- Drīzāk karošana, vai ne?
Reits neatbildēja. Ja tas būtu jādara, viņš atbildētu ar dūrēm.
- Man jāgādā, lai princese būtu drošībā. - Reits pamāja uz durvīm. - Tāpēc es atrodos šeit.
- Nūja. — Dženers piemiedza acis. — Bet vai viņa ir drošībā no tevis?
- Un ja nu nebūtu? - Reits nostājās pretī vecajam sirotājam, atņirdza zobus un ieskatījās tieši sejā, it kā grasītos badīties. Visiem jāzina, ka viņš ir visnežēlīgākais nelietis no dzīvajiem. Tikai izrādi savu vājumu, un tavs gals būs klāt. - Vecais, kā tu mani apturēsi?
Zilais Dženers nekāpās atpakaļ, tikai pacēla gaisā savas dzīslainās rokas. - Es teiktu: “Paklau, puis, vai tad
es, vecs muļķis, cīkstēšos ar tevi — jaunu varoni? Diez vai!” - un mierīgi atkāptos, kas tev būtu pa prātam.
- Pareizi, nolādēts, - Reits norūca.
- Pēc tam es aši dotos pie savas komandas un pasauktu sešus lielus vīrus. Tos, kas sēž pie vidējiem airiem, vai zin’, kuri raduši strādāt ar rokām, bet ir veikli uz kājām. Līdz ar tumsu divi no viņiem vēsā mierā satītu tevi siltā segā. - Dženers ar delnu viegli paberzēja pār Reita plecu pārlikto segu. - Tad pārējie četri ņemtu izturīgus kokus un klapētu to saini tik ilgi, līdz tajā vairs nebūtu nekā cieta. Pēc tam es nogādātu to, kas būtu palicis pāri, Gromgilgormam, iespējams, neiztinot no segas, jo mēs taču negribētu, lai tā šmuce piecūkā princeses Skaras grīdu, un pavēstītu Zobenlauzim, ka diemžēl tam puikam, kuru viņš mums aizdeva, mēle izrādījās pārāk asa un mums nekas nesanāca. - Dženers pasmaidīja, un vēja appūstā seja pārklājās grumbām kā vecs zābaks. -Labprātāk es tomēr iztiktu bez liekas nožēlas. Dievi mani liecinieki, ka esmu ticis galā ar kaudzi tādu neliešu. Es drīzāk gribētu piedāvāt tev iespēju pierādīt, ka esi uzticams.
Reitam nācās atzīt, ka dzirdējis lielisku atbildi. Gudru un vēl ar raksturu. Uz tās fona viņš izskatījās pēc neveikla slepkavas, un šāds raksturojums Reitam nemaz nepatika. Viltīgs slepkava izklausās labāk. Viņš pakāpās soli atpakaļ, atvēlēja Dženeram vairāk vietas un daudz vairāk cieņas. - Ko tad, ja es izrādos neuzticams?
- Esmu novērojis, ka tad, ja cilvēkiem dod iespēju būt labākiem, gandrīz visi vēlas to izmantot.
Reits nebija novērojis neko tamlīdzīgu. - Vai esi par to pārliecināts, vecais?
— I о mes varētu nosKaiuiui aui кора, manu rai gribi otru segu? Laukā var kļūt makten auksts.
— Esmu piedzīvojis arī lielāku aukstumu. — Reits labprāt paņemtu otru segu, bet nācās izrādīt, ka nekas nespēj viņam kaitēt. Tāpēc viņš apvilka ciešāk ap pleciem to, kura bija, apsēdās zemē un ieklausījās soļos, vecajam vīram aizšļūcot prom. Reits ilgojās pēc Gorma zobena. Viņš skuma pēc brāļa. Aukstais vējš un ledainie akmeņi, tāpat kā saltais klusums, gan visur bija vienādi.
Nez vai arī sapņi būs tādi paši.
- Kolīdz dzirdēsi zvanu, sāc kāpt augšā.
- Jā, manu ķēniņien, - sausā balsī nočīkstēja Kols. Pasaulē bija pavisam maz cilvēku, kurus viņš apbrīnoja tikpat stipri kā ķēniņieni Leitlinu, un viņi lielākoties visi atradās šeit un vēroja Kolu. Varētu domāt, ka puse no Sašķeltās jūras krastos dzīvojošajiem drūzmējas citadeles pagalmā milzīgās ciedrupriedes paēnā, pulcējas pie logiem vai lūr lejā no jumtiem un mūra izrobojumiem.
Ķēniņš Utils stāvēja uz Dievzāles pakāpieniem, Tēvs Jārvi ar labo roku balstījās uz zižļa, Ralfs viņam blakus kasīja īsos, sirmos matus virs ausim un veltīja Kolam nešaubīgi iedrošinošu smaidu. Otrā pusē uz rūpīgi uzslietas platformas, lai atrastos vienādā augstumā, stāvēja Gromgilgorms, viņa zelta zigzagiem rotātās bruņas mirdzēja rīta saulē. Gaišmatainais vairognesis tupēja
VUlull I4.1VUH. ---г--------- . L u
acis, skarbi vērās notiekošajā.
