- Veikls neprātis, - nomurmināja Gorms.
- Pat ja daži iekļūtu viņā pusē, Gudrais Jillings ir pārbaudīts karavadonis, - Ūtils sacīja. - Viņš nebūtu tik liels muļķis, lai atstātu lielos vārtus bez apsardzes...
- Ir vēl otri vārti, noslēpti un šauri, pa tiem cilvēki var ieiet tikai pa vienam, tomēr šādi cietoksnī varētu iekļūt visi jūsu kareivji. - Skaras balss aizlūza no izmisīgās nepieciešamības pārliecināt valdniekus, bet Zilais Dženers princesi nepameta un izrādījās smalkāks diplomāts nekā izskatījās.
- Varbūt es daudz ko nezinu, - viņš iesāka, - bet es pazīstu Sašķelto jūru, un Beila strēle ir gan tās slēdzene, gan atslēga. Cietoksnis kontrolē Skekenmuižas jūras šaurumus, tāpēc Veckundze Veksena tik ļoti kāroja to ieņemt. Kamēr vien cietoksnis atrodas Gudrā Jillinga rokās, viņš var uzbrukt jebkur, bet, ja mums izdotos to viņam atņemt... — Dženers pavērsās pret Skaru un piemiedza ar aci.
- Mēs izcīnītu uzvaru, par kuru dziedātu slavas dziesmas, - princese iesaucās, - un apdraudētu paša Augstā
karaļa troni.
>
Vīri pusčukstus apsprieda varbūtību. Viņu uzmanību Skara bija piesaistījusi, toties abi karaļi atgādināja satracinātus vēršus, kurus grūti iejūgt vienos ratos.
- Ja nu kuģi jau atrodas citur? — Ūtils norūca. — Ja nu atmiņa jūs pieviļ attiecībā uz Beila strēles trūkumiem? Ja nu Jillings par tiem jau ir uzzinājis un tos apsargā?
- Tādā gadījumā Nāve gaida mūs visus, ķēniņ Ūtil. -Ar lēnprātību Skarai nav ko cerēt uz uzvarām, vismaz ne pret šādiem pretiniekiem. — Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jātrāpa pašā sirdī, un Jillinga sirds slēpjas viņa lepnumā. Viņa kuģos.
- Tā ir laimes spēle, - Gorms nomurmināja. — Tik daudz kas var noiet greizi...
- Lai uzvarētu stiprāku pretinieku, ir jāriskē. — Skara trieca dūri pret galdu. - Es dzirdēju jūs sakām, ka mums jāstājas pretī ienaidniekam uz savas zemes. Kura vieta uz šīs zemes gan varētu būt piemērotāka par spēcīgāko nocietinājumu visā Sašķeltās jūras piekrastē?
- Tā nav mana zeme, - Gorms kurnēja.
- Toties tā ir manējā! — Skaras balss atkal aizlūza, bet viņa saņēmās un turpināja: - Jūs esat kaut ko piemirsuši! Manās dzīslās rit paša Beila asinis!
Skara pamanīja klātesošo svārstīšanos, viņu ienaidu citam pret citu un bailes no Augstā karaļa, viņu alkas radīt bezbailīgu iespaidu un kāri pēc slavas — tobrīd tas viss balansēja uz zobena asmens. Princese gandrīz bija pārvilinājusi viņus savā pusē, tomēr gluži kā dūjas, kuras lido uz pazīstamiem būriem, jebkurā mirklī viņi varētu atgriezties pie rūpīgi koptā ienaida, un tad iespēja būtu zaudēta.
Kad savu nepanāk saprāts, uzvaru var svinēt neprāts, reiz sacīja Māte Ķīra.
— Varbūt jums tas jāredz savām acīm! - Skara pasniedzās un no Reita siksnas izrāva dunci.
Reits izmisīgi, bet neveiksmīgi centās to pārtvert. Princese iespieda naža smaili īkšķa spilventiņā un pāršķēla savu sauju līdz pat mazajam pirkstiņam.
Viņa bija rēķinājusies ar dažām sīkām asinssarkanām lāsēm, bet Reits bija rūpīgi gādājis par sava dunča asumu. Asinis nolija pār galdu, apšļakstīja Zilā Dženera krūtis un Māsas Oudas apaļo seju. Visi korī noelsās, un Skara šķita satriektākā no klātesošajiem, bet atkāpšanās ceļa vairs nebija, atlika vien neprātīga traukšanās uz priekšu.
— Nu? - Skara pacēla dūri pret Augstajiem dieviem, asinis aizplūda gar roku un pakšķēdamas pilēja no elkoņa.
