- Reizēm grūti atšķirt viedumu no gļēvulības, -Skara atcirta.
Maģistre cieši sakoda zobus. - Apzvēru, ka mācīju jums gudrāku uzvedību nekā ciemiņa aizvainošana. Cildenums izpaužas nevis cieņā, kādu cilvēkam izrāda augstākie, bet gan godā, kādu viņš pats izrāda zemākajiem. Vārdi ir ieroči. Pret tiem jāizturas ar pienācīgu piesardzību.
Dženers pieklājīgi neizrādīja, ka būtu aizvainots. -Princesei Skarai nešaubīgi ir taisnība. Esmu saticis daudzus vīrus, kuri bijuši krietni drosmīgāki par mani. — Viņš skumji pasmaidīja, atsedzot šķību zobu rindu ar vairākām spraugām. - Un redzējis, kā viņus citu pēc cita apglabā, gandrīz visus.
- Drosme un ilgs mūžs reti kad sader kopā, — karalis piebilda un kārtējo reizi izdzēra kausu sausu.
- Karaļi un alus sader kopā tikpat slikti, — sacīja Skara.
- Mazmeitiņ, man nav atlicis nekas cits kā vien alus. Mani karavīri mani pametuši. Mani sabiedrotie ir mani atstājuši. Kamēr spīdēja saule, viņi bārstīja laba laika zvērestus kā akmenī cirstus, kuri gan izčākstēja, tiklīdz sariesās mākoņi.
Tas nebija noslēpums. Dienu no dienas Skara vēroja dokus, lai redzētu, cik kuģu atvedīs Getlandes Dzelzs ķēniņš Ūtils un cik daudz kareivju ieradīsies līdz ar slaveno Gromgilgormu no Vensterzemes. Dienu no dienas viņa gaidīja: pumpuri izplauka, raibu ēnu pār zemi meta koku lapas, līdz tās sabrūnēja un nokrita zemē. Neviens tā arī neieradās.
- Uzticība bieži raksturīga suņiem, bet cilvēkiem — reti, - piebilda Māte Ķīra. - Labāk nekāda plāna nekā tāds, kura pamatā likta uzticība.
- Un kāds tad būtu labāks? - Skara painteresējās. - Vai tāds plāns, kurš balstās uz gļēvulību?
Skaras vectēvs šķita tik vecs, kad pavērās uz mazmeitu ar miklām acīm un brūža dvaku elpā... Vecs un sakauts. — Skara, tu vienmēr esi drosmīga, drosmīgāka par mani. Nav šaubu, ka tevī rit Beila asinis.
- Arī jūsu asinis, mans karali! Jūs man vienmēr mācījāt, ka ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. Otru pusi izcīna šeit. - Skara piespieda pirksta galu pie deniņiem tik stipri, ka iesāpējās.
- Skara, tu vienmēr esi gudra, gudrāka par mani. Dievi zina, ka tu proti pierunāt putnus nolaisties no debesīm, ja tev to vajag. Tad izcīni to otru pusi kara! Parādi man to viltu, kas liktu Augstā karaļa armijai griezties atpakaļ, un paglāb mūsu zemi un ļaudis no Gudrā Jillinga zobena. Tā tu mani paglābtu no kauna un Veckundzes Veksenas noteikumiem.
Skara nodūra galvu, veroties uz salmiem klāto grīdu, viņas vaigi svila. - Kaut es to spētu! — Viņa bija tikai septiņpadsmit ziemas aizvadījusi meitene, un, ritēja vai neritēja viņā Beila asinis, viņai trūka varoņa cienīga padoma. - Piedodiet, vectēv.
- Piedod arī man, bērns! - Karalis Fins atgāzās krēslā un pieprasīja vēl alu.
- Skara.
No trauksmainiem sapņiem viņa attapās tumsā, kur vientuļi mirguļojošas sveces gaismā rēgaini vīdēja Mātes Kīras seja.
- Skara, mostieties!
Ar miega stindzinātiem pirkstiem viņa sabužināja kažokādas. Aiz loga skanēja savādi trokšņi, klaigas un smiekli.
Skara saberzēja acis. - Kas tur notiek?
- Jums jādodas līdzi Zilajam Dženeram.
Skara beidzot pamanīja tirgotāju stāvam guļamistabas durvju ailā. Melns stāvs ar pinkainu galvu un zemei piekaltu skatienu.
- Ko?
Māte Ķīra aiz rokas piecēla meiteni sēdus. - Jums jāiet tūlīt.
Kā radusi, Skara grasījās iebilst, bet tad pamanīja maģistres sejas izteiksmi, kas lika pakļauties bez iebildumiem. Vēl ne reizi viņa nebija redzējusi Māti Ķīru nobijušos.
Vairs neizklausījās, ka ārā kāds smietos. Tās bija raudas un nevaldāmas klaigas. - Kas tur notiek? - Skara izdabūja pār lūpām.
