Reits metās uz priekšu, uzlēca uz zemākā zara un pasniedzās pēc augstāka, uz kura arī uzlēca; sīkākie dzinumi lūza no puiša lielā svara. Vēlreiz palēcies un izstiepies visā garumā, Reits jau satvēra Sorjornu aiz elkoņa un parāva zemē. Nolūzis zars ievilka svītru pāri šenda rētu klātajai mugurai.
Sorjorna spēriens trāpīja Reitam pa muti, bet šo vīru paša asiņu garša nekad nespēja atturēt ne no kā. Viņš ierēcās un metās augšup, nepievēršot uzmanību ne asajiem zariem, ne sāpei, kas pārņēma visu kreiso roku, vēlreiz sagrāba Sorjornu aiz elkoņa, pēc tam aiz jostas un beigu beigās - aiz granātiem rotātā verga kaklariņķa.
- Ko tu gribi? - karognesējs šņāca un centās atgaiņāties ar elkoni.
- Uzvaru, - Reits šņāca pretī un jau atradās tikpat augstu kā pretinieks.
- Gorms grib, lai uzvaru es!
- Vai esi aizmirsis, ka es kalpoju Skarai?
Reits ietrieca dūri Sorjornam tieši starp kājām, un tā acis gandrīz izsprāga no orbītām. Reits iesita viņam pa muti, un pretinieka galva atsprāga atpakaļ. Reits stingri iecirta zobus pretinieka delnā, Sorjorns sēkdams iekliedzās, palaida vaļā tvērienu un caur zariem nokūleņoja lejā. Pirmais zars trāpīja pa galvu, otrais lika saliekties uz pusēm, bet trešais iegrieza kūlenī, līdz puisis ar blīkšķi sabruka uz zemes.
Tas gan nevienu neiepriecināja, tomēr kādam jāuzvar, kādam — jākrīt.
Reits ātri rāpās augšā, kur zari auga skrajāk. No turienes pāri mūrim pavērās skats uz citadeli. Jūras māte mirguļoja, Torlbijas ostā drūzmējās dučiem kuģu, un salta vēja pūsma noskūpstīja viņa nosvīdušo pieri.
Reits norāva aproci no visaugstākā zara. Viņš to mauktu uz rokas, bet rokassprādze bija paredzēta Skaras kalsnajam augšdelmam un vīrietim nederētu. Tāpēc
Reits aproci iebāza pie siksnas piekarinātajā kabatā un sāka laisties lejā.
Uzpūta vējš un sašūpoja koku, zari čīkstēja, un skujas no visām pusēm skrāpēja, bet viņš cieši turējās pie priedes. Ar acs kaktiņu Reits pamanīja kaut ko pazibam, bet, pavēries lejup, ieraudzīja tikai Sorjornu, kurš neveiksmīgi centās uzrāpties uz zemākajiem zariem. Maģistra puiku nekur nemanīja. Visticamāk, kaut kur noslēpies un apraud sasisto seju. Varētu sanākt labs kāpējs, tomēr pagalam pietrūkst dukas, un tā nu gan būs vajadzīga, lai tiktu pāri kaut vai Beila strēles mūrim.
Reits palaida zarus vaļā un nolēca zemē.
- Tu, sīkais mērgli! - Sorjorns nošņāca, pieķēries pie kāda zema zara. Iespējams, puisis bija krītot savainojis kāju, jo satvēriens šķita piesardzīgs, bet pēdas brīvi nokarājās.
Ejot garām Sorjornam, Reits iesmējās, tad saspringa un ietrieca plecu pretiniekam ribās un tik cieši piespieda viņu pie koka, ka ar nožēlojamu sēcienu tas zaudēja elpu.
- Tu, lielais mērgli! - Reits metās prom, bet Sorjorns palika vaidam smiltīs. Līdz šim karognesējs vienmēr bija labos draugos ar Reitu. Viņam gan vajadzēja saprast, ka nedrīkst šādi atstāt nepiesegtus sānus.
- Princese Skara.
Viņa veltīja Reitam, viņasprāt, nosodošu skatienu. - Es gan tās nesauktu par godīgām sacensībām.
Reits paraustīja plecus un ieskatījās Skarai acīs. - Vai jums šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, kas ir godīgi?
Skara juta, ka pietvīkst. Tam nu gan ir manieres kā bluķim, viņš taču izturas pret Skaru bez mazākās cieņas. Māti Ķīru tas saniknotu. Varbūt tieši tāpēc Skarai ir tik smagi - viņa taču nav radusi pie tieša un skarba vārda, un tas šķiet mazliet negaidīti. Un pat diezgan simpātiski. — Vai tas nozīmē, ka man jāsūta suns, lai noķeru suni? — viņa pajautāja.
