- No kurienes esat nākuši? - viņa jautāja.
- Gandrīz visi no Okenbijas vai lauku sētām tās tuvumā, manu karalien.
- Ja? Es zinu to vietu! Tur aug brīnišķīgi ozoli...
- Auga, līdz Gudrais Jillings tos nosvilināja, — izspļāva sieviete ar tikpat skarbu seju kā pie viņas siksnas piekarinātais cirvis. — Nodedzināja visu.
- Nūja, bet arī mēs viņam parādījām uguni. — Karavīrs uzlika netīro plaukstu uz pleca jaunam puisim, kurš stāvēja blakus. — Nosvilinājām viņa lopu barību. Arī telti ar vairākiem viņa vīriem tajā.
- Būtu jūs redzējusi, kā viņi dancoja! - sieviete norūca.
- Es nožmiedzu vienu, kad tas grasījās mīzt! — kāds zēns iekliedzās balsī, kas vēl bija aizlūzusi starp augstu un zemu, tad tumši piesarka un piekala acis grīdai. - Manu karalien, es...
- Jūs visi esat rīkojušies drosmīgi. - Reits pamanīja, kā dzīslas sastingst Skaras tievajās rokās, kad viņa ieķērās Beila troņa roku balstos. — Kur Jillings ir tagad?
- Prom, - zēns atbildēja. — Viņiem bija nometne krastā pie Hārentoftas, bet vienā naktī viņi to nojauca un aizlaidās.
- Kad? - Dženers jautāja.
- Pirms divpadsmit dienām.
Vecais sirotājs saskumis sāka plucināt savu bārdu. - Tas mani satrauc.
- Pie mums ir viņa kuģi, — ieminējās Reits.
- Tomēr Augstajam karalim to ir vairāk. Visticamāk, Jillings tagad jau strādā briesmu darbus kur citur Sašķeltās jūras krastos.
- Tu gan esi dikti bažīgs, veco zēn, - Reits nopūtās. — Vai tu justos laimīgāks, ja viņš joprojām dedzinātu lauku sētas?
- Nē, arī tad es būtu bažīgs. Tā jau notiek, kad esi vecs.
Skara pamāja ar roku, lai visi apklust. - Jums jāpaēd, un vajadzīga vieta, kur izgulēties. Ja joprojām gribat karot, mums ir Augstā karaļa vīriem atņemtie ieroči. Arī kuģi.
- Mēs karosim, manu karalien, - sacīja vecais karavīrs, un visi pārējie trovenieši, lai cik nožēlojami no skata, sataisīja kaujai gatavu cīnītāju sejas. Par to, ka viņi ir drosmīgi, nebija šaubu, bet brīdī, kad Māsa Ouda vadīja skrandaiņus līdz ēstuvei, Reits iztēlojās viņus stāvam Augstā karaļa neskaitāmo karapulku priekšā. Nākamā aina vairs nebija tik jauka.
Kad durvis aizvērās, Skara ar skaļu rēcienu saguma tronī, pielikusi plaukstu pie vēdera. Acīmredzot
smaidīšana bija liels pārbaudījums. — Vai tagad sanāk sešas komandas?
- Un visi kā viens gatavi atdot dzīvību par jums, manu karalien, - Dženers atbildēja.
Reits smagi nopūtās. — Ja nāks Augstā karaļa armija, viņi vienkārši ies bojā.
Dženers pavēra muti, bet Skara atkal pacēla delnu gaisā. — Viņam taisnība. Pat ja man ir karalienes tronis, bez Gorma un Ūtila karaspēka, kas apmeties pie maniem mūriem, es esmu nekurienes karaliene. - Skara piecēlās kājās, un asi iemirdzējās sašūpotie dārgakmeņi viņas ausīs. - Tomēr Gorms un Ūtils, nemaz nerunājot par viņu slinkajiem karavīriem, atkal ir ķērušies viens otram pie rīkles. Jāiet pārbaudīt, cik tālu viņi tikuši.
Reits neloloja īpašas cerības. Pēc Dženera ieteikuma Skarai beidzot izdevās pierunāt abus karaļus ķerties pie aizsardzības stiprināšanas: viņi nozāģēja pārlieku blīvi saaugušos kokus, nostiprināja cilvēka roku būvēto sienu un izraka aizsarggrāvi. Visu dienu maģistram nācās pierunāt un pārliecināt, lai viņi vienotos par tādu mazumiņu. Skara saņēma uz augšu svārku malu un ar laisku mājienu darīja Rcitam zināmu, ka viņam jānāk līdzi.
Viņš joprojām bozās, kad nācās paklausīt meitenes pavēlēm, un Dženers to noteikti bija pamanījis. Vecais sirotājs saņēma Reitu aiz rokas. - Paklau, zēn! Tu esi cīnītājs, un, dievi vien zin’, cik ļoti mums tādi nepieciešami. Tomēr tas, kurš meklē kašķi it visur... drīz vien sāk plēsties par daudz.
