- Gudrajam Jillingam būs vienalga, kas jūs esat -princese vai karaliene, — norūca Gorms, un Skarai pārskrēja pazīstamas tirpas, dzirdot šo vārdu. - Viņš metas ceļos tikai vienas sievietes priekšā, un tā ir Nāve.
— Visticamāk, viņš jau ir devies ceļā, turklāt ar atriebi prātā, - teica Ūtils.
Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara lika visiem gaidīt un izmantoja mirkli, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi, un tikai pēc tam atbildēja: - Nūja, tieši uz to es paļaujos.
II. MĒS ESAM ZOBENS
.
Viņa ieslidināja pirkstus puiša matos un pavilka viņu sev tuvāk tā, lai abu pieres cieši sakļautos, un ar savu karsto elpu apsvilināja viņam seju. Ilgi viņi gulēja viens otra skavās, nospēruši kažokādas līdz potītēm, un klusēja.
Ne vārds nebija izskanējis kopš brīža, kad Kols uz piestātnes atvadījās no Dzelksnes un kā zaglis aizlavījās pēc apsolīta zuteņa pa tumsas pārņemto pilsētu. Klusējot Rīna atvēra durvis un ielaida viņu mājā, savos apskāvienos un savā gultā.
Vārdi vienmēr priecēja Kolu, bet maģistra mācekļa statuss nozīmēja vārdu plūdus. Patiesu un melīgu, daudz valodās pateiktu vārdu plūdus. Vārdi bija pareizi un nepareizi, rakstīti un izrunāti, pat nepateikti. Tagad Kolu vilināja klusums. Kaut uz mirkli aizmirst, ka esi parādā Tēvam Jārvi un Rīnai, aizmirst, ka viņa spēkos nekādā ziņā nebūs atdot šos parādus. Lai kādus vārdus Kols teica, viņš jutās kā melis.
Ar raupjo plaukstu Rīna noglāstīja Kola vaigu, iedeva atvadu skūpstu un izslīdēja no viņa skavām. Viņam tik ļoti patika vērot, kā Rīna kustas — tik spēcīga un pārliecināta, kā ēnas rotaļājas gar meitenes krūtīm, kad viņa pacēla no grīdas un uzvilka viņa kreklu. Kolam patika,
ka Rina valkā viņa drēbes, pat neprasot atļauju, viņai tā nebija jāprasa. Savādā kārtā drānas viņus vienoja. Gluži tāpat Kolu priecēja iespēja redzēt, kā krekla apakšmala tikai līdz pusei piesedz draudzenes kailo muguru.
Rīna pietupās, un ķēdē pakārtā atslēga tikai viņai pieejamām slēdzenēm sašūpojās kaklā. Viņa iemeta kamīnā pagali, gaisā sacēlās dzirksteles un spoži izgaismoja meitenes seju. Visu šo laiku viņi netika bilduši ne vārda, tomēr, gluži tāpat kā visas labās lietas, klusums nevarēja ilgt mūžīgi.
- Tātad esi atgriezies, - Rīna teica.
- Tikai uz šo nakti. - Kols saudzīgi aptaustīja degunu, kas vēl nebija pavisam sadzijis kopš spējās saskarsmes ar Reita galvu. - Roistokā ieradies Kaljivas princis. Ķēniņiene Leitlina dodas viņu satikt, un maģistram jāpavada valdniece. Tēvs Jārvi būs aizņemts, cenšoties glābt mūsu irstošo aliansi, tāpēc...
- Viņa sauc palīgā vareno Kolu! Lai mainītu pasauli, par ko tu vienmēr sapņo. - Rīna cieši satinās kreklā, un meitenes acu kaktiņos atblāzmoja liesmas. — Tu esi kļuvis par Zelta ķēniņienes maģistru, pat nenokārtojot maģistra pārbaudījumu.
- Nē, bet... Man tas būs jādara. Un arī jādod maģistra zvērests.
Pateiktais novēlās starp abiem kā kaijas izkārnījumi no liela augstuma. Pat ja Rīna jutās aizskarta, viņa tomēr to neizrādīja. Pretējais nebūt neizskatītos pēc Rīnas, un tieši tas Kolam meitenē patika.
- Kā izskatījās Beila strēlē?
- Man tā stipri atgādināja jūras krastā uzbūvētu lielu elfu cietoksni.
- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pats uzskati citādi. Es jautāju par to, kā tev gāja ar uzrāpšanos mūri.
- Varoņi nekad nedomā par briesmām.
Rīna pasmaidīja. - Tad jau tu apčurājies?
- Gandrīz, bet biju tik ļoti pārbijies, ka urīnpūslis sarāvās čokurā cieši kā ķēniņa Ūtila dūre. Vēl vairākas dienas nevarēju izspiest ne pili.
- Kareivis Kols, ha!
- Manuprāt, prātīgāk bija uzticēt karošanu citiem. -Kols piebikstīja sev pie galvas. - Pusi no kara izcīna šeit, tā mēdz teikt karaliene Skara.
