Pagājušajā naktī seši apskādēti kuģi bija piestājuši krastā pēc garā ceļojuma augšup pa Dievišķo upi, un saules apsvilinātā apkalpe stiepa krastā zīdu un vīnu, kā arī visvisādas smalkas un īpatnējas Dienvidu mantas. Ķēniņienes Leitlinas vīri papildināja četru viņai piederošo kuģu rezerves pirms došanās uz Roistoku, gaisu pildīja viņu sasaukšanās un klaiņojoša suņa rūkšana, kuru ar sitieniem atgaiņāja no loma, bērnu smiekli, ložņājot starp ratiem, un uz atkritumiem gaidošo kaiju kliedzieni,
kuras gaisā meta laiskus apļus un meklēja izbirušus graudus.
Saules māte, kā ierasts, spoži spīdēja austrumu pamalē, un Kols piesedza acis, pavērās uz Roistokas pusi un gari ievilka nāsīs sāļo gaisu. — Smaržo pēc veiksmes!
- Pēc tās un pēc zivīm. - Rīna sarauca degunu. — Četri kuģi? Lai aizvestu vienu sievieti?
- Un viņas maģistru! - Kols izrieza krūtis un uzsita pa tām ar īkšķi. - Šāda statusa vīram jāizrāda pienācīga
ciena.
>
- Vai viņi grasās sasiet kopā divus kuģus, tikai lai turp nogādātu viņa pietūkušo galvu?
- To un vēl izraudzītās vairogneses garastāvokli, -Kols nomurmināja, caur murdoņu saklausījis Dzelksnes niknos rīkojumus. - Sievietes svarīgumu var pateikt pēc tā, kādas dāvanas viņa pasniedz un kādā sabiedrībā uzturas. Ķēniņiene Leitlina grib uz Varoslavu atstāt pamatīgu iespaidu, tāpēc ņems līdzi gan vienu, gan otru. Un labi daudz.
Rīna pavērās sāņus. — Ko par mani liecina tas, ka es uzturos tavā sabiedrībā?
Kola roka apvijās ap meitenes vidukli, un viņš pasmaidīja par to, cik lieliski tā tur iederas. — To, ka tev piemīt dārga un izsmalcināta gaume, nemaz nerunājot par lielisku veiksmi un Dievu labvēlību! — Pūlis pašķīrās, un Kols ieraudzīja Brandu, kurš nesa milzīgu redeļu kasti tā, it kā tā būtu tukša. Pieliecies viņš izlīda pa apakšu plauktam, pie kura karājās un saulē mirdzēja neredzēti lielas zivis. Tās, kurās vēl vīdēja dzīvības paliekas, mētājās
šurpu turpu un, kā šķita, uzmeta puisim nosodošu skatienu.
Tāpat rīkojās Rīna, kura, rokas sānos iespiedusi, izmeta: - Beila strēles iekarotājs, - izbāza mēli starp zobiem un sulīgi nopurkšķināja.
- Spēcīgu vīru ir daudz, gudro — tikai daži. Vai viņš mūs pamanīja?
- Ja tu noslēptos kādā no tām zivīm, tu varbūt to noskaidrotu.
- Joki tev īsti nepadodas, pat ja pati uzskati citādi. -Ar pirksta galu Kols pabīdīja zivi sāņus, lai palūrētu tai garām. — Labāk tagad iesim katrs uz savu pusi.
- Vienmēr atradīsies kāds iemesls, lai pasteidzinātu šķiršanos, vai ne? Jaunu cilvēku mīlestība. Tā nebūt nelīdzinās balādēs apdziedātajiem priekiem. - Rīna sagrāba Kolu aiz apkakles un atrāva no zemes, steigšus uzspieda buču un pameta sastingušu ar aizvērtām acīm un uz priekšu pastieptām lūpām. Atvēris acis, Kols jutās vīlies, jo ieraudzīja, ka draudzene jau aiziet, un viņu pārņēma negaidīta vainas un ilgu lēkme, kas muļķīgā kārtā vairoja vēlmi paildzināt atvadas. - Tad jau tiksimies pēc nedēļas vai divām!
- Ja tev paveiksies vairāk, nekā esi pelnījis! - Rīna atsaucās, bet neatskatījās.
Kols nevērīgi aizkabināja īkšķus aiz jostas un aizklīda prom pūlī, tad apmeta loku ap vilnas ķīpām piekrautiem ratiem, kamēr vecais Lūgšanu audējs Brinjolfs tālumā dūkdams piesauca svētību gaidāmajam ceļojumam. Kols sastinga, kad smaga roka nolaidās uz viņa
pleciem. - Mums jāparunā. - Lai gan Brands bija liela auguma, viņš prata pielavīties nemanāmi, ja vien gribēja.
Kols acumirklī vērsās ar īsu lūgsnu pie Tiesu mātes, lūdzot žēlastību, kuru, kā viņš pats zināja, nebija īsti pelnījis. — Ar mani? Par ko gan?
- Par Kaljivas princi.