- Es pieļāvu šausmīgu kļūdu. — Mātes Kīras skatiens šaudījās no durvīm līdz Skarai. - Es uzticējos Veckundzei Veksenai. - Maģistre nomauca zelta aproci Skarai no rokas. To pašu aproci, kuru Celtnieks Beils reiz aplika, dodoties kaujā, un sveces gaismā tās rubīns tumši iemirdzējās kā nupat izlietas asinis. — Tā tev, — Māte Ķīra to sniedza Zilajam Dženeram, - ja apzvēri, ka droši nogādāsi Skaru līdz Torlbijai.
Sirotājs paņēma aproci, vainīgi pazibinādams acis. — Es zvēru. Zvēru pie Saules un Mēness.
Māte Ķīra cieši satvēra Skaras delnas. — Lai kas notiktu, jums jādzīvo. Tagad tas ir jūsu pienākums. Jums jādzīvo un jāstājas priekšgalā. Jums jācīnās par Troven-landi. Jums jāstāv par tās ļaudīm, ja... ja nebūs vairs neviena cita, kam to darīt.
Bailes tik cieši sažņaudza meitenes rīkli, ka viņa gandrīz nespēja parunāt. - Jācīnās? Bet...
- Es jums iemācīju, kā to darīt. Es centos. Vārdi ir ieroči. - Maģistre notrausa asaras no Skaras sejas, — viņa pat nebija pamanījusi, ka raud. - Jūsu vectēvam ir taisnība: jūs esat gan drosmīga, gan gudra. Toties tagad jums jābūt stiprai. Jūs vairs neesat bērns. Vienmēr paturiet prātā, ka jūsu dzīslās rit Beila asinis. Tagad ejiet.
Basām pēdām Skara dipināja pakaļ Zilajam Dženeram un drebinājās plānajā apģērbā. Mātes Kīras mācītais bija dzinis tik dziļas saknes, ka pat nāves bailēs meitene bažījās, vai ir piedienīgi tērpusies. Liesmas aiz šaurajiem logiem meta ēnu šķautnes pār salmiem klāto grīdu. Skara izdzirdēja paniskus kliedzienus. Kāds suns ierējās, tad
pēkšņi apklusa. Atskanēja skaļš būkšķis, it kā kristu kāds nocirsts koks.
It kā āvas sistos pret durvīm.
Viņi ielavījās viesu guļamistabā, kur vēl pirms dažiem mēnešiem plecu pie pleca gulēja kareivji. Tagad tur mētājās vien Zilā Dženera padilusl sega.
- Kas tur notiek? - Skara čukstus vaicāja un pati gandrīz nepazina savu balsi, cik vārgi un sausi tā skanēja.
- Ieradies Gudrais Jillings ar saviem pavadoņiem, lai nokārtotu Veckundzes Veksenas parādus, - Dženers atbildēja. - Jeiltofta jau deg liesmās. Man ļoti žēl, princese.
Skara satrūkās, kad Dženers kaut ko aplika viņai ap kaklu. Tā bija savītu sudraba stieplīšu kaklarota - smalka ķēdīte, kas tik tikko dzirdami nodžinkstēja. Līdzīgu nēsāja tā ingliešu meitene, kura mēdza sasiet matus mezglā.
- Vai esmu verdzene? — viņa nočukstēja, kad Dženers saslēdza otru smalkās ķēdes galu sev ap delnu.
- Jums jārada tāds iespaids.
Skara parāvās nostāk, kad ārā nožvadzēja kaut kas metālisks, un Dženers piespieda meiteni pie mūra. Viņš nopūta sveci, un abi palika tumsā. Kad Mēness tēvs uz-zibināja asmeni, Skara manīja, ka Dženers izvelk nazi.
Nu jau aiz durvīm atskanēja kaucieni - spalgi un baisi; tā auro zvēri, ne cilvēki. Skara aizmiedza acis, asaras dzēla plakstiņos, bet viņa skaitīja lūgšanas. Skara neskaidri murmināja, un mēle reizēm aizķērās; lai cik bezjēdzīgi, viņa tomēr vērsās pie visiem dieviem, bet tieši ne pie viena.
Ir viegli būt drosmīgai, kad Beidzamās durvis vēro no liela attāluma un tās šķiet mazas - tāds neaizsniedzams sīkums, par ko jāuztraucas citiem. Tagad Skara uz sava skausta sajuta Nāves salto elpu, un tā stindzināja viņas drosmi. Cik brīvi viņa vēl vakar vakarā runāja par gļēvulību! Nu Skara saprata, ko tas nozīmē.
Pēdējais stieptais brēciens, tad klusums - iespējams, pat vēl baisāks par troksni pirms tam. Skara juta, ka Dženers viņu rauj uz priekšu un vecā vīra sasmakusī elpa skar viņas vaigu.
- Mums jāiet.
- Man ir bail, - Skara noelsa.
- Man arī. Tomēr, ja droši stāsimies viņiem ceļā, mēs varētu arī izrunāt sev brīvību. Ja viņi mūs atradīs noslēpušos...
Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Dženers pavēra čīkstošās durvis, un Skara piespieda sevi iziet laukā, bet ceļi trīcēja tik stipri, ka gandrīz jau sitās viens pret otru.