- Ja vien zibens tevi nesadedzinās līdz pīšļiem. -Dzelksne uzsita Kolam pa muguru, un viņš gandrīz izvēlās laukā no kuģa.
Mūru pamatni veidoja sensenie elfu akmeņi, tiesa, pārplēsti un sacirsti, sarūsējušo stieņu plaisas klāja moluski, jūraszāles un gliemežvāki. Ralfs dziļi noliecās, atņirdza zobus un smagi uzgūla stūres airim, griežot laivu ar sānu pret krastu.
- Lēnām! Lēnām! - Kārtējais vilnis pacēla kuģi gaisā, un kuņģa saturs uzkāpa līdz Kola rīklei, tad laiva triecās pret klinti, koks nokrakšķēja un nočīkstēja. Puisis pieķērās pie troses svētā pārliecībā, ka kuģis pārlūzīs uz pusēm un Jūras māte, mūžam izsalkusi pēc siltajiem ķermeņiem, strauji visus aprīs un gremdēs saltajās skavās, tomēr labi nokaltētie dēļi izturēja, un Kols nomurmināja pateicību kokam, no kura tie bija tēsti.
Dzelksne izmeta enkuru, un tas uzreiz ieķērās sensenajos stieņos. Iecirtuši pēdas kuģa apšuvumā, viņa nostājās blakus Kolam un, sakodusi zobus, vilka kuģi krastā.
Kols ieraudzīja abus balstus, par kuriem runāja Skara. Gadiem ilgā Jūras mātes skalošanās bija pamatīgi pabojājusi cilvēka roku mūrēto, raupji tēsto akmens sienu. Starp tiem vīdēja ēnas ieskauta, slidenu un slapju akmeņu klāta sprauga.
- Vienkārši iztēlojies, ka tas ir kārtējais masts! -iekliedzās Ralfs.
- Mastu pakājē bieži vien atrodas satrakota jūra, -sacīja Dzelksne, un ar piķi noziestās cīpslas nostiepās pār meitenes pleciem, cenšoties savaldīt tauvu.
- Tikai augšā ne visai bieži gaida saniknoti ienaidnieki, — Kols nočukstēja, pavēries augšup uz mūra izro-bojumu.
- Tu tiešām iztiksi bez sodrējiem? - Frors jautāja, sniedzot piķa trauku. - Viņi pamanīs tevi kāpjam...
- Es neesmu kareivis. Ja mani noķers, lielākas iespējas pavērsies runājot, nevis cīnoties.
- Esi gatavs? — Ralfs sausi uzsauca.
- Nē!
- Labāk ej uz priekšu negatavs, citādi viļņi drīz vien sašķaidīs to kuģi iekura skaidās!
Kols uzrāpās uz reliņiem, ar vienu roku pieķērās pie kuģa priekšgala, otra diezgan brīvi karājās virvē, kuru puisis bija apsējis ap savu lādi un kuras lieko galu saritinājis starp pārējām kastēm. Slapja tā bija diezgan smaga un kāpjot šķitīs vēl smagāka. Kuģis iekaucās, beržoties gar balsta pakāji. Ūdens nikni šļakstījās starp akmeni un koku un tad uzšļācās stāvus gaisā. Kols būtu izmircis līdz pēdējai vīlītei, ja vien lietus un jūra to nebūtu paguvuši izdarīt jau iepriekš.
- Turi to pie vietas! - Ralfs uzkliedza.
- Es jau labprāt, - atsaucās Dodivuā, - tikai Jūras māte iebilst! - Gudrais gaida īsto brīdi, Tēvs Jārvi Kolam nepārstāja atgādināt, bet nekad nepalaiž to garām. Kārtējais vilnis jau atkal pacēla kuģi gaisā, Kols nomurmināja vēl vienu lūgsnu Miera tēvam, lai tas dod iespēju izdzīvot un vēlreiz sastapt Rīnu, un tad viņš lēca.
Kols bija pārliecināts, ka, tverdams pēc balsta un brēkdams, viņš pa taisno ielidos pa Beidzamajām durvīm, tomēr skurstenis starp abiem balstiem izrādījās dziļāks nekā cilvēka augums un ļoti piemērots platumā. Kols tajā iesprūda tik ātri, ka gluži vai jutās vīlies.
- Ha-hā! - puisis pār plecu iesaucās priekā par to, ka pārsteidzošā kārtā tomēr izdzīvojis.
- Nesmejies! - Dzelksne nošņāca, joprojām cīnoties ar enkuru. - Kāp augšā!
Drūpošā kaļķu java piedāvāja daudz spraugu, kur iebāzt pēdu vai pieķerties ar roku, un iesākumā Kols dungodams veikli virzījās augšup, iztēlojoties dziesmu,
kuru skaldi skandēs par godu Veiklajam Kolam, kas uzrāpies augšā pa neieņemamā Beila strēles cietokšņa mūri tik ātri, kā uzlido kaija. Torlbijas citadeles iekšpagalmā dzirdētie aplausi tikai vairoja puiša kāri. Būt mīlētam, pielūgtam un slavinātam viņam nešķita nekas slikts. Tas drīzāk bija labi.
Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgu cilvēku. Kā labi masti balsti slējās pret debesīm. Skurstenis starp tiem ruka aizvien mazāks, vējš un lietus šļācās iekšā un radīja tik skaļu troksni, ka viņš vairs nedzirdēja sevi dungojam. Situāciju vēl ļaunāku darīja tas, ka attālums starp balstiem paplašinājās un pēc pieturas punkta nācās sniegties aizvien tālāk, līdz vairs nekas cits neatlika kā palikt tikai pie viena balsta un rāpties augšup slīpajā spraugā starp balstu un pašu mūri. Akmens svilināja salts kā ledus, un kājas slīdēja pār sūnu kārtu; Kolam ik pa brīdim bija jāapstājas, lai noņemtu no sejas slapjos matus, noslaucītu noskrāpētās plaukstas un iedvestu dzīvību sastingušajos pirkstos.
Daži pēdējie soļi pa slīpo cilvēka būvēto akmens balstu aizņēma ilgāku laiku nekā viss līdzšinējais kāpums. Kolam pie pleca karājās nāvīgi smaga un gara, lietū izmirkusi virve, kas novilka plecu un šķita smagāka par karavīra bruņojumu, turklāt vēl, vēja raustīta, tā ar blīkšķi triecās pret skursteni. Šis izrādījās līdz šim smagākais pārbaudījums Kola mūžā, muskuļi raustījās un drebēja, sāpes šķita gandrīz nepanesamas. Smeldza pat zobi, tomēr atgriešanās lejā būtu daudz bīstamāka nekā ceļš uz priekšu.
Kols izvēlējās roku balstus tikpat rūpīgi, kā kuģa būvētājs izvēlas ķīli, jo viņš apzinājās - viena kļūda, un viņš sašķīdīs uz lejā redzamajiem akmeņiem zivīm par barību. Mēness gaismā viņš piemiedza acis pret vētras aukām, turpināja kasīt dubļainās sūnas no spraugām starp akmeņiem, kas augšpusē izrādījās drupani kā vecs siers. Kols centās nedomāt ne par dziļo tukšumu tur, apakšā, ne par niknajiem vīriem, kuri, iespējams, viņu gaida tur, augšā, nedz arī par...
Akmens, pie kura Kols turējās, sadrupa, viņš zaudēja atbalstu un iekaucās, lidojot prom no mūra, un ikviena izstieptā rokas dzīsla dega, viņš skrāpējās un ķērās pie veca īves dzinuma, līdz beidzot atrada stabilu pamatu.
Kols pieplaka pie sienas un vēroja, kā sīki akmentiņi atdalās, atsitas pret virvi un lido lejup pie robainajiem elfu laika akmeņiem un kuģīša, kurš mētājās saniknotajā sālījumā.
Mātes dotie atsvari piespiedās pie krūšu kaula, un Kols atcerējās, kā viņa mēdza vērties augšup uz masta galu un kratīt dēlam ar pirkstu. Kāp zemē, pirms esi pārsitis galvu!
- Es taču nevaru visu mūžu palikt satinies siltā segā, vai ne? - jaunais puisis čukstēja, sirdij smagi pukstot.
Kols pavērās pāri mūra izrobojumiem un ieraudzīja lietus slacīto eju, kas izrādījās platāka par ceļu, toties pavisam tukša. Vaidēdams viņš pārvēlās pāri mūrim, pārmeta arī virvi, nokrita uz muguras un palika guļam. Elsdams viņš centās atjaunot asinsriti pulsējošajos pirkstos.
- Tas tik bija piedzīvojums, - Kols nočukstēja, nostājās četrrāpus un paraudzījās pāri Beila strēlei. - Ak dievi...
Atrodoties virs mūra, nebija grūti noticēt, ka šis ir pamatīgākais cietoksnis pasaulē un atslēga uz Sašķeltās jūras piekrasti.
Nocietinājumu veidoja septiņi vareni torņi un plaši mūri: seši, savulaik elfu būvētie, joprojām ideāli spīdināja slapjos akmeņus, bet septītais neglīti guma pie zemes -to bija cēluši cilvēki, lai aizmūrētu Dieva sašķelšanas rezultātā radušos caurumu. Pieci torņi pacēlās virs Zemes tēva valstības no Kola pa kreisi, bet divi pārējie - pa labi - bija iemesti Jūras mātes skavās aiz klintīm. Starp tiem novilktās ķēdes glāstīja viļņus un noslēdza ostu.
- Ak dievi, - Kols vēlreiz nočukstēja.
Kā jau princese Skara solīja, osta bija kuģu pārpilna, tajā zvārojās vismaz piecdesmit laivas — gan mazītiņas, gan arī ļoti lielas. Gudrā Jillinga kājas bija iemītas un stāvēja uz zemes stabili kā mazulis, kuru apskauj cietokšņa elfu akmeņu drošās rokas, un kailie masti tik tikko šūpojās, lai gan turpat aiz ķēdēm Jūras māte plosījās ne pa jokam.
Garš mols no piestātnes veda augšup pa klintīm uz plaša pagalma pusi. Ap to drūzmējās ducis dažādu gadsimtu un stilu ēku, to nesaderīgo, sūnām apaugušo salmu jumtu kaleidoskopu papildināja ieplaisājušas flīzes, lietū noslīdinātais slāneklis un sabrukušas notekas, pa kurām plūstošais ūdens apšļakstīja zemāk izvietotās akmens plāksnes. Pilsēta šķita gluži vai pieplakusi pie diženajiem elfu mūriem, gar vētras gaidās aizvērto slēģu malām simts logos vīdēja kamīnu gaisma.