Basā pēda paslīdēja uz kaut kā slapja. Pie durvīm sēdēja nogalināts vīrs, un salmi viņam visapkārt mirka asinīs.
Tā vīra vārds bija Borids. Šis kareivis kalpoja viņas vectēvam. Viņš uz pleciem reiz nēsāja vēl mazo Skaru, lai meitēns varētu aizsniegties līdz firziķiem, kas auga pie Beila strēles cietokšņa sienām.
Skaras tramīgās acis pavērās turp, kur skanēja balsis. Pāri zemē nomestiem salauztiem ieročiem un saskaldītiem vairogiem, pāri vēl citiem līķiem, kas sakņupuši,
izstiepušies visā garumā un plati ieplestām rokām un kājām mētājās zemē starp smalki tēstajām kolonnām, kuru dēļ vectēva Dievzāli mēdza dēvēt par Mežu.
Liesmojošā ugunskura gaismā pulcējās vairāki stāvi. Leģendām apvīti kareivji, kuru bruņas, ieroči un maiņas riņķi mirdzēja uguns liesmās, bet varenās ēnas stiepās līdz pat Skarai.
Viņu vidū atradās arī Māte Ķīra un Skaras vectēvs
>
slikti piegulošās, uz ātru roku uzvilktās bruņās un pēc naktsguļas joprojām neizķemmētiem matiem. Mīlīgi smaidot, abos gūstekņos no augšas noraudzījās slaida auguma karavīrs ar maigu, izskatīgu seju. Viņā manīja bērna bezrūpību, kuru nespēja izbiedēt pat citi slepkavas.
Gudrais Jillings no dieviem pielūdza vien Nāvi. Viņa runa spēcīgi atbalsojās zāles plašumā.
- Es cerēju izrādīt cieņu princesei Skarai.
- Viņa ir devusies apciemot savu māsīcu Leitlinu, -atbildēja Māte Ķīra, un pazīstamajā balsī, kas katru mīļu dienu bija mācījusi, labojusi un sodījusi Skaru, tagad ievibrējās līdz šim nedzirdētas šausmas. - Tur jūs viņu nemūžam nesasniegsiet.
- Ak tur mēs viņu sasniegsim gan, - atcirta kāds no Jillinga kareivjiem - liela auguma vīrs ar masīvu vērša kaklu.
- Diezgan drīz, diezgan drīz, Māte Ķīra, - piebalsoja otrs ar garu šķēpu rokā un pūšamo ragu pie jostas.
- Ķēniņš Ūtils atnāks, nosvilinās jūsu kuģus un ietrieks jūs atpakaļ jūrā, - maģistre neatstājās.
- Kā gan viņš nosvilinās manus kuģus, ja tie stāv drošībā aiz Beila strēles nesaraujamām ķēdēm? - Jillings
painteresējās. - Aiz tām pašām ķēdēm, kuru atslēgas jūs man iedevāt...
- Atnāks Gromgilgorms, - Māte Ķīra turpināja, lai gan balss jau skanēja gandrīz tik vārgi kā čuksts.
- Kaut tā notiktu. - Jillings pasniedzās uz priekšu un ar abām rokām ārkārtīgi maigi aizlika matus Mātei Kīrai aiz pleciem. - Tikai viņš ieradīsies pārāk vēlu, lai glābtu jūs. - Jillings izvilka zobenu, un milzu briljants, kuru pie spala noturēja zeltā liets putna nags, līdz ar tēraudu iemirdzējās tik spoži, ka baltas gaismas stars apžilbināja Skaru.
- Nāve gaida mūs visus, - karalis Fins gauži nopūtās un lepni pieslējās kājās. Acumirklī viņš atgādināja to vīru, kāds reiz bija. Pārlaidis acis pār zāli, Fins sastapa Skaras skatienu, un meitenei šķita, ka vectēvs tik tikko manāmi pasmaida. Tad viņš metās ceļos. - Šodien tu nogalināsi karali.
Jillings paraustīja plecus. — Karaļi vai zemnieki - Nāves acīs mēs visi izskatāmies vienādi.
Viņš iedūra zobenu Skaras vectēvam kaklā, asmens naski un nāvējoši kā zibens iegrima līdz spalam un iznāca laukā. Karalis Fins tikai sausi iečīkstējās un nomira zibenīgi, ar seju iekritis ugunskurā. Skara sastinga, acumirklī aizturējusi elpu un domas.
Māte Ķīra pavērās uz sava pavēlnieka līķi. - Veckun-dze Veksena man deva solījumu, - viņa nomurmināja.
Pakš, pakš, pakš - asinis pilēja no Jillinga zobena smailes. - Solījumi saista tikai vājos.
Veikli kā dejotājs viņš pagriezās, un pustumsā pazibēja asmens. Pašķīda melna asins straume, un Mātes Kīras
galva noblīkšķēja pret grīdu, viņas ķermenis sašļuka, kā zaudējis visus kaulus.
Pār Skaras lūpām izlauzās guldzošs vaids. Tas noteikti bija tikai murgs, drudža izraisīts ļauns sapnis. Viņai gribējās aizmigt. Plaksti smagi sakļāvās, miesa saguma, bet Zilā Dženera plauksta cieši un sāpīgi satvēra viņas roku.
