Sanākušie kareivji sāka apbrīnā sačukstēties, un Reits nebūt nepalika malā.
- Dzelzs ķēniņš ir godam nopelnījis savu slavu, — klusībā nomurmināja Raki.
- Ceru, ka Gudrais Jillings prot labāk rīkoties ar zobenu nekā tu, Vērsi Danverk, — Ūtils sacīja. - Vecajam vīram tu neliki pat izkustēties, kā nākas.
j
lad Danverks pasmaidīja, un stiklainajās acīs pavīdēja viņpasaules skatiens. — Jūs visi pārliecināsieties par Gudrā Jillinga prasmi rīkoties ar zobenu, - viņš čukstēja, bet seja tikām kļuva bāla kā vasks. — Jūs visi pārliecināsieties. — Reizē ar šiem vārdiem Danverks sabruka uz sāniem no paša asinīm satecējušajā peļķē.
Visi vienprātīgi atzina, ka šī bijusi lieliska nāve.
Debesjuma austrumu pusē krāsojās Saules māte, aiz tēraudpelēkā ausmas priekškara slēpdama savas meitas zvaigznes. Tālu priekšā bezkrāsainajā saullēktā drūma kā bēdu ieleja neskaidri iezīmējās cietokšņa kontūra, virs kuras riņķoja uz mielastu kāras vārnas.
- Vismaz lietus ir pierimis, - Skara nomurmināja un nocēla kapuci.
- Pērkona teicējs ir novirzījis dusmu lēkmi dziļāk iekšzemē, — sacīja ķēniņiene Leitlina. - Kā visi puikas viņš prot sacelt milzu troksni, tomēr tas drīz vien pierimst. - Viņa pasniedzās uz priekšu un papliķēja princi Druinu zem zoda. - Vai nest viņu prom?
- Nē. - Skara piespieda sev puisīti vēl ciešāk. - Es paturēšu. - Mazās ap kaklu apvijušās roķeles vairoja viņas spēkus. Neviens nezināja labāk par dieviem, cik ļoti tobrīd Skarai vajadzēja spēku.
Vienotās Trovenlandes spožais simbols - Beila strēle -vairs nebija tāda kā viņas atmiņās. Ciemats cietokšņa paēnā, kur viņa reiz dejoja vasaras saulgriežos, nu gulēja drupās, mājas bija nodedzinātas vai pamestas. Augļu dārzs garās drūpošās, cilvēku celtās sienas pakājē smaka efeju skavās, un pagājušā gada augļi trūdēja nezālēs. Plašos vārtus starp augstajiem elfu būvētajiem torņiem savulaik rotāja spilgti karogi. Tagad tur čikstošā virvē zvārojās un pēdas plivināja pakārts cilvēks.
Lai gan smalkos zelta roku riņķus, spīdīgās bruņas un apzeltītos ieročus vairs nemanīja, Skara uzreiz pazina viņu pēc sejas.
- Viens no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem. - Kaut arī pleciem bija apmesta kažokāda, viņai pārskrēja trīsas. - Viens no tiem, kuri nosvilināja Jeiltoftu.
- Un tomēr viņš te karājas, — teica Leitlina. - Izrādās, lūgšanās neatliek tikšanos ar Nāvi.
- Šo tikšanos nespēj atlikt nekas, - Skara nočukstēja. Iespējams, viņai vajadzētu gavilēt par Danverka nāvi, uzspļaut viņa līķim un pateikties Kara mātei par to, ka vismaz viņa ieņemtā Trovenlandes druska nu ir brīva, bet Skara juta vien nejauku baiļu atskaņu no brīža, kad abi tikās pēdējo reizi. Meiteni pārņēma bažas, ka no šīs sajūtas viņai nav lemts atbrīvoties.
Kāds bija nocirtis vareno ozolu, kas reiz auga cietokšņa iekšpagalmā, bez tā ēnas aiz sensenajiem elfu mūriem cieši kopā saspiedušās mājeles šķita kailas un neglītas. Kareivji atpūtās, izgūlušies uz nelīdzenā bruģa visapkārt celmam, lielākoties apreibuši, viņi turpināja dzert, lielījās ar ievainojumiem un trofejām, tīrīja ieročus un apmainījās ar stāstiem.
Kāds topošais skalds sacerēja slavas dziesmu, nebeidzamas reizes atkārtodams vienu un to pašu rindiņu, kamēr pārējie piedāvāja savas versijas par nākamo atskaņu, ko pavadīja smieklu vētra. Lūgsnu vērpējs smalkiem vārdu pantiem pateicās dieviem par gūto uzvaru. Kaut kur kāds sāpēs vaidēja.
Skara sarauca degunu. - Kas te tā smako?
- Viss, kas maitājas cilvēka ādā, - paklusām nomurmināja Māsa Ouda, neatrāvusi acis no diviem vergiem, kuri kaut ko aizvilka viņām garām.
