Lādēdams pārsalušos pirkstus, Kols izpiņķējās no virves, pārmeta to pāri mūrim un cieši pievilka. Piekusis un pārliecinājies, ka slapjie mezgli cieši turas, viņš beidzot atļāvās pasmaidīt. - Derēs.
Dieviem tomēr tīk pasmieties par laimīgiem cilvēkiem, un smaids acumirklī pazuda kā nebijis.
Viņam tuvojās kāds kareivis ar šķēpu vienā un mirgojošu laternu otrā rokā, un lietū izmirkušais apmetnis sitās gar vīrieša sakņupušajiem pleciem. Intuīcija lika Kolam laisties lapās, tomēr viņš saņēmās un uzgrieza sargam muguru, nevērīgi uzlika vienu kāju uz mūra malas, pavērās uz jūru tā, it kā no visas pasaules tieši tur viņš visvairāk justos kā mājās, un ar klusu lūgšanu vērsās pie Melu vērpējas. Tā vai cita iemesla dēļ Kols viņai bija veltījis jau daudz lūgsnu.
Dzirdot granti čirkstam jau pavisam tuvu, Kols pavērsās pret nācēju un pasmaidīja. - Sveiks! Tik jauks vakars jāpavada tikai uz mūriem.
- Es vis tā neteiktu. - Sargs pacēla laternu un piemiegtām acīm nopētīja puisi. - Vai es tevi pazīstu?
Izklausījās pēc Jutmārkas izloksnes, un Kols izlēma paļauties uz veiksmi. - Nē, diez vai, es nāku no inglie-šiem.
Ja iebaro ticamus melus, sarunu biedrs pats atklās tev patiesību. - Vai viens no Luftas puišiem?
- Tieši tā. Lufta mani atsūtīja pārbaudīt mūrus.
- Vai tiešām?
Ja nesanāk sacerēt ticamus melus, jāņem talkā patiesība. - Nūja. Redz, tur tie divi balsti - Lufta bažījas, ka tik kāds neuzrāpjas augšā starp tiem.
- Ne jau šādā naktī...?
Kols iesmējās. - Zinu, zinu, izklausās pēc traka cepurnieka, bet gan jau būsi dzirdējis, kāds Lufta mēdz būt...
- Un kas tas tāds? - Saraucis pieri, sargs pavērās uz virvi.
- Kas - kas tāds? - Kols pārjautāja, nu jau palicis kails - bez rezerves meliem un ari patiesības. - Par ko tu runā?
- Redz, kas! - Sargs izvalbīja acis, jo melna roka jau bija aizspiedusi viņam muti un melns asmens ieurbās rīklē. Blakus pavīdēja Dzelksne - drīzāk tāda kā salijusi ēna, un piķa nosmērētajā sejā vīdēja vien acu baltumi.
Viņa uzmanīgi nolaida uz aizsargmūra kareivja šļaugano ķermeni.
- Ko mēs iesāksim ar līķi? - Kols klusi vaicāja un paspēja notvert krītošo laternu. - Mēs taču nevaram tā vienkārši...
Dzelksne satvēra kareivi aiz zābakiem un pārmeta pār sienu. Pavēris muti, Kols paraudzījās tai pāri un vēroja, kā līķis lido lejā, netālu no pamatnes atsitas pret mūri un sašķīdis aizmutuļo bangojošajos viļņos.
- To mēs iesāksim, - Dzelksne sacīja un, kamēr Frors pārlēca pār mūri un nostājās viņai blakus, izvilka puisim uz muguras piekarināto cirvi, un norāva skrandu, kurā vēl nupat bija ierīts ar darvu noziestais duncis.
Kols abiem sekoja, norijis smagu kamolu. Viņam patika Dzelksne, tomēr biedēja meitenes spēja tik vienkārši nogalināt cilvēku.
Pakāpieni uz pagalmu atradās tieši tur, kur Skara sacīja, to nodilušajā viducī krājās lietusūdens peļķes. Kols jau atkal gremdējās sapņos par slavas dziesmām, kādas viņš izpelnīsies, ja neprātīgais plāns izdosies, kad apakšā izdzirdēja kādu balsi un noslēpās ēnā.
- Lufta, iesim iekšā! Te ārā pūš kā ellē.
Zemākās balss īpašnieks atbildēja: — Danverks lika
apsargāt mazos vārtus. Aizver kaucamo, nolādēts!
Kols pavērās pāri malai uz pakāpieniem. Tur apakšā plandīja nojumes audekls, zem kura vīdēja iekurta uguns.
- Tie mazie vārti nemaz nav tik slepeni, kā mēs cerējām, - Dzelksne nočukstēja pie auss.
- Noslēpumi mēdz izlauzties brīvībā gluži kā tārpi no ābola, — Kols čukstus atbildēja.