- Nu jau karaliene Skara... - Rīna nosprauslājās.
- Man vēl nav nācies sastapt vīrieti, kurš nepakļautos tās meitenes gudrībai.
- Pieļauju, ka lielā mērā noslēpums jāmeklē... - Kols atmeta ar roku, - ...rotaslietās un tā tālāk.
Rīna, saraukusi pieri, pavērās puisī. - Uz to gan tu gribētu cerēt, ne?
- Skaidrs, ka viņa izskatās pēc slavas dziesmu varones. - Kols pastiepa uz augšu trīsošās rokas un izslējies apturēja tās virs galvas. - Tomēr es saprotu, ka spējāks vējš varētu viņu paraut sev līdzi. Man patīk sieviete, kura ar abām kājām stāv uz Zemes tēva muguras.
- Vai tā tu saproti komplimentu? Stāv uz zemes? -Rīna satina mēli rullītī un šņākdama iespļāva ugunī.
- Tev gan ir medussalda maģistra mēle.
Kaklā pakārtie mātes atsvari nodžinkstēja, kad Kols pagriezās uz sāniem un atbalstījās uz elkoņa. - Manās acīs sievieti dara skaistu nevis uz viņas drānām izlie-tās asinis, bet gan tas, ko viņa spēj paveikt. Man patīk
sieviete ar spēcīgām rokām, kura nebaidās no sviedriem, smaga darba vai kā cita. Man patīk sieviete, kurai piemīt pašlepnums un ambīcijas, asprātība un varenas prasmes. - Varbūt tie bija tikai vārdi, bet Kols patiesi tā domāja vai vismaz daļēji tā domāja. - Rīna, es nekur neesmu redzējis sievieti, kura būtu tik skaista kā tu. Un es tā uzskatīju jau tad, kad vēl nebiju redzējis tavu pēcpusi, kurai diez vai kāda cita spēj līdzināties visā Sašķeltās jūras piekrastē.
Rīna atskatījās uz kamīnu, un viņas lūpu kaktiņā ielavījās smaids. - Jāatzīst, tas jau skanēja labāk. Pat ja tā bija tikai sauja tukšu skaņu, kurus aizpūtīs vējš.
Kols jutās ļoti apmierināts ar sevi. Viņam patika izraisīt Rīnā smaidu. - Ceru, ka tas vējš vismaz jauki smaržo?
- Labāk par taviem ierastajiem pirdieniem. Vai tu grasies ar saviem glaimiem apburt prinča Varoslava degunu?
Kola pašapmierinātība ievērojami saruka. Visādā ziņā Kaljivas prinča gaumei piemērotāki šķita nevis asprātīgi, bet gan stiegroti vīri. - Par viņa pēcpusi gan es diez vai kaut ko teikšu. Varbūt vispār nevēršu vaļā muti un runāšanu pilnībā uzticēšu ķēniņienei Leitlinai. Klusētāji reti kādu aizvaino.
- Varbūt tev tomēr izdosies. Ko Varoslavs īsti grib?
- To, ko varenie vienmēr grib, - lielāku varu. Vismaz Dzelksne tā saka. Viņai nemaz nepatīk tā došanās uz Roistoku. Viņa gribētu karot.
Rīna piecēlās kājās. - To viņa grib vienmēr.
- Patlaban Dzelksne ir šaušalīgā noskaņojumā. Šonakt es negribētu būt Branda vietā.
- Viņš tiks galā. - Rīna atlaidās gultā blakus Kolam un atbalstījās uz elkoņa. Kola krekls sakrita krokās pār
viņas krūtīm. - Viņi mīl viens otru.
> >
Kols jutās neērti, ka Rīna viņā veras tik cieši. Šaurajā gultā viņš bija kā iedzīts stūri, kā saņemts Rīnas svelmes gūstā. — Varbūt. — Kols apvēlās uz muguras un blenza griestos. Viņam jāpaveic diži darbi, jāstāv karaļiem pie pleca un tā tālāk. Kā gan viņš spēs mainīt pasauli, ja ļausies Rīnas smacējošajām skavām? - Mīlestība tomēr nedod atbildi uz visiem jautājumiem, vai tad tā nav?
Rīna aizgriezās un apsedzās ar ādām līdz pat viduklim. - Šķiet, ka nedod vis.
>
Pārlieku daudz vīru bija atrauti no zemes, un Torlbi-jas ostā strādāja daudz vairāk sieviešu nekā parasti, viņas darbojās ap tikliem un šķiroja ņudzošo rīta lomu. Arī sargu bija kļuvis mazāk - pārsvarā gados vecāki vīri un Kola vecuma jaunekļi, kuriem vēl jānokārto karavīra pārbaudījumi, kā arī dažas meitenes — savulaik Dzelksnes audzēknes. Visādi citādi nemaz nevarētu pateikt, ka rit karš.