- Skaidrs, ka tas nav godīgi, un tomēr. - Kols novilka Frora apmetni un izteiksmīgi nopurināja ūdeni. - Es tā domāju, ka visos Sašķeltās jūras krastos nav drošākas vietas, kur sēdēt.
- Uzmanīgāk! - vīrs ar sarkano plankumu norūca. Viņš bija tik aizņemts ar izvairīšanos no apmetņa, kas piešļakstīja acis, ka nemanīja, kā Kols ar otru roku bez pūlēm izvelk aiz jostas aizbāzto dunci. Pārsteidzoši, ko tik cilvēks nepamana, ja kāds novērš viņa uzmanību...
- Ļoti atvainojos, mans karali! - Kols teica, atkāpās un papliķēja plikpaurim pa krūtīm. - Tavam kolēģim gan ir slikta oma, vai nc? - Piesedzies ar apmetni, viņš aizbāza dunci aiz jaunā kareivja siksnas. - Gribat, parādīšu jums brīnumu? - Pirms kāds paspēja iespraust kaut vārdu, Kols sāka mētāt vara monētu virs pirkstu kauliņiem, tik veikli ņirbinot pirkstus, ka abi vīrieši nespēja novērst acis.
- Varš... — Kols murmināja, — varš, varš un... sudrabs! - Acumirklī viņš uzlika vara monētai sauju, un starp īkšķi un rādītājpirkstu ugunskura liesmās jau zvīļoja sudraba grasis ar iekalto ķēniņienes Leitlinas ģīmetni.
Plikpauris sarauca pieri un pieliecās tuvāk. - Kā tev tas izdodas?
- На! Es tev atklāšu noslēpumu. Tikai aizdod uz mirkli savu tuteni.
- Kādu tuteni?
- Savu tuteni. - Kols norādīja uz jaunekļa siksnu. - To tur.
Vīrs ar sarkano pleķi uz sejas pielēca kājās. — Velns un elle, kur tu ņēmi manu dunci?
- Ko? - Plikpauris blenza uz savu jostu. - Kā...
- Vienīgajai dievei nepatīk zagļi. - Kols pacēla rokas gaisā, kā izrādot pietāti. - Kurš tad to nezina.
Dzelksnes melnā roka piešāvās priekšā vecā mutei, un melnais nazis iedūrās tam rīklē. Gandrīz vienlaikus noraustījās arī plikpaura galva, jo Frors tajā iecirta savu cirvi, jaunekļa acis saskrēja krustā, viņš kaut ko nomurmināja, tad notecināja siekalu un sabruka uz sāniem.
- Kustamies! - Dzelksne nošņāca un nolaida zemē savu upuri. - Kamēr pārējie nav aptvēruši, kas tev par viltīgu zebiekstes mēli, kā to nupat sapratu es.
- Katrā ziņā, mana izraudzītā vairognese, - sacīja Kols, izvilka rūnām aprakstīto stieni no eņģēm un pavēra vaļā vārtus.
Vētrā iemirdzējās pavisam niecīgs gaismas punktiņš, un Reits jau bija gabalā kā no saites norāvies asinssuns.
Viņš aizbrāzās pār slapjo zāli ar vairogu vienā plecā un cirvi piespiedis muguras lāpstiņai tik stipri, ka iesāpējās pirksti.
Šaubu nebija - zobeni kā ieroči ir daudz glītāki, tomēr glīti ieroči, tāpat kā glīti cilvēki, mēdz ļauties grūtsirdībai. Pret zobeniem jāizturas ar piesardzību, bet, aizrāvies ar kaujas prieku, Reits neprata būt uzmanīgs. Reiz viņš sita ar zobena ģelzi pa kādu galvu tik ilgi, ka gan galva, gan zobens vairs nebija nekam derīgi. Cirvji ir nejūtīgāki.
Zibens atkal izgaismoja debesis, un Beila strēles cietoksnis drūmi melnēja virs jūras, gaisā pavīdēja sasalušas lietus lāses, un tad varu pārņēma nakts. Pērkona teicējs sapīcis uzrūca pasaulei tik netālu, ka Reita sirds uz brīdi apstājās.
Uz mēles joprojām glabājās pēdējā kumosa sāļums -maizē bija ieceptas asinis. Lai gan vensterieši to uzskata par veiksmes zīmi, Reits sen bija pārliecināts par to, ka niknums ir krietni vērtīgāks par veiksmi. Viņš stingri iecirta zobus vecajā celtnieku sprūdā. Reiz Reits dusmās gandrīz nokoda mēles galu un kopš tā laika pirms kaujas gādāja, lai starp žokļiem kaut kas atrastos. Neviena sajūta nelīdzinājās tai enerģijas devai, kas uzlādēja pirms cīņas. Viss kļuva atkarīgs no paša Reita viltības, gribas un spēka. Tā bija deja pie Beidzamo durvju sliekšņa. Kā spļāviens Nāvei sejā.
Aizrautībā Reits sen bija aizskrējis priekšā Gromgil-gormam, Sorjornam un pat paša brālim Raki. Lietus izmērcētie elfu mūri un viena vienīgā mirguļojošā uguntiņa to pakājē steidzās viņam pretī. - Ieeja ir šeit!