- Uzbruksim? - Dzelksne nomurmināja. Šāda doma viņai vienmēr iešāvās prātā pati pirmā.
Kols, kā jau labam maģistram pienākas, centās nogludināt ceļu Miera tēvam. - Ja nu mēs pamodināsim visus cietoksnī esošos?
- Es negrasos rāpties lejā pa to skursteni, - paziņoja Frors. - To es jums apsolu.
- Iedod man savu apmetni, man iešāvās prātā kāda ideja, - Kols čukstēja.
- Vai tiešām, tavuprāt, ir īstais brīdis bārstīt idejas? -Dzelksne klusi nošņāca.
Kols paraustīja plecus, uzmeta galvā kapuci un centās sapurināt muskuļus, kuri joprojām drebēja no kāpšanas. — Tās nāk pašas, kad tām sagribas.
Atstājis abus uz pakāpieniem, Kols nevērīgā solī devās lejā garām daļēji izpostītam stallim, kur ūdens pilēja no satrunējuša jumta.
Nu viņš ieraudzīja cilvēkus: septiņi karavīri tupēja ap ugunskuru un sildījās liesmās, kuras plosīja zem plandošas nojumes ielavījies vējš. Kols nopētīja uguns izgaismotās smagās durvis vīriem aiz muguras, kuras šķērsoja masīvs stienis ar dziļi iegrebtu Slēdzeņu sargātājas vārdu. Izpūtis elpas mutuli, viņš saņēmās drosmi, pamāja sveicienu un tuvojās sēdošajiem.
— Nolāpīts laiciņš! — Kols palīda zem pilošā audekla, atmeta kapuci un izbrauca pirkstus caur slapjajiem matiem. - Pat pēc peldēšanās es nebūtu vēl slapjāks.
Visi sarauktām pierēm paraudzījās uz atnācēju, Kols atbildēja ar smaidu. - Tomēr pieļauju, ka vasaras Ingl-fordā ir vēl čābīgākas, vai ne? - Viņš kādam uzsita pa plecu un virzījās uz durvju pusi. Pāris vīru paklusām nosmēja.
- Vai es tevi pazīstu? - jautāja varena auguma vīrs pie ugunskura. Pēc sudraba rokassprādzēm un īgnās izturēšanās Kols noprata, ka tas varētu būt vadonis.
- Visticamāk, ne, es nāku no jutmārkiešiem. Dan-verks mani sūtīja. Lufta, es atnesu jums vēsti.
Lielais nospļāvās. Kolam par prieku viņš uztvēra teikto tā, kā bija paredzēts. - Pad pasaki to man, iekams neesmu no vecuma palicis kurls. Man tas iedzimts.
Kā būs, tā būs. - Līdz Danverkam nonākušas runas par uzbrukumu. Vensterieši kopā ar getlandiešiem mēģināšot ieņemt cietoksni un nodedzināt mūsu kuģus.
- Uzbrukt šim cietoksnim? - Kāds no vīriem nosprauslājās. - Tie nu gan ir stulbeņi.
Kols gurdi pamāja. - Kad padzirdēju par šādu plānu, es nodomāju tāpat un neesmu mainījis savus uzskatus.
- Vai to pateica tas spiegs? - Lufta jautāja.
Kols apjuka. Tas nāca negaidīti. - Nūja, tas spiegs. Kā tur viņu sauca...?
- Tas zināms tikai Gudrajam Jillingam. Kāpēc tu viņam neuzprasi vārdu?
- Es tik stipri cienu to vīru, ka neuzdrošinātos viņu traucēt. Viņi uzbrukšot lielajiem vārtiem.
- Stulbeņi! Viņi taču ir traki! - I.ufta nolaizīja zobus diezgan vīlies. - Jūs četri, sekojiet man, aiziesim līdz vārtiem paskatīties. Jūs divi - palieciet tepat.
- Es pieskatīšu, neuztraucies! — Kols uzsauca, kad vīri steberēja prom, un viens pat bija pacēlis vairogu virs galvas, lai pasargātos no lietus. - Man garām netiks neviens getlandietis!
Abi pie ugunskura atstātie bija nožēlojams pārītis. Vienam - vēl jaunam puisim - mati krita laukā lēkšķēm, otra seju klāja sarkans pleķis, kas atgādināja izlietu vīnu. Smalks duncis ar sudrabā mirdzošu gardu lāsmoja pie vīrieša siksnas, it kā viņš ar to lepotos, lai gan, visticamāk, bija to nozadzis kādam kritušam trovenietim.
Tiklīdz Lufta atradās tik tālu, ka viņa vīri vairs nebija dzirdami, vecākais sāka sūroties. - Teju visi Jillinga puiši tagad laupa Trovenlandi kur nu kurais, bet mēs te esam iesprūduši bez jēgas.