- Ak tā! - Šajos vārdos izskanēja apliecinājums, ka vīrs, kurš kļuvis slavens kā dzīvu cilvēku dīrātājs, ir jauka
sarunu tēma. — Par viņu...
>
- Ar Varoslavu nav vēlams konfliktēt, - Brands sacīja, - un Dzelksnei ir paradums kašķēties ar šādiem
ļaudīm.
>
- Tas tiesa, lai gan arī ar viņu pašu nav ieteicams strīdēties.
Brands ieskatījās Kolam acīs. - Bet ir jau vēl arī slavenā asinspirts recepte.
Kols nokremšļojās. - Es saprotu, ko tu gribi teikt.
- Vienkārši neļauj viņai iekulties nepatikšanās.
- Viņu ir grūti no kaut kā atturēt, īpaši jau no nepatikšanām.
- Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu. Tad vadi viņu prom no nepatikšanām.
Kuģa stūrēšana vētras laikā šķistu vieglāks uzdevums, bet Kolam atlika tikai izpūst gaisu no vaigiem. - Es darīšu, ko varēšu.
- Vadi prom no nepatikšanām arī pats sevi.
Kols šķībi pasmaidīja. - Tas man parasti labi padevies. - Kols uzmeta Branda rētām klātajai muskuļainajai rokai cerīgu skatienu. Tā nepakustējās.
- Kol, es zinu, ka neesmu apveltīts ar asāko prātu Torlbijā, bet cik stulbs es, tavuprāt, esmu?
Kols saviebās tik stipri, ka piemiedza vienu aci un ar otru pašķielēja uz Brandu. - Tikai ne pa degunu. Vēl neesmu pilnībā atlabis pēc tā baltmatainā ķēma sitiena.
- Kol, es netaisos tev sist. Lai Rīna pati izdara izvēli. Atzīstu, tu esi viņas veiksmīgā izvēle.
- Tiešām?
Brands pavērās uz viņu mierīgi - kā uz līdzvērtīgu. - Ja neņem vērā, ka tev būs jānodod maģistra zvērests un jāatvadās no savas ģimenes.
- Nūja. Tas zvērests... - Varētu domāt, ka līdz šim Kols par to pat nebija iedomājies, lai gan patiesībā viņš dienām ilgi meklēja piemērotākos vārdus un to, kā tos pateikt; sapņoja par to, ko iesāks pēc tam; par augstmaņiem, kuri atzinīgi pamās par viņa gudrību; par diženajām izvēlēm, kādas viņam nāksies izdarīt, un par lielāko labumu un mazāko ļaunumu, kuru viņš izvēlēsies...
- Jā, tas zvērests, - Brands apstiprināja. - Tā vien šķiet, ka tu esi apjucis un nespēj izvēlēties starp Rīnu un Tēvu Jārvi.
- 'Tici man, ja es saku: tu man nepavēstīji neko jaunu, - Kols nomurmināja. - Es lūdzos Bultas pārvaldniekam, lai aizbīda mani pareizā virzienā.
- Šķiet, ka viņš nesteidzas ar atbildi?
- Tēvs Jārvi saka, ka dievi mīl tos, kuri paši atrisina savas problēmas. - Kols atplauka. - Arī tev nav atbildes?
- Tikai tā, kuru tu jau pats zini.
- Ak tā.
- Izvēlies - vienu vai otru.
- Nūja. Man tas diez ko nepatīk.
- Nepatīk, bet tu esi jau liels vīrs, Kol. Tu vairs nevari gaidīt, lai kāds cits sakārto tavu dzīvi.
- Es esmu liels vīrs. - Kola pleci saguma. - Pa kuru laiku tas notika?
- Tā vienkārši notiek.
- Kaut es zinātu, ko nozīmē būt vīram.
- Pieļauju, ka katram no mums tas nozīmē kaut ko citu. Dievi mani liecinieki, es neesmu nekāds gudrais, bet, ja kaut ko esmu sapratis, tad tā ir patiesība, ka dzīvot nenozīmē visu darīt ideāli. - Brands pavērās uz Dzelksni, kura tobrīd zvetēja pa seju kādam no ķēniņienes kareivjiem. - Nāve gaida mūs visus. Nekas nav mūžīgs. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.
Kols apjuka. - Vai tiešām tu neesi kāds no gudrajiem?
- Vienkārši esi godīgs pret Rīnu. Viņa ir to pelnījusi.
- Es zinu, ka ir pelnījusi, - Kols čukstus atbildēja un pavērsa vainas pilno skatienu pret piestātnes grīdu.
- Tu rīkosies pareizi. Ja tā nenotiks, tad... - Brands pievilka Kolu sev klāt, - tad gan es tev varu iesist.
Kols nopūtās. - Labi, ka ir kaut kas, ko gaidīt.
- Es tevi uzmeklēšu, kad atgriezīsieties. - Brands atvadījās un uzsita puisim pa plecu. - Līdz tam brīdim turies saules pusē, Kol.