Tēva Jārvi kalps pacēla augstāk laternu, un ēnas ievilka dziļas rievas viņa sejā, norādot uz torņa stūrī noslēptajām durvīm viņam aiz muguras.
Reits izrāvās uz priekšu, atsitās pret sienām un lēkšoja augšup pa trim pakāpieniem, viņa sēcošā elpa atbalsojās šaurajā ejā, svila viss - pēdas, krūtis un domas -, metāls šķindēja, un galvu plosīja lamas un kliedzieni, kad viņš kāpņu galā beidzot iebrāzās pagalmā.
īsu mirkli pārlaidis acis neprātīgajam ķermeņu ņudzeklim, zibošajiem ieročiem, spļāvieniem un šķembām, viņš ieraudzīja Dzelksnes Batu ar sodrējiem nosmērētos atņirgtos zobus un pilnā sparā metās viņai garām pašā kaujas mutulī.
Reita vairogs sašķaidīja kādam kareivim zobus, un pretinieks aizlidoja pa gaisu, izlaidis zobenu no rokas. Kāds cits aiztenterēja prom ar visu pacelto un pret Dzelksni nomērķēto šķēpu.
Reits cirta nākamajam - savainots un sakauts, tas iebrēcās pavisam metāliskā balsī. Reits meta uz priekšu vairogu, kas trāpīja vēl vienam, šņākdams un siekalām noliedams sakosto sprūdu, mežonīgs un nevaldāms, viņš grūda uz priekšu, ienaidnieks atkāpās, tā asiņainie spļaudekļi apšļāca Reita seju, viņš atradās tik tuvu, ka varētu noskūpstīt. Reits vēlreiz atmuguriski pagrūda pretinieku, tas paklupa. Ar tukšu būkšķi Dzelksnes zobens iecir-tās dziļi ienaidniekam rīklē un tur arī palika. Sakautais krita zemē, un Dzelksne palaida zobenu vaļā, pat paspēra tālāk, jo gaisā uzšļācās asins strūkla.
Vēl kāds vēlās zemē, parāvis līdzi plandošo audekla nojumi. Kāds iebrēcās Reitam pie auss. Kaut kas norāva ķiveri no galvas, un piepeši viss uzliesmoja tik spoži, ka vairs nebija redzams, bet Reits tikai turpināja cirst pāri vairoga malai, rūkt un kāsēt.
Kāds vīrs sagrāba Reitu, bet tas ieblieza ar cirvja pieri uzbrucējam pa galvu un šķaidīja vēlreiz, kad pieveiktais jau krita zemē. Reits uzkāpa uz rokas, kura izmisīgi tvēra pēc atbalsta, paslīdēja un uz slidenajiem, asins un lietus pielietajiem bruģakmeņiem gandrīz pakrita arī pats.
Pēkšņi Reits vairs nesaprata, kurā virzienā jādodas. Pagalms svaidījās šurpu turpu kā vētrā ierauts kuģis. Viņš pamanīja asinis Raid gaišajos matos, bet brālis tikai atvēzēja zobenu. Dusmas uzjundīja Reitam jaunus spēkus, un viņš metās kaujā līdzās Raid, brāļi salika vairogu pie vairoga, cirta, dūra un sita. Kaut kas pagrūda Reitu malā, un viņš aiztenterēja caur ugunskuru, saceldams gaisā dzirksteles.
Pazibēja metāls, un viņš parāvās malā. Seja sāka svilt, kaut kas nobrauca gar ķiveri un sagrieza to šķērsām. Reits grūdās uz priekšu garām šķēpam, cenšoties ietriekt vairogu kādā atņirgtā vieplī, sapinās un aptvēra, ka ieķēries laivas vrakā, kur divi dēļi vēl nokarājās no saliektās ārmalas.
— Mirsti, nelieti! - Reits atņirdza zobus, bet vārdi bezjēdzīgi aizšļācās pār sprūdu. Viņš atvēzējās pret kādu ķiveri, līdz tā pagalam zaudēja formu. Reits atskārta, ka uzbrūk sienai un turpina cirst pelēkajā akmenī dziļas gropes, lai gan roka dega no sāpēm.
Kāds vilka viņu malā. Tā bija Dzelksne, kuras sejā sodrēji mijās ar spļaudekļiem. Viņa ar asinīm klātu nazi kaut ko rādīja, un sarkanās lūpas kaut ko teica, bet Reits neko nedzirdēja.
Milzu zobens sašķēla slapjo gaisu, pārcirta vairogu uz pusēm un trieca tā turētāju pret mūri, saceļot gaisā asins strūklaku. Reits to pazina. Trīs gadus viņš nēsāja šo zobenu, piekļāvis sev tik cieši kā mīļoto nakts melnumā, trīs gadus ar galodu viņš lika tam dziedāt.
Milzīgs kā kalns Gromgilgorms panāca uz priekšu, dučiem dārgakmeņu apkaltās gardas iemirdzējās garajā ķēdē, vairogs melnēja kā nakts, bet zobens spīdēja spožs kā Mēness tēvs.
- Jūsu nāve ir klāt! - viņš ierēcās tik skaļi, ka šķita — nodreb visi dziļi zemē ieaugušie Beila strēles balsti.