- Brands viņus izdzirdēja un sacēla trauksmi, - Rīna nomurmināja. — Teica, ka jābrīdina ļaudis, jo tam nekas labs neesot prātā.
- Bez brīdinājuma mūs piemeklētu vēl lielāks posts, -kāds vecs vīrs ar kaklā pakarinātu roku piebilda un samirkšķināja asaru pilnās acis; straumīte aizplūda pār viņa vaigu. - Vispirms es par to uzzināju, kad izdzirdēju zvana skaņas. Pēc tam jau daudzviet sāka degt. Izcēlās haoss, un visam pa vidu vēl Gudrais Jillings ar saviem smiekliem.
- Viņš smējās un nogalināja vīrus, sievas un bērnus, — teica Edni.
Brinjolfs riebumā nogrozīja galvu. - Ko gan var gaidīt no tāda, kurš pielūdz tikai Nāvi?
- Viņi zināja, kur atradīsies sargi. - Edni savilka pirkstus dūrēs. - Viņi zināja, kuru ceļu izvēlēties, kurām mājām pielaist uguni. Viņi zināja, kur ir mūsu stiprās un vājās vietas. Viņi zināja visu!
- Manu ķēniņien, mēs tomēr turējāmies pretī. - Lūgšanu audēja smagā roka noslīga uz Edni trauslā pleca. -Jūs lepotos par to, kā jūsu ļaudis nepadevās! Pateicoties dievu labvēlībai, mums izdevās viņus padzīt, bet... Vārnu māte vienmēr paņem lielu tiesu...
- Tas paliek uz Veckundzes Veksenas, nevis kāda cita sirdsapziņas, - slaucīdams degunu, nobubināja Kols.
- Dzelksne. - Ķēniņiene Leitlina spēra soli uz priekšu. - Dzelksne! - Viņa stipri saspieda meitenes plecu. - Dzelksne!
Dzelksne vērās uz savu pavēlnieci tukšām acīm, kā mozdamās no sapņa.
- Man jāpaliek šeit un jāmēģina sadziedēt Torlbijas vātis, man jāparūpējas par dzīvi palikušajiem, - ķēniņiene sacīja.
Dzelksnes kunksti pārtapa saraustītos rūcienos. Žokļu muskuļi rētu klātajā sejā sāpīgi savilkās. — Man jādodas cīnīties.
- Jā. Un es tevi neaizkavēšu, pat ja varētu to darīt. -Ķēniņiene izslēja zodu. - Es atbrīvoju tevi no zvēresta, Dzelksne Batu, tu vairs neesi mana izraudzītā vairog-nese. - Valdniece pieliecās tuvāk un turpmākos vārdus noskaldīja kā ar dzelzs asmeni. — Tā vietā tev jākļūst par mūsu zobenu. Par zobenu, kas nesīs atriebi Gudrajam Jillingam!
Dzelksne lēnītēm pamāja, bet viņas pirksti sažņaudzās drebošās dūrēs. - Es zvēru.
- Manu kēninien, mēs noķērām vienu no viņiem, -pavēstīja Edni.
Leitlina piemiedza acis. — Kur viņš ir?
- Citadelē iekalts ķēdēs un apsargāts. Nav teicis ne vārda, tomēr pēc apbruņojuma un maiņas riņķiem mēs viņā atpazinām vienu no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem.
Dzelksne atņirdza zobus. Viņas elfu aproce atkal iegailējās — sakarsusi kā ogle tā iekrāsoja sarkanus stingos dobumus meitenes sejā, un acu kaktiņos uzšķīlās asinskārs mirdzums.
- Viņam būs jārunā ar mani, - Dzelksne nočukstēja.
III MĒS ESAM VAIROGS
.
- Mani sabiedrotie, — Skara iesāka. - Mani draugi! -Varētu domāt, ka, nosaucot par draugiem, viņos mazināsies ienaidnieka sajūta. - Man likās nepieciešams sasaukt kopā tikai mūs sešus, lai varētu apspriest esošo situāciju bez pārāk biežas... pārtraukšanas. — Ar to Skara domāja tādus uzbrukumus kā sīki kašķi, pārmetumi un draudi, kuri paralizēja daudzskaitlīgo tautas pilnsapulci.
Ķēniņš Otils un karalis Gorms veltīja viens otram drūmus skatienus. Tēvs Jārvi un Māte Skēra skarbi palūkojās viens uz otru. Māsa Ouda, stingri saņēmusi rokas, atlaidās dziļāk krēslā. Jūras brīzīte kā nopūta sašūpoja garo kapkalna zāli, un, lai gan diena izvērtās silta, Skarai pārskrēja salti drebuļi.
Tikšanās noritēja brīvā dabā, kur taureņi lidinās no zieda uz ziedu virs vecāku kapu kopiņām, kurus viņa gandrīz nemaz nepazina. Tā bija tikšanās šaurā lokā tikai diviem karaļiem, trim maģistriem un viņai pašai, virs galvas savelkoties Veckundzes Veksenas draudu mākoņiem.
