- Arī tu, Brand.
Uzlēcis uz ķēniņienes kuģa klāja, Kols nodomāja, turklāt ne pirmoreiz, ka viņš nebūt nav tik gudrs, kā
pašam likās. Tas jāpatur prātā, kad viņš nākamreiz jutīsies gudrs.
Kols pasmaidīja. Doma tik ļoti līdzinājās tam, ko būtu teikusi viņa māte, ka viņš to gandrīz pat dzirdēja galvā skanam mātes balsī. Kols pieķērās pie kaklā pakari-nātajiem senajiem atsvariem un pavērās augšup uz masta galu; viņš atcerējās, kā māte mēdza kliegt, kad viņš tur karājās. Viņam nekad nepatika mātes satraukums, tagad viņš būtu atdevis visu, lai tikai mamma atkal par viņu satrauktos.
Kols pagriezās un pavērās uz ķēniņieni Leitlinu, kura spēlējās ar savu dēlu, - vergu un kalpotāju ielenkumā troņmantnieks šķita tik sīciņš; vēl divi milzīgi ingliešu miesassargi ar sudraba vergu riņķiem ap kaklu rēgojās turpat blakus.
Valdniece sakārtoja miniatūro sprādzīti pie dēla apmetņa un pieglauda gaišos matus, tad noskūpstīja puisītim galvu un pagriezās pret kuģi. Kāds no vergiem piestātnē nometās uz ceļiem, lai viņa mugura kalpotu par pakāpienu, kur Leitlinai spert kāju.
- Šeit viss būs kārtībā, ķēniņieni - iesaucās Lūgšanu audējs Brinjolfs, vienu roku uzlicis uz Druina pleca un otru pacēlis centīgā svētības žestā. - Lai Kursa rādītāja jūs droši atved atpakaļ mājās!
- Atā! - princis atvadījās un, kamēr viņa māte cēla roku, lai pamātu, izspraucās no Brinjolfa tvēriena, un smiedamies skrēja uz pilsētu, bet pieskatītāji metās pakaļ,
lai viņu noķertu.
> >
Leitlinas roka nošļuka, un viņa cieši pieķērās pie margām. - Kaut es varētu ņemt viņu līdzi, bet Varoslavam
es uzticos tikai mazliet vairāk nekā čūskai. Vienu dēlu es jau esmu atdevusi zobenam, otru — Maģistrātam. Es vairs nedrīkstu zaudēt ari trešo.
- Princis Druins nevarētu atrasties drošākās rokās, manu ķēniņien. - Kols nudien centās, cik spēja, lai pateiktu to, ko būtu teicis Tēvs Jārvi. - Torlbija ir tālu no kaujas zonas un joprojām labi aizsargāta - tās mūri ne reizi nav tikuši iekaroti, un citadele ir neieņemama.
- Ari Beila strēle bija neieņemama. Tu gan tajā iekļuvi.
Kols uzdrīkstējās pasmaidīt. - Cik labi, ka tik talantīgu cilvēku kā es nav daudz, manu ķēniņien.
Leitlina nosprauslājās. - Tu jau esi pārņēmis maģistra pazemību.
Dzelksne pēdējā uzkāpa uz klāja. - Sargi sevi, -Brands uzsauca, kad piestātnē viņa pagāja garām.
- Nūja, - viņa norūca un pārmeta kāju pār margām. Viņa sastinga, kad ķēniņienes Leitlinas ēna aizsedza sauli, un palika ar vienu kāju stāvam uz kuģa, bet otru - paceltu gaisā.
- Nudien, mīlestība ir dārgums, kura tiek izšķiesta vējā, dāvinot to jaunajiem. - Ķēniņiene salika rokas uz muguras un, pieri saraukusi, pavērās uz pilsētu. - Mans amats liek man zināt lietu vērtību, tāpēc ņem šo manu padomu, un mūžam nedabūsi nekā vēl vērtīgāka par to. Zaļās lapas drīz vien kļūst brūnas. - Valdniece uzmeta savai izraudzītajai vairognesei bargu skatienu. — Domāju, ka tu vari uzvesties arī daudz labāk.
Dzelksne satrūkās. - Jūs domājat, ka es to spēju, ķēniņien, vai ari jūs pavēlat man tā rīkoties?
- Izraudzītajam vairognesim ikviena ķēniņienes kaprīze ir pavēle.
Dzelksne grūti nopūtās, nokāpa atpakaļ uz piestātnes dēļiem un smagiem soļiem devās pie Branda.
- Ja reiz mana ķēniņiene tā pavēl, - viņa paklusām murmināja un ar pirkstiem kā ar ķemmi atsukāja matus no Branda sejas. Dzelksne saņēma vira galvu, pievilka to sev klāt un skūpstīja ilgi un kāri. Viņa bija pieķērusies pie Branda tik cieši, ka atrāva pēdas no dēļiem, un to airu vīri uzņēma ar urravām, smiekliem un atzinīgiem airu sitieniem pret zemi.
- Nebiju pamanījusi jūsu romantisko dvēseli, manu ķēniņien, - Kols klusi sacīja.
- Šķiet, tā pārsteigusi mūs abus, - Leitlina atbildēja.
