- Ko tad tu iesāksi? - viņš jautāja.
Dzelksne izpūta gaisu no rētām klātajiem vaigiem.
— Laikam centīšos vēl vairāk. Un ko iesāksi tu?
Kols nopūtās un pavērās uz māju pusi. - Nolādēts, man nav ne jausmas! - Ieraudzījis pie debesīm pelēkas lēkšķes, viņš sadrūma. — Vai tie ir dūmi? - Kols nopurināja no pleca Dzelksnes delnu, uzlēca uz mucas un tad uzrāpās mastā. Ķēniņiene jau stāvēja pie margām un, pieri saraukusi, vērās uz rietumu pusi; vējš raustīja un plandīja viņas zeltainos matus.
- Drūmas zīmes, — Skifra paklusām norūca, kapuci nenoņēmusi, un pētīja putnus, kas aizvien augstāk meta riņķus pie debesīm.
- Nolāpītās pazīmes. — Kols uzvilkās uz rājas, pārmeta kājas pāri un, ar vienu roku pieķēries pie masta gala, ar otru piesedzot acis no saules, paraudzījās uzTorl-bijas pusi. Kuģis šūpojās, iesākumā Kols neko daudz nesaskatīja, tad Jūras māte uz mirkli nomierinājās, un pavērās tīri labs skats uz dokiem, mūriem, citadeli...
- Ak dievi, - viņš noelsās. Pāri pakalnam tieši cauri pilsētai stiepās melna rēta.
- Ko tu redzi? - ķēniņiene Leitlina nepacietīgi jautāja.
- Ugunsgrēku, - Kols atbildēja, un spalvas uz viņa skausta sacēlās gaisā. — Torlbija deg.
Liesmas jau pārņēma piestātni, kur agrāk rosījās ļaužu pūļi, nopūlējās zvejnieki un tirgotāji skaļi izkliedza preču cenas, bet apdegušajās drupās lidinājās rēgaini putekļi. Sabrukusī un sagrieztā piestātne vairs tik tikko turējās uz zemes, pa daļai jau ievēlusies ūdenī. No ņiprajiem viļņiem gaisā slējās kādas nogrimušas laivas nomelnējušais masts un cita kuģa vientuļais rastrs.
- Kas noticis? - kāds iebrēcas, sajutis degoša koka smaku.
- Mums jāizkāpj liedagā! - Dzelksne nošņāca un tik stipri ieķērās reliņos, ka viņas pirkstu kauliņi nobālēja.
Biezējošajā klusumā viņi Irās uz priekšu un skatījās uz pilsētas pusi, kur stāvā uzkalna galā pazīstamajā ēku rindā kā izkritis zobs mīlētāja smaidā vidēja nopostīto māju vietā radītais tukšums. Ēkas bija nodegušas līdz mūriem, tukšās logu ailas atgādināja līķa acis, un pārogļojušās jumtu sijas šķita nepieklājīgi atkailinātas. Tās joprojām atklepoja tumšu dūmu gļotas, virs kurām nemitīgus lokus meta vārnas, ķērkdamas pateicību savai dzelzs mātei.
- Ak dievi! — Kols nosēca. Sestajā ielā citadeles paēnā, kur atradās Rlnas smēde, kur viņi bija kopā strādājuši, smējušies un mīlējušies, pletās nomelnējuši drupu nodeguļi. Auksti drebuļi pārņēma Kolu līdz pat pirkstu galiem, bailes kā mežonīgs zvērs asajiem nagiem plosīja krūtis, un viņš tik tikko spēja jēdzīgi paelpot.
Bridi, kad ķīlis atdūrās pret oļiem, Dzelksne nolēca no kuģa un Kols viņai pakaļ, nemaz nejuzdams aukstumu. Viņš gandrīz uzkrita virsū meitenei, bet viņa zibenīgi izvairījās.
- Nē! - Kols dzirdēja Dzelksni čukstam, un viņas stipri drebošā delna aizsedza puisim muti.
Kols pavērās uz pludmales nogāzi, kuras galā slējās sen mirušu karaļu kuģu vraki. Kāpās starp jūras vēja plosītajām smilgām pulcējās ļaudis - dučiem sakņupušu plecu un nodurtu galvu.
Cilvēki bija sanākuši uz bērēm, un bailes vēl stiprāk sažņaudza Kolam rīkli.
Viņš mēģināja uzlikt plaukstu uz Dzelksnes pleca, pats īsti nezinot, lai mierinātu šo meiteni vai sevi, bet viņa nopurināja puiša roku un aizskrēja, ar zābaku papēžiem mētājot smiltis pa gaisu. Kols sekoja.
Klusa balss sāka skandēt melodiju. Lūgšanu audējs Brinjolfs dziedāja Miera tēvam un Rakstu mātei, Tiesu mātei un Nāvei, kura apsargā Beidzamās durvis.
- Nē, - Dzelksne nočukstēja, rāpdamās pa kāpām tuvāk ceremonijai.
Brinjolfa dziesma elsojot pārtrūka. Klusumā tikai vējš grābstījās gar zāli, un kaut kur tālu kāda vārna priecājās, augstu gaisā plivinot spārnus. Pret nācējiem pavērās bālas, izdēdējušas un satriektas, asaru nospodrinātas un dusmās saspringtas sejas.
