Drosme var izrādīties trausla. Tiklīdz kāds ļaujas panikai, tā izplatās ātrāk par mēri, straujāk par uguni. Aiz stiprajiem mūriem Augstā karaļa karavīri dzīvoja laimē un siltumā, no nakts viņi negaidīja neko ļaunāku par nepielūdzamu vēju. Tiklīdz no vētras visā savā kaujas spozmē iznira Zobenlauzis, viņi acumirklī salūza un ņēma kājas pār pleciem.
Vienu gabalos sacirta Dzelksnes cirvis, citu aiz skausta noķēra un ar seju pa priekšu ietrieca sienā Gorms. Reits izvilka nazi, metās virsū kāda bēgoša karavīra mugurai un tik dūra. Pēc tam viņš lēca pakaļ vēl vienam, bet zeme pazuda no kājapakšas, Reits paspēra pāris nestabilu soļu, atsitās pret mūri un pakrita.
Pasaule acu priekšā aizmiglojās. Reits mēģināja piecelties kājās, bet ceļi neklausīja, viņš apsēdās zemē. Sprū-das mutē vairs nebija, viss garšoja pēc koka un metāla. Kāds paskrēja garām smagiem soļiem. Kāds pakrita, smejoties par viņu. Reitam trāpīja lidojošs zābaks, un kritušais apvēlās uz mutes jau beigts, viņš vairs nesmējās ne par ko. Viņš smējās par visu.
Reits cieši aizmiedza plakstus un atkal atvēra.
Sorjorns durstīja kritušo ar šķēpu tik mierīgi, it kā sētu sēklas. Vīri joprojām plūda iekšā pa šaurajiem vārtiem, vilka laukā ieročus un kāpa pāri līķiem.
- Tev vienmēr jābūt kaujā pirmajam, vai ne, brāl? -Raki attaisīja sprādzi un novilka Reita ķiveri, tad pagrieza viņa galvu uz sāniem, lai aplūkotu jauno brūci. - Tu dari visu, lai es paliktu smukais brālis, vai ne?
Vārdi savādi negribīgi vēlās pār Reita jēlo mēli. - Cilvēkam vajadzīgs tik daudz palīdzības, cik viņš var dabūt. -Viņš pastūma brāli malā un visiem spēkiem nostājās uz kājām. Reits centās no rokas nopurināt sabojāto vairogu un no galvas izpurināt reibumu.
Beila strēle bija plašs salmu un lubu jumtiem klātu māju juceklis, kas bija piekļāvies pie augstajiem elfu mūriem. Visapkārt turpinājās sadursmes un kliegšana, getlandieši un vensterieši skraidīja pa cietoksni kā zebiekstes trušu būri un dzina Augstā karaļa vīrus ārā no slēptuvēm. Pa garo molu tie straumēm plūda uz ostu un puslokā pulcējās ap rakstiem rotātām divviru durvīm; viņu vidū atradās arī karalis Gorms un ķēniņš Ūtils.
- Ja vajadzēs, mēs jūs izkūpināsim laukā! - Tēvs Jārvi kliedza, veroties uz durvīm. Gluži kā vārnas, maģistri parasti parādās tad, kad kauja jau galā, gatavi mesties rezultātu pārskatīšanā. - Jums bija iespēja cīnīties pretī!
Otrpus durvīm kāds ierunājās pieklusinātā balsī: - Es biju aizņemts ar bruņām. Tām ir sarežģītas sprādzes.
- Liela vīra pirkstiem nav viegli ar sīkumiem, - Gorms sacīja.
- Tomēr beidzot esmu tās uzvilcis! - balss īpašnieks turpināja. - Vai jūsu vidū ir kāds leģendām apvīts karotājs?
Tēvs Jārvi nopūtās. - Šeit ir Dzelksne Batu un Dzelzs ķēniņš Ūtils, arī Gromgilgorms Zobenlauzis.
Aiz durvīm atskanēja apmierināta ņurdēšana. - Zaudējums tik slaveniem vārdiem vairs nešķiet tik sāpīgs. Vai kāds no viņiem ir piekritis cīnīties ar mani?
Dzelksne apsēdās uz netālu esošajiem pakāpieniem un saviebās, jo Māte Skēra saspieda brūci uz meitenes pleca, no kuras notecēja asinis. - Man šim vakaram jau bijis pietiekami daudz kauju.
- Man arī, - sacīja Gorms un pasniedza vairogu Raki. — Lai liesmas paņem to kaujai negatavo muļķi un viņa bruņojumu ar visām sīkajām sprādzēm.
Reita kājas pašas pagāja uz priekšu. Viņa pirksts pacēlās gaisā. Viņa lūpas sacīja: - Es cīnīšos ar...
Raki satvēra brāli aiz rokas un novilka zemē. - Nē, brāl, tu necīnīsies...
- Nāve ir dzīvē vienīgā drošā lieta. - Ķēniņš Ūtils paraustīja plecus. - Es stāšos tev pretī!
Tēvs Jārvi uzmeta valdniekam izbiedētu skatienu.
- Manu kēnin...
> »
Ūtila spulgo acu skatiens acumirklī apklusināja maģistru. - Ātrākie skrējēji jau nosmēluši slavu, bet es paņemšu savu tiesu.
- Lieliski! Es jau nāku, - atskanēja otrpus vārtiem.
Reits dzirdēja, kā grabēdamas paceļas restes un plaši
atveras vārti. Vairogi noklaudzēja, kad kareivji ieņēma pozīcijas, gatavi atvairīt uzbrukumu, tomēr pagalmā iznāca tikai viens vīrs.