Sastingusi šausmās, Skara saprata, ka tas ir līķis, bet riebums tikai pastiprinājās, ieraugot, ka vergi to uzmet uz augstas nogalināto ķermeņu kaudzes. Kailu, bālu, asinīm nolietu un apšļakstītu roku un kāju mudžeklis. Pavērtas klusējošas mutes, neko neredzošas acis. Gaļas kaudze, kas vēl vakar vakarā bija dzīvi cilvēki. Bija pagājuši ilgi gadi, lai šie cilvēki nāktu pasaulē un uzaugtu, iemācītos staigāt, runāt un karot. Skara piekļāva sev princi Druinu un centās aizsegt viņam skatienu.
- Vai viņam tas būtu jāredz? - viņa čukstēja, nožēlojot, ka pati redzējusi līķus.
- Druins kļūs par Getlandes ķēniņu, tāds ir viņa liktenis. - Leitlina bezkaislīgi pavērās uz kritušo ķermeņiem, un Skara nodomāja, vai jebkad sastapusi tik biedējošu sievieti. - Druinam jāiemācās līksmot par to tāpat kā tev. Galu galā šī ir tava uzvara.
Skara norija smagu kamolu. — Mana?
- Vīri strīdas par to, kuram spalvainākas krūtis un skaļāks brēciens. Dziesminieki sacer odas par spožajiem asmeņiem un izlietajām asinīm. Tomēr ideja piederēja tev. Tas notika pēc tavas gribas. Tavi vārdi lika cilvēkiem vienoties tava mērķa sasniegšanai.
Vārdi ir kā ieroči, Māte Ķīra mēdza teikt. Skara raudzījās uz Beila strēles cietokšņa pagalmā gulošajiem līķiem un domāja par kritušajiem viņas vectēva Dievzālē. Viņa uztvēra notikušo nevis kā atriebi par noziegumu, bet gan drīzāk kā divus noziegumus; Skara juta, kā vaina par vienu tikai vēl smagāk uzgulstas sāpēm par otru nodarījumu.
- Es nejūtos kā uzvarētāja, — viņa čukstus sacīja.
- Tu esi pieredzējusi arī zaudējumu. Kuram dosi priekšroku?
Skara atcerējās, kā pati stāvēja Melnā suņa pakaļgalā un vēroja vectēva pili sagrūstam zem liesmu stabu smaguma; viņa saprata, ka nespēj strīdēties pretī.
- Tautas sapulcē tu mani patīkami pārsteidzi, - Leit-lina atzinīgi sacīja.
- Patiesi? Man šķita... ka jūs varbūt dusmosities uz mani.
- Vai par to, ka tu runāji savā un savas valsts vārdā, ka iestājies par to? Tikpat labi es varētu dusmoties uz krītošo sniegu. Tev taču jau apritējušas astoņpadsmit ziemas, vai ne?
- Šogad apritēs...
Leitlina lēnītēm nogrozīja galvu. — Septiņpadsmit gadu... Tu esi apdāvināta.
- Māte Ķīra un mans vectēvs... Cik vien dzīvoju, viņi centās iemācīt man kļūt par vadoni. Prast pareizi runāt un zināt, ko teikt. Formulēt argumentus, lasīt no sejām un aizkustināt sirdis... Es vienmēr uzskatīju sevi par sliktu skolnieci.
- Es gan par to ļoti šaubos, tomēr karš var pamodināt mūsos spēku, par kura esību pat nenojautām. Karalis Fins un viņa maģistre ir tevi lieliski sagatavojuši, bet to, kas tev dots, nav iespējams iemācīt. Tev pieskārusies Pirmā vārda māte. Tevi mirdz tā uguns, kura liek ļaudīm ieklausīties. - Ķēniņiene drūmi pavērās uz Druinu, kurš platām acīm mēmi raudzījās asinspirti. - Man rodas aizdomas, ka mana dēla liktenis varētu būt atkarīgs no šīs dāvanas.
Skara apjuka. - Salīdzinājumā ar jūsu dotībām manējās ir kā svece pret Saules māti. Jūs esat Zelta ķēniņiene...
- Getlandes ķēniņiene. - Leitlinas acis spoži un asi pārtvēra Skaras skatienu. — Dievi mani liecinieki, es mēģināju vadīt šo aliansi: vispirms tā, lai meklētu padomu mierā, pēc tam — lai mudinātu uz rīcību, bet ķēniņam Ūtilam es esmu sieva, savukārt karalim Gor-mam — ienaidniece. — Viņa atglauda matu cirtu no Skaras sejas. - Tu neesi ne sieva, ne ienaidniece. Liktenis ir tevi radījis kā līdzsvaru starp viņiem abiem. Kā adatiņu, uz kuras balstās šīs alianses svaru kausi.
Skara nenovērsa acis no valdnieces. — Tam man nepietiks spēka.
- Tādā gadījumā tev tas jāatrod. - Leitlina pieliecās tuvāk un izņēma princi Druinu no meitenes rokām. - Varai ir svars. Es zinu, māsīc, tu vēl esi jauna, bet tev jāiemācās varu nest vai arī tā tevi sadragās.
Vērojot, kā valdniece, vergu, kalpu un sargu pavadīta, līgani aizpeld, Māsa Ouda piepūta vaigus, un viņas seja šķita vēl apaļāka. - Ķēniņienei Leitlinai vienmēr piederējusi bezizmēra joku krātuve.