To dzirdot, Reits spēji noklakšķināja mēli. - Jebkurā gadījumā, lai nogalinātu slepkavu, ir jāsūta slepkava. -Viņš pasniedzās pēc siksnas kabatas, un smaids pagaisa.
Tieši tajā brīdī nesteidzīgā solī no ciedrupriedes paēnas iznāca Kols un uz mirkli apstājās, lai palīdzētu Sorjornam piecelties. Puiša lūpa bija pāršķelta, deguns pietūcis un asinīm klāts, tomēr viņš smaidīja.
- Tev kaut kas pazudis, draugs? - Kols painteresējās, kamēr Reits pārmeklēja kabatas. Tad ar slaidajiem pirkstiem viņš starodams kā no zila gaisa izvilka aproci, kuru savulaik Celtnieks Beils nēsāja, ejot kaujā. Kols paklanījās tieši tā, kā pienākas. - Šķiet, tā pieder jums, princese.
Reits blenza, neko nesaprotot. - Tu, zaglēn...
Kols pasmaidīja vēl platāk, atsedzot asinīm klātos zobus. — Vai tev šķiet, ka Gudrais Jillings bieži mokās ar bezmiegu, domājot par to, ka nav labi zagt?
Reits mēģināja pārtvert aproci, bet Kols izrādījās krietni veiklāks un pameta mirdzošo rotu gaisā. - Tu zaudēji šajā spēlē. - Viņš izrāva aproci no Reita stiprajiem nagiem, izveicīgi pārmeta no kreisās labajā saujā un atstāja Reitam pa kampienam vien tukšu gaisu. - Tikai nepazaudē vēl arī humora izjūtu!
Skara pamanīja, ka Reita pirksti savelkas dūrēs, kad Kols vēlreiz pazibināja rotaslietu.
- Diezgan! - Pirms kāds nodarītu vēl lielāku ļaunumu, viņa nostājās starp abiem un satvēra lidojošo aproci. - Uzvarēja Getlande! - princese iesaucās un pāri
delnai uzmauca rinki uz rokas.
> >
Getlandieši uzgavilēja. Vensterieši krietni klusāk vēroja, kā Sorjorns aizklibo, balstīdamies uz Mātes Skēras pleca. Runājot par pašas Skaras svītu, - Reits izskatījās kā cirvi norijis, bet Zilais Dženers nespēja apturēt asaras, tikai šoreiz no nevaldāmiem smiekliem.
Dzelksne Batu pielika plaukstas pie lūpām, lai pārkliegtu troksni. - Tā vien šķiet, ka masta galā pavadītais
laiks nemaz nebūs izšķiests velti!
>
- Masta galā var iemācīties daudz vairāk nekā jebkura maģistra kambarī! - Kols atsaucās un izbaudīja aplausus, veltīdams draugiem gaisa skūpstus.
Skara pieliecās tuvāk jaunajam puisim. - Vai tu aptver, ka esi laimējis iespēju viens pats uzrāpties neieņemama cietokšņa mūrī, aiz kura ir pilns ar ienaidniekiem?
Kola smaids pagaisa, kad princese saņēma viņa delnu un kā uzvaras zīmi pacēla gaisā svaru zaudējušo roku.
Cietokšņa mūris sastindzis uzmirgoja vēl vienā zibens uzliesmojumā, un izrobojumi kā melni zobi izcēlās uz spožo debesu fona. Ak dievi, cik augsti tie šķita!
- Vai jau ir par vēlu teikt, ka man šis plāns nemaz nepatīk? — Kols centās pārkliegt kaucošo vēju, lietus šņākoņu un Jūras mātes viļņošanos gar mazā kuģīša sāniem.
- Saki, ko gribi, - Ralfs kliedza pretī, un lietus straumēm plūda pār viņa kailo galvu, — tikai pēc tam uzrāpies tur augšā!
Vējš sacēlās un iešļāca vilni sejā apkalpei, kura cīnījās, lai tiktu līdz krastam. Pērkons ierūcās gana skaļi, lai visa pasaule nodrebētu, bet diez vai Kols varētu trīcēt vēl vairāk, jo jūra raustīja un šūpoja kuģi aizvien tuvāk klintīm.
- Tās debesis nesola neko labu! — puisis iesaucās.
- Tāpat kā jūra! - atbildēja Dodivuā, cīnīdamies ar airi tā, it kā tas būtu neiejāts kumeļš. - Visapkārt tikai nelaimes vēstneši!
- Mūs visus gaida kā laime, tā nelaime! - Dzelksne pasvārstīja rokā enkuru. - Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās.
- Viņai taisnība, - sacīja Frors, un cietušais baltais acābols pazibēja darvas nomelninātajā sejā. - Pērkona teicējs ir mūsu pusē. Lietus dēļ tic tur nebāzīs degunu laukā no mājām. Savukārt dārdoņa piesegs mūsu tuvošanās troksni.