- Jūs esat verdzene, - viņš uzšņāca un skarbi sapurināja meiteni. - Turiet muti. Jūs neko nesaprotat.
Skara centās apklusināt smilkstu, kad viņi dzirdēja tuvojamies vieglus soļus. Kaut kur tālumā kāds bija sācis kliegt un nekādi neapklusa.
- Tā, tā, tā, - atskanēja Gudrā Jillinga maigā balss. — Šiem diviem gan te nav vietas.
- Jā, kungs, mani sauc Zilais Dženers. - Skara nespēja aptvert, kā viņš var runāt tik draudzīgā, mierīgā un savaldīgā balsī. Ja viņa atvērtu lūpas, pār tām atskanētu vien puņķaini šņuksti. - Es esmu tirgotājs ar Augstā karaļa dotām tiesībām, nupat atgriezos no brauciena pa Dievišķo upi. Mēs bijām ceļā uz Skeken muižu, kad vējš mūs aizpūta no kursa.
- Tad jau tu esi labos draugos ar karali Finu, ja reiz viesojies viņa troņa zālē.
- Gudrs tirgotājs ir draugos ar visiem, mans kungs.
- Tu esi sasvīdis, Zilais Džener.
- Godīgi sakot, jūs iedvešat man bailes.
- Nudien, gudrs tirgotājs. - Skara juta maigu pieskārienu zodam, un viņas galva atkrita atpakaļ. Meitene ieskatījās sejā vīram, kas nupat nogalināja abus cilvēkus, kuri bija viņu audzinājuši kopš bērnības, šī slepkavas laipnajā smaidā joprojām krāsojās abu asinis. Vīrietis
atradās tik tuvu, ka Skara varētu saskaitīt smalkās krunciņas ap viņa degunu.
Jillings izstiepa pilnīgās lūpas un skaļi un spalgi iesvilpās. - Un vēl smalklietu tirgotājs. - Viņš izbrauca ar plaukstu caur Skaras matiem, kādu cirtu apvija ap pirkstu un atvirzīja no sejas tā, lai īkšķa gals skartu meitenes vaigu.
Tev jādzīvo. Tev jāstājas priekšgalā. Skara apklusināja bailes. Viņa nosmacēja ienaidu. Saņēmās un sataisīja stingu seju. Verdzenes seju, kura neizrāda neko.
- Vai pārdosi man viņu, tirgotāj? - Jillings jautāja. - Varbūt par paša dzīvību?
- Ar prieku, mans kungs, - Zilais Dženers attrauca. Skara zināja, ka Māte Ķīra rīkojās muļķīgi, uzticoties šim blēdim. Meitene ievilka elpu, lai nolādētu Dženeru, bet vīrieša mezglainie pirksti vēl sāpīgāk sažņaudza viņas roku. - Tomēr nevaru vis.
- Kā liecina mana pieredze, kas ir ievērojama un ļoti nežēlīga... - Gudrais Jillings pacēla gaisā asiņaino zobenu un piespieda to pie vaiga tā, kā maza meitenīte sev pie-kļautu mīļāko lelli, un briljanta spals iedegās sarkanās, oranžās un dzeltenās liesmās. - Viens uzasināts zobens pārcērt veselu nevaru virvi.
Pamatīgais Dženera gāmurs salēcās, kad viņš norija smagu kamolu kaklā. - Viņa man nepieder, lai es varētu pārdot. Viņa ir dāvana - Kaljivas prinča Varoslava velte Augstajam karalim.
- Ak vai. - Jillings ļāva zobenam lēnītēm noslīgt lejup, un tas ievilka pāri sejai sarkanu švīku. - Es tā dzirdēju, ka Varoslavs ir vīrs, no kura gudrais vairīsies.
— Viņam ir vērtīga humora izjūta, tas tiesa.
- Līdz ar varas pieņemšanos spēkā cilvēka humora izjūta izplēn. - Jillings uzmeta skatienu paša atstātajām asiņainajām pēdām starp kolonnām un līķiem. - Augstais karalis diez ko neatšķiras no viņa. Nočiept dāvanu, ko viens sūta otram, nebūtu prāta darbs.
— Es par to vien domāju, kopš devos ceļā no Kalji-vas, — Dženers piebilda.
Gudrais Jillings uzsita knipi, skaļu kā pātagas švlksts, un viņa acis piepeši iedegās puiciska aizrautība.
- Man kaut kas iešāvās prātā! Metīsim monētu! Cipars -varēsi vest to skaistulīti uz Skekenmuižu, lai viņa mazgā Augstajam karalim kājas. Ja trāpīsies ģerbonis, - es tevi nogalināšu un izmantošu viņu prātīgāk. - Jillings uzsita Dženeram uz pleca. - Ko teiksi, mans jaunais draugs?
- Es teikšu, ka Veckundzei Veksenai tas varētu nepatikt, - Dženers atbildēja.
— Viņai nekas nepatīk. - Jillings plati pasmaidīja, un maigā āda ap vīrieša acīm sagūla draudzīgās grumbiņās. - Tomēr es pakļaujos tikai vienas sievietes gribai. Tā nav ne Veckundze Veksena, ne Jūras māte, pat ne Māte Saule vai Kara māte. - Viņš pameta monētu augstu gaisā pret svētītajiem Meža griestiem, un iemirdzējās zelts.