-roceni. Liela, bāla delna ar rētām pār platajiem pirkstu kauliņiem. Šīs delnas dabiskais stāvoklis ir savilkta >
dūre. Skara satvēra Reita delnu, bet pirms tam pielēca kājās.
- Mums jāatrod vidusceļš! - viņa iesaucās. Patiesību sakot, tas drīzāk izklausījās pēc izmisuma brēciena. Viņa norija smagu kamolu, jo nu jau ikviena klātesošā seja pievērsās viņai naidīgi kā kaujai gatavu šķēpu rinda. — Ir skaidrs: visgudrākais karotājs izmanto gan vairogu, gan zobenu, tikai katru īstajā brīdī.
Pret to bija grūti iebilst, tomēr tautas sapulce atrada, kam nepiekrist. - Par stratēģiju jārunā tiem, kuri ved kaujā savus kuģus, - ķēniņš Ūtils atcirta nepielūdzami, kā bliežot ar bērza vāli.
- Mūsu aliansei tu pievienoji tikai vienu komandu, -Gromgilgorms piebilda, grabinādams savu ķēdi.
- Toties kādu! — noteica Dženers. - Tomēr nevar apstrīdēt, ka kuģis ir tikai viens.
Māsa Ouda mēģināja vēlreiz: - īstie tautas sapulces noteikumi, kurus sensenos laikos pieņēmusi Ašenlīra, piešķir ikvienam alianses dalībniekam vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no... neatkarīgi... - Viņa pamanīja savu vēl neseno meistari Māti Skēru veltām agrākajai māceklei vissaltāko skatienu, kāds vien iedomājams, un Oudas balss lēnītēm pagaisa Dievzāles varenajos plašumos.
Skarai nācās nopūlēties, lai balss netrīsētu. - Būtu mans vectēvs dzīvs, es atvestu vairāk kuģu.
- Tomēr viņš ir miris, - Ūtils atbildēja, pat nepapū-lējies mīkstināt balss toni.
Gorms pikti pavērās uz savu sāncensi. — Turklāt nodeva mūs Veckundzei Veksenai.
- Kādu izvēli jūs viņam devāt? — Skara ierūcās; šāds niknums pārsteidza visus un galvenokārt jau pašu princesi. - Vectēva sabiedrotajiem bija jānāk palīgā, bet viņi tikai stāvēja un kašķējās par to, kur kurš sēdēs, kamēr viņš viens pats zaudēja dzīvību!
Ja vārdi būtu ieroči, tie sasniegtu mērķi. Skara izmantoja sev atvēlēto klusumu, paliecās uz priekšu un, lai cik sīkas tās šķistu, uzlika savas dūrītes uz galda tieši tā, kā
to mēdza darīt viņas vectēvs.
>
- Gudrais Jillings ir aizņemts ar Trovenlandes dedzināšanu. Viņš sakauj visus, kuri vēl pretojas. Viņš nogludina ceļu Augstā karaļa varenajam karaspēkam. Viņš sevi uzskata par neuzveicamu! - Skara nogaidīja, kamēr pret Jillingu vērstā nievājošā attieksme nokaitina visus zālē sanākušos maigos un lepnos prātus, un tad klusi piebilda: — Tomēr savus kuģus viņš ir pametis.
Ūtils piemiedza pelēkās acis. - Kuģis ir karotāja drošākais ierocis, apgādes balsts un atkāpšanās ceļš.
- Viņa mājas un viņa sirds. - Gorms rūpīgi izbrauca pirkstus caur bārdu. — Kur stāv tie Gudrā Jillinga kuģi?
Skara nolaizīja lūpas. - Beila strēles ostā.
- Kā tad! - Elfu aproces nograbēja gar Mātes Skē-ras tetovējumiem klāto delnu, kad viņa atmeta ar roku. - Drošībā aiz lielajām ķēdēm.
- To cietoksni būvējuši elfi! - sacīja Tēvs Jārvi. - Tas
ir neieņemams.
}
- Nav vis! - Skaras teiktais atbalsojās augstajā griestu kupolā kā kopā sasistu plaukstu radīts troksnis. - Es tur piedzimu un zinu vājos punktus.
Sapīkušais Ūtils nodrebēja, bet Leitlina bezgala maigi uzlika viņa savilktajai dūrei savu plaukstu. - Ļauj viņai runāt, - ķēniņiene pieliecās pie vīra un nočukstēja. Veroties uz sievu, ķēniņa skarbā seja uz mirkli atmaiga, un Skara aizdomājās: vai šis vīrs tiešām darināts no dzelzs vai arī no miesas kā visi citi, tikai iespundēts paša slavas kaltajā dzelzs būri.
- Princese, runājiet! - Ūtils teica, atlaidās dziļāk krēslā un pagrieza delnu, lai saņemtu Leitlinas roku.
Skara sasvērās uz priekšu tā, lai teiktais aizskanētu līdz tālākajam palātas stūrim, un centās piepildīt zāli ar savām cerībām un alkām. Princese tiecās pārliecināt ikvienu klausītāju pievienoties viņai tā, kā Māte Ķīra mācīja. - Elfu mūrus nav iespējams uzlauzt, bet dažviet tie tika nopostīti tad, kad sašķēla Dievu, un spraugas ir aizdarītas jau cilvēku rokām. Jūras māte nemitīgi graužas mūru pamatos. Lai tos piesegtu, mans vectēvs dienvidrietumu pusē pie klintīm uzbūvēja divus milzīgus balstus. Tie ir tik grandiozi, ka gandrīz saskaras. Veikls vīrs varētu izlīst starp tiem, un aiz viņa - arī pārējie.