Dzelksne atrāvās no vīra, noslaucīja lūpas, un pazibēja ap roku apliktās elfu aproces zelts. - Es mīlu tevi. - Kols dzirdēja Dzelksni to sakām pat par spīti komandas saceltajam troksnim. - Un man ir žēl... ka esmu tāda, kāda esmu.
Brands atbildēja ar smaidu un ar pirkstu galiem noglāstīja zvaigznes apveida rētu uz sievas vaiga. - Es tevi mīlu tādu, kāda esi. Sargi sevi!
- Nūja. - Dzelksne ar dūri iedunkāja pa Branda plecu, tad devās atpakaļ pa piestātnes dēļiem un pārlēca pār kuģa margām. - Vai tā bija labāk? - viņa painteresējās.
- Esmu pagalam aizkustināta, — Leitlina nočukstēja, un tikai vārga smaida atblāzma pavīdēja uz viņas lūpām.
Ķēniņiene uzmeta citadelei pēdējo skatienu, tad pamāja stūrmanim. — Aiziet jūrā!
Viņi iebruka zālē - kādi trīs duči, izkāmējuši kā ubagi un netīri kā zagļi. Pāris bija bruņojušies ar zobeniem, citi - ar koka cirvjiem, medību lokiem un miesnieka dunčiem. Kāda meitene ar pinkainiem, dzīvžoga atzariem piebirušiem matiem cieši turējās pie šķēpa, kas bija darināts no ecēšu latas un izkapts asmens.
Reits piepūta vaigus, un brūce uz vaiga iesmeldzās. - Re, kur nāk varoņi.
- Dažiem cīnītājiem zobenu ieliek rokā jau mācību laukumā. - Zilais Dženers pieliecās tuvāk un turpināja čukstus pie auss: - Viņi ir tam audzināti visu mūžu tāpat kā tu. Dažiem cirvis iekrīt rokās tad, kad Kara māte izpleš spārnus. - Viņš vēroja, kā skrandaiņu bariņš puslokā neveikli metas ceļos paaugstinājuma priekšā. -Vajadzīga drosme, lai karotu, ja pats neesi to izvēlējies, neesi tam apmācīts un neesi tam gatavs.
- Veco vīr, manās rokās neviens nav licis zobenu, -Reits attrauca. - Man to nācās atņemt simtiem citu, turklāt ķerot aiz asā gala. Mani dara bažīgu nevis drosmes, bet gan prasmes trūkums.
- Tad jau labi, ka tevi gaida kāds tūkstotis izcilu karotāju. Saki, lai nāk iekšā kā nākamie.
Reits pavērsa drūmo skatienu sānis, tomēr viņam nebija, ko teikt. Runātājs bija Raki.
- Kara māte atalgo nevis drosmīgos vai prasmīgos, — Dženers pamāja uz ubagu pusi, - bet gan tos, kuri prot vislabāk izmantot to, kas viņiem ir.
To Skara labi prata. Viņa pasmaidīja saviem skrandainajiem rekrūšiem tik pateicīgi, it kā tie būtu Kaljivas princis, Dienvidzemes imperatore un kāds ducis Katāli-jas hercogu, kuri lūdz viņai palīdzību.
- Paldies, ka atnācāt, draugi. - Skara apsēdās Bcila tronī. Lai cik maziņa būtu, viņa prata to piepildīt. - Mani tautieši.
Ubagi neizskatītos vēl pateicīgāki, ja būtu metušies ceļos pašas Ašenlīras priekšā. Viņu vadonis - vecs karavīrs, kura seju klāja tik daudz rētu, cik skrambu klāj gaļas dēli, — nokremšļojās. - Princese Skara...
- Karaliene Skara, - Māsa Ouda izlaboja un mazliet klīrīgi uzmeta lūpu. Bija skaidrs, ka viņai patīk vairs nebūt Mātes Skēras paēnā. Reits izvalbīja acis, bet viņš neko nepārmeta. Mātes Skēras paēnā mēdz kļūt salti kā kapos.
- Piedodiet, manu karalien, - karavīrs neveikli nomurmināja.
Skara vispār nespēja kādu atstāt paēnā. - Man būtu jālūdz piedošana. Par to, ka jums bija jācīnās vieniem pašiem. Man jābūt pateicīgai, jo jūs esat nākuši, lai karotu par mani.
- Es karoju par jūsu tēvu, - vīrietis turpināja aizkritušā balsī. — Es karoju par jūsu vectēvu. Par jums es karošu līdz nāvei. - Visi pārējie piekrītoši māja ar galvu un nolieca to. Viena lieta ir piedāvāt atdot dzīvību, pavisam cita - pašam mesties uz uzasināta tērauda asmens,
it īpaši, ja vienīgā metāla lieta, ar kuru līdz šim esi radis darboties, ir piena spainis. Vēl nesen Reits kopā ar brāli pie sevis pasmietos par šo muļķu lojalitāti, taču Raki nebija klāt, un Reitam smiekli nenāca ne prātā.
Līdz šim viņš vienmēr zināja, kas labāk jādara, un lielākoties - kas jādara ar cirvi. Tā lietas kārtoja Venster-zemē. Savukārt Skara rīkojās citādi, un Reits aptvēra, ka viņam patīk vērot, kā tas notiek. Viņam ļoti patika skatīties uz Skaru.