Reits domīgi uzmeta lūpu. - Visu, kas man ir, nācās pašam ar savām dūrēm izsist no pasaules.
- Ak tā. Un kas tad tev ir?
Ja nu tam vecajam tomēr bija kāda kripata taisnības?
- Vienkārši pasargā viņu no ļauna, labi?
Reits nopurināja veča roku. - Bažījies vien, vecais.
Ārā spožajā saules gaismā Skara vērās uz milzīgo celmu pagalma centrā un grozīja galvu. - Atceros to vareno Cietokšņa koku, kas te auga. Māsa Ouda uzskata tā nociršanu par sliktu zīmi.
- Daži mēdz saskatīt zīmes it visā. - Visticamāk, Reitam vajadzētu katra teikuma galā pievienot manu kēniņien, bet šoreiz mēle sapinās. Viņš neprata lišķēt.
- Un tu?
- Man vienmēr šķitis, ka dievi sūta veiksmi tiem, kuriem visvairāk jācīnās un kuriem visvairāk trūkst žēlastības. To es pats pieredzēju, kamēr pieaugu.
- Kur tu uzaugi? Vai vilku barā?
Reits izbrīnā sarauca pieri. - Nūja, vairāk vai mazāk.
- Cik tev gadu?
- īsti nezinu. - Skara uzmeta Reitam pārsteiguma pilnu skatienu, un viņš paraustīja plecus. - Vilki jau neprot labi skaitīt.
Viņa devās prom uz vārtu pusi, neatraujot skatienu no zemes, un vergs sekoja. - Kā tad tu kļuvi par karaļa zobennesi?
- Māte Skēra mūs izvēlējās. Mani un manu brāli.
- Tad jau tu esi viņas parādnieks.
Reits domāja par maģistres skarbo skatienu un smagajām mācībām, un pleci saguma, atceroties pat vairākus pērienus. — Nūja, tā viņš ir.
- Tāpat tu apbrīno Zobenlauzi.
Reits kavējās pārdomās par pļaukām un pavēlēm, par kaujas laukā veiktajiem asinsdarbiem. — Viņš ir varenākais karotājs visā Sašķeltās jūras piekrastē.
Skaras vērīgais skatiens spēji novērsās. - Vai tas nozīmē, ka viņš tevi atsūtīja, lai mani apsargātu vai mani izsekotu?
Reits jutās izsists no līdzsvara. Godīgi sakot, viņš līdzsvarā neatradās kopš brīža, kad tika nosūtīts kalpot princesei. - Būšu tik drosmīgs un atzīšu, ka abu nolūku dēļ. Tomēr es esmu daudz labāks sargs nekā spiegs.
- Un nekā melis, kā man šķiet.
- Mans brālis ir gudrākais no mums abiem.
- Tad jau Zobenlauzis man neuzticas...
- Māte Skēra mēdz teikt, ka tikai ienaidnieki nekad nevar tevi nodot.
Skara nosprauslājās, kad abi iegāja elfu cirstās terases drūmajā tunelī. - Maģistri...
- Ak jā, maģistri. Bet es redzu to šādi: runājot par apsargāšanu... Jūsu dēļ es atdošu dzīvību.
Skaras plaksti nodrebēja, rīkles muskuļi novibrēja, norijot smagu kamolu, un Reits paklusām priecājās par tik brīnišķīgu skatu.
- Runājot par spiegošanu, es esmu pārlieku dumjš, lai izprastu jūsu darīšanas.
- Ak tā. - Skaras skatiens pārskrēja viņa sejai. - Tu esi tikai viens skaists muļķis.
Reits nemēdza bieži nosarkt, bet tobrīd gan viņš juta, kā vaigi svilst. Viņš varēja vēsā mierā ienirt mirdzošā tērauda vairogu mūrī, savukārt pat no viena šīs sīkās meitenes skatiena puiša drosme plaisāja. — Nu...
skaistumu laikam tomēr atstāšu jums. Par to muļķi man nav, ko iebilst.
- Māte Ķīra vienmēr atkārtoja, ka tikai muļķi mēdz pasludināt sevi par gudrajiem.
Nu bija Reita kārta sprauslāt. - Maģistri...
Skaras smiekli atbalsojās tumsā. Būdama augumā tik maza, viņa smējās vareni, nevaldāmi un neķītri kā dažs labs vecs karavīrs, bārstīdams stāstus krogā, un arī tas Reitam šķita itin brīnišķīgi. - Nūja, ministri, - viņa teica. - Kāpēc tad Zobenlauzis izvēlējās tieši tevi?
Reits sajutās kā švaks peldētājs, kuru kāds vilina dziļāk jūrā. - Kāpēc?
- Kāpēc lai sūtītu godīgu muļķi darīt viltīga meļa darbu?