- Ja runājam par pašreizējo situāciju, - Māte Skēra nepārstāja grozīt slaidajā delmā uzmauktās elfu aproces, — tad mums tā ir diezgan draņķīga.
- Mums tuvojas desmit tūkstoši Augstā karaļa karavīru, - Ūtils sacīja. - Turklāt bruņojušies ar daudzu leģendām apvītu varoņu slavas karogiem.
- Katru dienu tie aizvien lielākā skaitā šķērso Jutmār-kas jūras šaurumus, — piebilda Gorms. — Mums jāatkāpjas. Mums jāpamet Trovenlande.
Skara satrūkās. Pamest Beila strēli? Pamest savu zemi un savus ļaudis? Pamest sava vectēva piemiņu? No šīs domas viņai metās nelabi, pat vēl ļaunāk.
Ūtils ļāva kailā zobena galam noslīdēt līdz zālei. - Manuprāt, tā mēs pie uzvaras netiksim.
- Un kā, jūsuprāt, mēs pie tās tiksim? - Skara vērsās pie ķēniņa lūdzošā balsī, viņa centās nosēdēt taisni un nezaudēt valdnieces cieņpilno sejas izteiksmi, lai gan daudz labprātāk sarautos čokurā zem troņa un izraudātos. Ūtils tikai lēnītēm pagrozīja savu zobenu, un viņa vaigs palika tikpat akmens ciets kā zemāk stāvošās klintis.
- Ik mirkli esmu gatavs paļauties uz veiksmi, liekot lietā ieročus, tomēr es neesmu viens. Man jādomā par savu sievu un dēlu. Es nedrīkstu aizmirst par to, ko viņiem atstāšu.
Sajutusi nelabumu kāpjam kaklā, Skara ar piespiešanos to norija. Situācija nudien bija pavisam izmisīga, ja reiz pat Dzelzs ķēniņš nespēja pateikt, ka tērauds nesīs atbildi.
Māte Skēra aizgrieza noskūto galvu un nospļāvās pār plecu. - Iespējams, pienācis laiks nosūtīt putnu pie Veckundzes Veksenas.
Tēvs Jārvi nosprauslājās. - Māte Advina skaidri un gaiši lika manīt, ka ar mani nemūžam neslēgs mieru.
- Jūs tā sakāt.
Tēvs Jārvi piemiedza acis. — Vai domājat, ka es meloju?
Skēra atbildēja ar niknu skatienu. - Parasti jā.
- Karalis Fins noslēdza mieru ar Veckundzi Vek-senu, — Skara ieminējās, bet viņas balss aizlūza. - Un kādu labumu tas viņam deva?
Abi karaļi nebilda ne vārda, un klusums biezēja aizvien drūmāks, tad Māte Skēra pavirzījās uz priekšu, bet plaukstas aizvien vēl palika viņas klēpī. - Ikviens karš ir tikai miera prelūdija, karš ir vienošanās ar zobeniem, nevis vārdiem. Dosimies pie Veckundzes Veksenas, kamēr mums vēl ir kaut kas, par ko kaulēties...
- Nekādas kaulēšanās! — atskanēja rēciens. - Miera nebūs.
No kāda vadoņu kuģu vraka aizsega parādījās Dzelk-sne Batu. Pirmajā brīdī, viņu ieraugot, Skaru pārņēma prieks. Tieši tā sieviete, kura vajadzīga brīdī, kad jāstājas pretī neiespējami nelabvēlīgām izredzēm. Tad Dzelksne paraustīja ķēdi un pavilka uz priekšu gūstekni, kas ste-berēja viņai pakaļ uz drebošām kājām ar priekšā sasietām rokām un asinīm piesūkušos maisu galvā. Pēc tam Skara ieraudzīja vēl kādu stāvu, kurš sekoja skrandainā apmetnī ar dziļi uzmauktu kapuci. Visbeidzot viņa saskatījās ar Dzelksni, kuras dziļi dobumos iegrimušajās acīs dega tik spīvs ienaids, ka bija gandrīz sāpīgi to redzēt.
- Gudrais Jillings uzbruka Torlbijai, - viņa nošņāca un iespēra gūsteknim, kurš nokrita uz ceļiem trīs valdnieku un trīs maģistru priekšā. - Viņš nodedzināja pusi pilsētas. Ķēniņiene Leitlina ar dēlu joprojām atrodas tur un rūpējas par ievainotajiem. Jillings nonāvēja vīrus, sievas un bērnus. Viņš nonāvēja... — Dzelksnes rīkle aizžņaudzās, un viņa iekāsējās, tad atņirdza zobus, atkal saņēmās un, acīm mirdzot, izslēja smailo zodu. - Viņš nonāvēja Brandu.
Gorms iesāņus paraudzījās uz savu maģistri. Ūtila pirksti ap cieši satverto zobenu nobālēja. Tēva Jārvi acis plati iepletās, un šķita, ka viņš teju novelsies no sēdekļa.