īsts milzenis, ar tetovējumu, kas vienā sānā aizvijās pār kaklu - drīzāk muskuļu kalnu. Viņš bija apvilcis biezas bruņas ar rakstiem rotātām plāksnēm virs pleciem, apjomīgos augšdelmus apņēma daudz milzīgu zelta riņķu. Reits apmierināti ieņurdējās - tas nu reiz izskatījās pēc pretinieka, ar kuru ir vērts cīnīties. Milzis nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz zobena siksnas ar zelta sprādzi un pavīpsnāja, uzmetis acis vairogu puslokam, kas viņā vērās kā visu atzītā varonī.
- Vai tu būtu ķēniņš Ūtils? - No platā, pieplacinātā deguna nāsīm izplūda pabieza dvaša. — Tu esi vecāks, nekā dziesmās dzied.
- Tās dziesmas sarakstītas jau pirms laba laika, - atrūca Dzelzs ķēniņš. - Tolaik es biju jaunāks.
Dažs iesmējās, tikai ne šis vīrs. - Mani sauc Dan-verks, - viņš pavēstīja zemā tembrā, - bet ļaudis mani dēvē ari par Vienīgajai dievietei uzticīgo un Augstajam karalim lojālo Vērsi, Gudrā Jillinga sabiedroto.
- Tas tikai pierāda, ka tu vienlīdz nepareizi izvēlies draugus, karaļus un dievus, — sacīja Tēvs Jārvi. Šoreiz smiekli pieņēmās skaļumā, un pat Reitam nācās atzīt, ka ākstam nav ne vainas.
Tomēr sakāve noteikti pabojā humora izjūtu, un Dan-verks palika stings kā klints. - To mēs vēl redzēsim, kad Jillings atgriezīsies un jums, zvēresta lauzējiem, atnesīs Nāvi.
- Mēs to redzēsim, - Dzelksne izmeta un pasmaidīja, lai gan Māte Skēra tobrīd dūra adatu viņas savainotajā plecā. - Tu būsi beigts un neredzēsi neko.
Danverks nesteidzīgi izvilka zobenu, un pazibēja metālā kaltās rūnas, spals izrādījās izrakstīts zeltā kā brieža galva, bet ragi veidoja gardu. - Ja es uzvarēšu, vai jūs palaidīsiet vaļā manus atlikušos vīrus?
Ūtils kā vecs gailis uzmeta Danverka muskuļiem kaulainu aci, kurā gan nemanīja ne mazāko baiļu. — Tu neuzvarēsi.
- Tu izklausies pārāk pārliecināts.
- Ja mani vairāk nekā simts kritušie pretinieki spētu runāt, viņi pavēstītu, ka es esmu tik pārliecināts, cik esmu pelnījis būt.
- Man tevi jābrīdina, vecais, esmu izkarojis krustu šķērsu visu Zemmali, un neviens tur nespēja turēties man pretī.
Smaida atblāzma pārskrēja pār Ūtila rētām klāto seju. - Žēl gan, ka tu nepaliki Zemmalē.
Danverks uzbruka ar smagu un augstu cirtienu, bet Ūtils pamuka malā veikls kā vējš, viņa zobens joprojām dusēja uz saliektās rokas. Danverks spēcīgi izklupa uz priekšu, un ķēniņš nicīgi atkāpās, ļaudams savam asmenim nolaisties gar sānu.
- Vērsis, — Dzelksne nievājoši novilka, — bet cīnās kā traka govs, to nevar noliegt.
Danverks rēkdams cirta pa labi un pa kreisi, un no smagā zobena vicināšanas uz viņa pieres parādījās sviedri. Viri atkāpās aiz saviem vairogiem, lai kāds nejaušs atmu-gurisks vēziens tos neaizsūta prom pa Beidzamajām durvīm. Tomēr Getlandes Dzelzs ķēniņš izvairījās no pirmā cirtiena un ienira zem otrā tā, ka Danverka zobens pasita gaisā viņa sirmos matus. Metāls pazibēja gaisā, kad viņš atkal ieņēma kaujas pozu pretiniekam aiz muguras.
- Cīnies ar mani! - Danverks auroja un pagriezās.
- Ko tad es daru? - attrauca Ūtils, saņēma apmetņa stūri, noslaucīja zobena šķautni un rūpīgi atkal noguldīja to sev uz rokas.
Danverks atņirdza zobus un devās uz priekšu, bet kāja aizķērās, un viņš nokrita uz viena ceļa, tad pār zābaka stulmu sāka velties asinis, iekrāsojot bruģa plāksnes. Tikai tad Reits saprata, ka Ūtils ir pāršķēlis Danverka kājas lielo vēnu.
Sanākušie kareivji sāka apbrīnā sačukstēties, un Reits nebūt nepalika malā.
- Dzelzs ķēniņš ir godam nopelnījis savu slavu, — klusībā nomurmināja Raki.
- Ceru, ka Gudrais Jillings prot labāk rīkoties ar zobenu nekā tu, Vērsi Danverk, — Ūtils sacīja. - Vecajam vīram tu neliki pat izkustēties, kā nākas.
j
lad Danverks pasmaidīja, un stiklainajās acīs pavīdēja viņpasaules skatiens. — Jūs visi pārliecināsieties par Gudrā Jillinga prasmi rīkoties ar zobenu, - viņš čukstēja, bet seja tikām kļuva bāla kā vasks. — Jūs visi pārliecināsieties. — Reizē ar šiem vārdiem Danverks sabruka uz sāniem no paša asinīm satecējušajā peļķē.
Visi vienprātīgi atzina, ka šī bijusi lieliska nāve.