- Es varu iztikt bez prasmes jokot, Māsa Ouda. Man ir nepieciešams labs padoms.
Skaru pārsteidza pašas prieks, redzot, ka Reits palicis dzīvs, tomēr, skatoties acīs patiesībai, šis puisis bija trešā daļa no viņas mājsaimniecības un noteikti izskatīgākā daļa. Reits ar brāli sēdēja pie ugunskura un smējās, un Skaru pārņēma savāda greizsirdība par to, ka abi kopā jūtas tik šķietami labi. Kā divus vienlaikus no viena klēpja nākušus vīrus viņus varēja viegli atšķirt. Reitam bija bieži vien uzmesta lūpa un nu arī svaigi griezta brūce pāri sejai. Viņa acīs izaicinājums vīdēja pat tad, kad viņu acis sastapās, un Skara nespēja novērst skatienu. Turpretī Raki vispār nemēdza ieskatīties princesei acīs un, tiklīdz viņa tuvojās, rausās kājās, lai izrādītu cieņu.
- Jūs esat nopelnījuši atpūtu, - Skara sacīja un pamāja, lai puisis apsēžas. - Es diez vai esmu pelnījusi uzturēties tādu vīru vidū, kuri nežēlo asinis.
- Tautas sapulcē jūs pati mazliet izlējāt savējās, - Reits iebilda un pavērās lejup uz princeses apsaitēto delnu.
Skara pamanīja, ka piesedz apsēju ar otru plaukstu. - Tikai pati savas.
- Drosme vajadzīga, lai izlietu tieši savas asinis. -Reits saviebās, kad Skara pieskārās garajai brūcei, kas šķērsoja viņa baltiem rugājiem klāto zodu. Rēta nemaz nedarīja viņu neglītāku, drīzāk pat glītāku...
- Kā dzirdēju, tu labi cīnījies.
- Viņš tā vienmēr dara, princese. - Raki pasmaidīja un iedunkāja brāli. - Viņš pirmais ieskrēja pa tiem vārtiem! Nebūtu Reita, mēs joprojām tupētu ārpusē.
Reits paraustīja plecus. - Ja patīk karot, tas nesagādā grūtības.
- Pat ja tā. Mans vectēvs mēdza teikt, ka tiem, kuri labi karo, jāsaņem atalgojums no tiem, kuru vārdā viņi karo. - Skara nomauca no delnas vienu no Leitlinas dāvātajiem sudraba riņķiem un pasniedza uz priekšu.
Raki un Reits saskatījās. Senāk pagātnē kāds bija diezgan sabakstījis rokassprādzi ar nazi, lai pārbaudītu, vai sudrabs ir īsts, savukārt Skarai bija labi iemācīts noteikt lietu vērtību. Viņa pamanīja, ka neviens no brāļiem nenēsā maiņas riņķus, un zināja, ka viņiem tā nav ierasta lieta. Reits norija siekalas un pasniedzās pēc riņķa, bet Skara nelaida to vaļā.
- Tu taču karo par mani, vai ne?
Viņa sajuta nervozo trīsu, kad sastapās viņu acis un gandrīz saskārās pirksti. Tad Reits pamāja ar galvu. - Es karoju par jums.
Šis puisis bija skarbs un rupjš, un Skarai nez kāpēc iešāvās prātā, diez kā būtu viņu noskūpstīt. Sadzirdējusi Māsu Oudu kāsējam, Skara pamanīja, ka pašai svilst vaigi, un ātri atdeva rokassprādzi.
Reits aizspieda riņķa aizdari, viņa delna bija tik masīva, ka riņķa gali knapi saskārās. Atalgojums par labu pakalpojumu, bet arī zīme, kam viņš kalpo. - Pēc kaujas man bija jāuzmeklē jūs, bet...
- Man vajadzēja, lai tu karo. - Skara izgaisināja domas par skūpstīšanos un lika balsij skanēt skarbāk. - Tagad es gribu, lai tu nāc man līdzi.
Skara redzēja, kā Reits uz atvadām apskauj brāli, tad pieceļas kājās un seko princesei, viņas sudrabam mirdzot ap viņa roku. Patiesību sakot, viņš varētu arī nebūt viņas cilvēks, tomēr Skara sāka saprast, kāpēc karalienēm ir savi izraudzītie vairogneši. Nekas tā nevairo pārliecību kā pārbaudīts slepkava pie sāniem.
Kad bērnībā Skara rotaļājās Beila strēles cietokšņa diženajā zālē, tā viņai šķita neaptverami plaša. Tagad tā izrādījās šaura un blāva, te smirdēja pēc trūdiem, jumts tecēja un sienas klāja mitri traipi. Trīs putekļainas gaismas strēles krita pār auksto grīdu no logiem, kuri vērās uz pelēko Jūras mātes klaju. Varenais gleznotais karojošās karalienes Ašenlīras portrets, kas aizņēma visu sienu, lobījās nost, pelējuma ziedi klāja viņas bruņas, un apbrīnas pilnās simts apsargu sejas bija pārvērtušās neskaidros traipos. Precīzs Trovenlandes kritušās slavas attēlojums.