Kā ierasts, Rīna bija atradusi lielisku vietu - uz augsta jumta no Kola pa kreisi. Kad puisis palūkojās augšup, viņa sāka māt kā prātu zaudējusi un pavēra plaukstu veiksmes vēlējumam. Dievi vien zina, cik ļoti Kols vēlējās būt tur augšā blakus Rīnai vai labāk — viņas smēdē, vai vēl labāk - viņas gultā. Kols aizgaiņāja šo domu. Galu galā tieši blakus Rīnai stāvēja Brands, kurš diez vai mūžīgi paliks neko nemanījis.
Ķēniņiene Leitlina pacēla savu bālo roku un norādīja uz ciedrupriedes galotni, kuras augstākajā zarā pazibēja zelts. - Par uzvarētāju kļūs tas, kurš atnesīs princesei Skarai viņas aproci.
Kols nodrebēja no kāju pirkstiem līdz pat matu galiem, cenšoties nomierināt saspringtos nervus. Viņš pavērās augšup uz mastu, kas atradās pagalmā tieši blakus Dzelksnei un ko viņš pats visā garumā savām rokām bija rotājis kokgriezumiem ilgajā ceļā uz Galveno pilsētu un atpakaļ.
Ak dievi, cik ļoti viņš lepojās ar šo mastu, ar saviem kokgriezumiem un paša lomu attēlotajos stāstos! Toreiz ceļojumā Kols piedzīvoja daudz varoņdarbu, un tagad pienācis brīdis pašam būt drosmīgam. Viņš bija pārliecināts, ka var uzvarēt. Trūka pārliecības, ka viņš to vēlas. Kamēr citi atzina Kolu par gudru, viņš šķita nomaldījies daudzās muļķīgās krustcelēs.
Puisis nopūtās, un viņa lūpas parasti tad izskatījās gļēvas. - Dieviem piemīt savāda humora izjūta.
- To nevar noliegt. - Gorina agrākais kausa pildītājs Reits ar sarauktu pieri nopētīja klātesošos. — Kad Vulsgārdā spēru kāju uz tā kuģa klāja, man prātā nenāca, ka beigu beigās būs jākāpj kokos. - Viņš pieliecās tuvāk, kā uzticot noslēpumu, un Kols nespēja nepiešķiebt ari galvu. - Un pat jāspēlē izkāmējuša skuķa aukle.
Stāvot starp acis plati iepletušo Māsu Oudu un nesakopto Zilo Dženeru, princese Skara izskatījās tik ideāla un trausla kā keramikas figūriņas, kuras jau pirms laba laika Kols apbrīnoja Galvenajā pilsētā, cenzdamies saprast, kā tās veidotas.
- īpaši skaistiem cilvēkiem dzīve ir pārlieku viegla, viņiem gandrīz visur ir priekšrocības, — viņš teica.
- Tici man, mums, skaistajiem, iet tikpat grūti kā citiem, - attrauca Reits.
Kols pievērsās viņam: - Izrādās, tu esi krietni mazāks nelietis, nekā es domāju.
- Ai, tu mani vēl tik labi nepazīsti. Tu laikam ņēmi notiekošo sasodīti nopietni, vai ne?
Gromgilgorma šendu karognesējs bija atkailinājies līdz viduklim, atsedzot rētu rakstu uz muguras, kas atgādināja kuplu koka zarotni. Sorjorna slaidie muskuļi saspringa un cilājās, kamēr viņš izrādījās, staipoties, grozoties un liecoties pie kāju pirkstgaliem.
Reits stāvēja un skatījās, kasīdams skrambu ausī. - Es domāju, ka gaidāma kāpšana, nevis dejošana.
- Man ar’ tā šķita. - Kola lūpas savilkās smīnā. - Visticamāk, nebūsim pareizi informēti.
- Mani sauc Reits. - Viņš pasniedza roku draudzīgam rokasspiedienam.
Ari maģistra māceklis pasmaidīja. — Kols.
Viņš paspieda plaukstu, kā jau Reits bija gaidījis, jo vājie vienmēr tiecas pēc stipro draudzības. Reita smaids drīz vien pagaisa, kad viņš konstatēja, ka pretinieks nelaiž
vaļā viņa delnu. — Ko tu...
> >
Ķēniņiene Leitlina nošķindināja zvanu.
Reits pierāva puiku sev klāt un ar pieri ieblieza tam pa seju. Reits prata rāpties kokos, tomēr viņam nebija šaubu, ka diviem pārējiem tas padodas labāk. Ja gribas uzvarēt - un Reits to vienmēr gribēja vislabāk būtu sarīkot citas sacensības. Apdullināt citus ar sitienu pa pieri viņš prata lieliski, par to nupat pārliecinājās arī Kols.
Reits trīsreiz iezvēla puikam pa ribām, tas pieliecās, un pār sašķaidītajām lūpām izplūda asiņainas putas. Tad Reits sagrāba Kolu aiz krekla, uzrāva gaisā un uzmeta uz galda, ap kuru bija sasēduši vairāki getlandieši. Reits dzirdēja, kā aiz muguras izceļas jezga un lāstu gūzma, bet tobrīd asinis jau virmoja arī viņa galvā un domas rāpās augšā pa koku. Sorjorna spēcīgais, slaidais augums jau pievilkās pie koka zariem, un Reits saprata: ja tūliņ pat nepasteigsies, viņš vairs nenoķers pretinieku.