Ieraudzījis Rīnu, Kols atviegloti nopūtās, bet pateicības pilnā lūgsna apklusa, kad viņš pamanīja, kā draudzene atņirdz zobus, ciešanas izkropļo viņas seju un asaras līst pār vaigiem. Ļodzīgām kājām pakaļ Dzelksnei Kols metās pie Rīnas; viņš vienlīdz stipri vēlējās un nevēlējās satikt draudzeni.
Kola acīm pavērās skats uz sārtu, kur malka bija sakrauta līdz viduklim. Viņš ieraudzīja uz sārta uzliktos līķus. Ak dievi, cik to daudz! Divi duči? Trīs?
— Nē, nē, tikai ne to! — čukstus lūdzās Dzelksne un tuvojās tuvākajam kritušajam.
Kols pamanīja, kā vējš neliek mierā tumšos matus, kā uz platajām krūtīm sakrustotas bālas rokas, kuru del-mus apvij vecas rētas - varoņa zīmes, diženu varoņdarbu pierādījumi. Ari tā varoņdarba piemiņa, kas izglāba Kolam dzīvību. Viņš piezagās un nostājās blakus Rīnai, lai ieskatītos sejā Brandam. Tā bija bāla un auksta, zem vienas acs pletās šaura, asinis jau atdevusi brūce.
- Ak dievi! - viņš noelsās, nespēdams noticēt redzamajam.
Brands Kolam vienmēr bija šķitis tik nosvērts un spēcīgs, nesatricināms kā klints, uz kuras stāvēja Torlbija. Nevar būt, ka viņš ir miris. Tas nav iespējams.
Kols aizžmiedza un atkal atvēra sūrstošās acis, līķis joprojām gulēja turpat.
Brands bija izgājis pa Beidzamajām durvīm, un viņa stāsts bija galā. Tas vairs nekad neturpināsies.
Kols izdvesa muļķīgu šņācienu, un spēja sāpe iedūrās nāsīs, bet asaras skrāpēja vaigus.
Dzelksne noliecās pār Brandu, un elfu aproce uz viņas rokas bija satumsusi un apdzisuši, kā zaudējusi dzīvību. Pavisam maigi meitene atglauda matus no vīra sejas. Viņa noņēma no kakla ķēdi, saudzīgi pacēla Branda galvu un uzmauca to viņam kaklā. Zelta atslēgu Dzelksne noglabāja zem vīra krekla. Tas bija vislabākais krekls, kuru viņš nekad nevalkāja, jo neatrada piemērotu brīdi. Trīsošiem pirkstiem Dzelksne glāstīja un kārtoja krekla krūtežu, viņa nespēja rimties.
Rīna cieši piekļāvās Kolam, un viņš aplika ap viņas pleciem savu ļengano, vājo, nekam nederīgo roku. Kols juta, kā draudzene dreb un paklusām šņukst, un pavēra lūpas, lai kaut ko teiktu, bet vārdi nenāca. Viņu taču uzskata par maģistra mācekli, viņam taču jāspēj atrast pareizos vārdus... Ko gan vārdi vairs spētu mainīt?
Kols jutās tikpat bezpalīdzīgi kā toreiz, kad viņa mirusī māte gulēja sārtā un runāja Tēvs Jārvi, jo Kols nespēja dabūt pār lūpām pat zilbi. Viņš spēja tikai stāvēt, nodurt galvu un domāt par to, ko zaudējis.
Klusējošais pūlis pašķīrās, lai dotu ceļu ķēniņienei Leitlinai, kuras slapjie mati sitās sejā un sāļā ūdens izmērcētā kleita cieši piekļāvās augumam. - Kur ir princis Druins? - viņa norūca. - Kur ir mans dēls?
- Jūsu apartamentos un drošībā, manu ķēniņien, -atbildēja Lūgšanu audējs Brinjolfs, kurš, atbalstījis zodu pret taukajām kakla krokām, skumji vērās sārtā. - Par to jāpateicas Brandam - viņš sāka zvanīt zvanu, lai visus brīdinātu. Druina sargi nepieļāva risku, viņi nolaida Vaidu vārtus un noslēdza citadeli.
Piemiegtām acīm Leitlina noraudzījās līķos. - Kurš to izdarīja?
Edni, viena no meitenēm, agrākajām Dzelksnes audzēknēm, ar asinīm klātu apsēju ap galvu nospļāvās uz zemes. — Gudrais Jillings un viņa sabiedrotie.
- Gudrais Jillings, - Leitlina klusi murmināja. - Pēdējā laikā to vārdu nākas dzirdēt pārlieku bieži.
Dzelksne nesteidzīgi izslēja muguru. Viņas acīs nebija asaru, bet Kols dzirdēja, ka katrs elpas vilciens nāk mokoši kā aizžņaugts vaids. Rīna pabužināja meitenes plecu, bet Dzelksne nepagriezās, viņa pat nepakustējās. Kā iegrimusi transā.
- Viņš ieradās ar diviem, varbūt trim kuģiem, - Edni sāka stāstīt. - Tas notika naktī. Ar to nepietiktu, lai ieņemtu pilsētu, bet, lai to nodedzinātu, — gan. Daži trovenieši atpeldēja jau iepriekšējā dienā. Teicās esam tirgotāji. Mēs domājam, ka viņi ielaida Jillingu pilsētā. Kopā ar pavadoņiem viņi izklīda un sāka dedzināt.