Beila tronis gan joprojām atradās uz paaugstinājuma, un no kuģa ķīļa izgrieztā bālā ozolkoka vijīgās šķiedras gadu gaitā bija nospodrinātas kā spogulis. Tajā savulaik sēdēja karaļi. Līdz brīdim, kad Skaras vectēva vecvectēvs pieņēma lēmumu, ka sēdeklis ir pārāk šaurs viņa pakaļai un pati zāle - pārlieku šaura viņa lepnībai, un pavēlēja Jeltoftā izgatavot jaunu troni. Viņš sāka ap to būvēt arī jaunu Dievzāli, kam jātop par pasaules brīnumu. Pagāja divdesmit astoņi gadi, līdz tā dēvētais Mežs tika pabeigts, bet pats pavēlnieks to vairs nepiedzīvoja, un pat viņa dēls jau bija vecs vīrs.
Un tad kādā naktī Gudrais Jillings to nodedzināja.
- Tā vien šķiet, ka cīniņš vēl nav galā, - Reits norūca.
Gorms un Ūtils šaudīja naidīgus skatienus pāri Beila tronim, bet abu maģistri un karavīri stāvēja uz pakaļkājām turpat blakus. Kaujas brālībai nebija garāks mūžs nekā abu pēdējam ienaidniekam.
- Varbūt vilksim lozes, - ķēniņš Ūtils nosēca caur zobiem.
- Tu guvi apmierinājumu, nogalinot Danverku, -sacīja Gorms. — Man pienākas tronis.
Tēvs Jārvi ar sažuvušo delnu saberzēja deniņus.
- Dievu dēļ, tas ir tikai krēsls. Mans māceklis var izgrebt jums vēl vienu.
- Tas nav tikai parasts krēsls. - Skara uzkāpa uz paaugstinājuma un norija nervu kamolu. - Reiz tajā sēdēja Celtnieks Bcils. - Ķēniņš Ūtils un viņa maģistrs drūmi blenza pa kreisi, Gorms ar savu maģistri - pa labi. Skara saglabāja līdzsvaru starp abiem, tāda bija viņas loma.
- Cik daudz kuģu mēs ieguvām?
- Sešdesmit sešus, - Māte Skēra atbildēja. - Tostarp arī apzeltītu briesmoni ar trīsdesmit airiem vienā sānā, kurš, kā dzirdēju, piederējis pašam Gudrajam Jillin-gam.
Tēvs Jārvi pavērās uz Skaru un piekrītoši pamāja.
- Princese, šis bija ārkārtīgi viltīgs plāns.
- Es tikai iesēju sēklu, - teica Skara un dziļi paklanījās abiem valdniekiem. - Jūsu drosme novāca ražu.
- Kara māte bija mūsu pusē, un prasme rīkoties ar ieročiem palīdzēja. - Gorms nepārstāja grozīt kādu no ķēdē pakārtajām gardām. — Tomēr šis cietoksnis nebūt nav drošs. Veckundzei Veksenai lieliski zināma tā nozīme kā stratēģiski, tā simbola vērtē.
- Tas ir kā skabarga, kas ietriekta viņas miesā, - teica Ūtils, - un nebūs ilgi jāgaida, līdz viņa mēģinās to atgūt.
Princese, jums kopā ar manu sievu jāatgriežas Torlbijā. Tur jūs būsiet tālu prom no briesmām.
- Ķēniņ Ūtil, es izjūtu pret jums bezgalīgu cieņu, tomēr jūs kļūdāties. Arī mans tēvs labi zināja šī cietokšņa nozīmību. T ik labi, ka krita, to aizstāvot, un tika apglabāts kapkalnā aiz mūriem blakus manai mātei. — Skara ieņēma vietu tronī, kur savulaik sēdēja viņas sentēvi, turot līdz sāpēm taisnu muguru, kā mācīja Māte Ķīra. Iekšā viss svila, tomēr nedrīkstēja zaudēt spēku. Viņai jābūt vadonei. Neviena cita vairs nav. - Šī ir Troven-lande. Mana zeme. Man jāpaliek šeit.
Tēvs Jārvi saguris pasmaidīja. — Princese...
- Vispār jau es esmu karaliene.
Iestājās klusums. Tad Māsa Ouda sāka kāpt augšā pa pakāpieniem. - Karalienei Skarai ir pilnīga taisnība. Viņa sēž Beila tronī kā vienīgā dzīvā karaļa Fina pēcnācēja. Ir precedents, kad neprecēta sieviete ieņēmusi vietu tronī viena pati. — Oudas balss drebēja zem Mātes Skēras nāvējošā skatiena dunčiem, bet viņa turpināja un norādīja uz izbalējušo sienas gleznojumu, kas visos noraudzījās no augšas. - Galu galā pati karaliene Ašenlīra nebija precējusies, kad izcīnīja uzvaru pār ingliešiem.
- Vai tādā gadījumā mūsu vidū atrodas jauna Ašenlīra? - Māte Skēra pavīpsnāja.
Māsa Ouda nostājās pie Skēras kreisās rokas, kā maģistrei pienākas, un izlēmīgi salika kopā plaukstas. - To mēs vēl redzēsim.