- Lepnie kareivji, vai jūs vilksiet laukā savus zobenus un liesiet asinis kopā ar mani? Vai nodosiet sevi Kara mātes rokās un uzticēsieties savai veiksmei, liekot lietā ieročus?
Vai tomēr slapstīsieties tepat ēnā un apmētāsiet cits citu ar vārdiem?
Gromgilgorma tronis apgāzās, kad viņš piecēlās kājās un nostājās pilnā augumā. Neprāta grimasē savilktajā sejā uzblīda žokļa muskuļi, un Skara parāvās malā bailēs, ka Gorms viņu saberzīs pīšļos. Tad princese saprata: karalis tikai zelē mēli. Gorms nospļāvās pāri galdam.
- Vensterzemes vīri ar kuģiem būs klāt pēc piecām dienām, — norūca Zobenlauzis, un asinis iesūcās viņa bārdā.
Ķēniņš Ūtils piecēlās un izslēja sev priekšā zobenu, ko parasti turēja, uzkabinājis uz rokas. Viņš satvēra ieroci zem gardas un saspieda tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja. Asinis sakrājās gropē, notecēja lejup līdz pat asmens galam un kā tumšs plankums noklāja tērauda virsmu.
- Getlandes vīri atkuģos pēc četrām, - Ūtils pavēstīja.
Abās zāles pusēs sēdošie karotāji trieca dūri pret
galdu un žvadzināja ieročus, tad izkliedza urravas, beidzot ieraudzījuši izlietas asinis, pat ja vēl bija tālu līdz uzvarai kaujā un tās lielākoties piederēja septiņpadsmit gadus jaunai meitenei.
Skara atsēdās tronī, piepeši viņai sametās nelabi, un kāds izņēma dunci no rokas. Māsa Ouda iešņāpa sava tērpa piedurkni, noplēsa auduma strēmeli un veikli ķērās pie Skaras delnas apsaitēšanas.
- Pagaidām iztiksiet, līdz varēšu sašūt. - Māsa Ouda caur pieri pavērās uz princesi. — Lūdzu, nekad vairs tā nedariet, princese!
- Neuztraucies... vai! - Ak dievi, kā sāpēja! - Laikam esmu guvusi mācību.
- Ir mazliet pāragri svinēt uzvaru! — iesaucās Tēvs Jārvi, un telpa pieklusa. - Vispirms mums jāpieņem lēmums, kurš rāpsies augšā pa mūri.
- Runājot par spēku un prasmēm, manam karognesējam Sorjornam nav līdzinieka. - Gorms aizkabināja pirkstus aiz granātiem rotātā riņķa, kas karājās ap kaklu gara auguma šendu vergam. - Viņš sēdēja pie airiem trīs mūsu ceļojumos uz Vensterzemi un no tās, pat vētras laikā.
- Neviens nav tik veikls un viltīgs kā mans māceklis Kols, - sacīja Tēvs Jārvi. - To labprāt apliecinās ikviens, kurš redzējis viņu kāpelējam pa klintīm pēc putnu olām. - Visi getlandieši kā viens piekrītoši pamāja. Visi, izņemot pašu mācekli, kuram no dzirdētā bija sareibusi galva tāpat kā Skarai.
- Varbūt sarīkosim draudzīgu sacensību, lai redzētu, kurš ir labāks? — ierosināja ķēniņiene Leitlina.
Skara pamanīja valdnieces gudrību. Smalks gājiens, lai novērstu uzmanību un uzbudinātie auni pārstātu badīt cits citu, vēl nesastapuši ienaidnieku.
Māsa Ouda maigi nolika uz galda apsaitēto Skaras delnu. - Kā vienlīdzīgai alianses partnerei, - viņa skaļi paziņoja, - atbilstoši seniem likumiem un sen zināmam precedentam arī Trovenlandei jābūt pārstāvētai šajā sacensībā. - Šoreiz viņa izlikās nemanām Mātes Skēras salto skatienu un atsēdās atpakaļ krēslā, itin apmierināta ar savu devumu.
Skara nejutās tik priecīga. Viņai nebija ne spēcīgu, ne viltīgu vīru, ja nu vienīgi Zilais Dženers.
Dženera kuplās uzacis spēji izslējās, kad princese pavērās uz viņu, un Dženers nomurmināja: - Man grūti uzkāpt pat pa trepēm.
- Es kāpšu tavā vietā, - sacīja Reits. Līdz šim Skara nebija redzējusi puisi smaidām, un šķita, ka saltajā sejā iedegas liesma, acis drosmīgi un ļauni mirdzēja, padarot viņu izskatīgāku nekā jebkad. - Tas būs vieglāk nekā runāt, vai ne?
- Mums nav radusies iespēja parunāt, - sacīja Zilais Dženers.
- Man runāšana īsti nepadodas, - attrauca Reits.