- Es pakļaujos tikai Nāvei. - Jillings izrāva monētu no ēnas. - Karali vai zemnieku, augstu vai zemu, stipru vai vārgu, gudru vai muļķi - mūs visus gaida Nāve. — Viņš pavēra plaukstu, kurā uzspīdēja cipars.
- Fu... — Zilais Dženers blenza uz monētu, saraucis pieri. - Tā vien šķiet, ka viņai nāksies uz mani vēl pagaidīt.
Viņi steidzās prom pa izpostīto Jeiltoffu, degošie salmi lidinājās karstajā vējā, un nakts aizvien biezēja no kliedzieniem, lūgumiem un raudām. Skara neatrāva acis no zemes, kā labai verdzenei pieklājas, neviens vairs nepārmeta, ka viņa saliec muguru, bet bailes pamazām pārtapa vainas apziņā.
Viņi uzlēca uz Dženera kuģa klāja un atstūmās no
krasta. Apkalpe paklusām skaitīja pateicības lūgšanas
Miera tēvam par to, ka viņi paglābti no slaktiņa, un
airi raitā ritmā čīkstēja, lavoties starp sirotāju kuģiem
prom jūrā. Skara gulēja uz grīdas starp kravas kastēm,
un vainas sajūta palēnām pārvērtās bēdās, vērojot, kā
liesmas pārņem karaļa Fina skaisto Dievzāli un līdz ar
to arī Skaras pagātni. Varenā, grebumiem rotātā kore
melnēja uz liesmu fona, līdz sabruka, saceldama gaisā
dzirksteļu strūklaku.
»
Visa Skaras līdzšinējā dzīve degot saruka aizvien sīkāka, un pati Jciltofta pārvērtās tālā liesmu pudurī tumsas vidū. Buru audekls nostiepās, kad Dženers pavēlēja pagriezt kuģi uz ziemeļiem, kur atradās Getlande. Skara stāvēja un noraudzījās pagātnē, kas palika aiz muguras, asaras uz meitenes vaigiem nožuva, bet skumjas sastinga saltā, cietā un dzelzs smagā niknumā.
- Es vēl redzēšu brīvu Trovenlandi, - viņa čukstēja, savilkusi pirkstus dūrēs. - Mana vectēva zāle tiks uzcelta no jauna, un Gudrā Jillinga kauli tiks pamesti vārnām.
- Princese, pagaidām pietiks ar to, ka jūs paliksiet dzīva. - Dženers noņēma verdzenes riņķi no meitenes kakla un aplika savu apmetni ap viņas drebošajiem pleciem.
Skara pavērās uz Dženeru un saberzēja sudraba pinuma atstātās pēdas. — Es tevi nepareizi novērtēju, Zilais Džener.
- Jūsu spriedums ir gudrs. Esmu darījis daudz ļaunākas lietas, nekā jūs pieļaujat, ka spēju.
- Tad kāpēc tu manis dēļ riskēji ar savu dzīvību? Šķita, ka Dženers, kasot zodu, brīdi apdomājas. Tad
viņš paraustīja plecus. — Tāpēc, ka vakardienu vairs nevar mainīt, rītdienu gan var. - Dženers kaut ko iespieda Skarai saujā. Beila aproce asiņaini atblāzmoja mēness izgaismotajās debesīs. - Kā noprotu, tas pieder jums.
- Kad viņi būs klāt?
>
Tēvs Jārvi sēdēja uz sakrustotām kājām, atbalstījies pret koku, un pētīja klēpī ielikto senatnīgo grāmatu. Ja vien acis zem smagajiem plakstiem nezibētu pār rakstu rindām, varētu domāt, ka viņš ir aizmidzis. - Kol, es esmu maģistrs, nevis pareģis.
Kols uzmeta skatienu ziedojumiem pie izcirtuma. Putni bez galvām, iztukšotas alus krūkas un zarā paka-rināti kaulu saišķi. Rūnām rotātajos zaros ar galvu uz leju karājās viens suns, govs un četras aitas, un mušas mielojās gar to pārgrieztajām rīklēm.
Tur bija arī viens cilvēks. Spriežot pēc noberztās rievas ap kaklu, - vergs ar neveikli uzšņāptu rūnu rindu uz muguras. Viņa pirkstu kauliņi berzējās gar asinīm
piesūcināto zemi. Jauks ziedojums Sēklas diedzētājam no kādas bagātas sievietes, kura sapņo ieņemt bērnu.
Svētvietas Kolu īpaši neinteresēja. Tajās pārņēma sajūta, ka viņu kāds novēro. Kolam patika uzskatīt sevi par godīgu cilvēku, tomēr kuram tad nav noslēpumu? Kurš gan nešaubās?
- Ko jūs lasāt? — viņš pajautāja.
- Traktātu par elfu dārgumiem, kuru pirms simts gadiem sarakstījusi Māsa Sloda no Rērskoftas.
- Kārtējās aizliegtās zināšanas, vai ne tā?
- No laikiem, kad Maģistrāts koncentrēja pūles uz zināšanu apguvi, nevis to apspiešanu.
- Tikai to, kas zināms, var kontrolēt, — Kols nočukstēja. - Un visas zināšanas, tāpat kā jebkāda vara, var būt bīstamas, ja nonāk ļaunās rokās. Svarīgi, kā tās liek lietā. — Tēvs Jārvi nolaizīja kroplās kreisās rokas mezglā savilktā vienīgā pirksta galu un pāršķīra lappusi.
Kols aizvirzīja skatienu uz mierpilno mežu. — Kāpēc mums bija jānāk šurp tik agri?
- Parasti kauju uzvar tas, kurš ierodas pirmais.
- Es domāju, ka mēs šurp nācām runāt par mieru?
- Miera sarunas ir maģistra kaujas lauks.
Kols nopūtās, viņa lūpa atkārās. Zēns apmetās uz celma pašā izcirtuma malā drošā attālumā no visiem ziedojumiem, izvilka nazi un oša koka sprunguli, kuram jau bija piešķīris aptuvenu formu. Laktas pavēlniece ar augstu paceltu veseri. Tā būs dāvana Rīnai, kad viņš atgriezīsies Torlbijā. Ja viņš atgriezīsies, nevis dzīvi beigs karādamies kādā kokā šajā izcirtumā. Zēna lūpas atkal savilkās čokurā.
- Dievi dāvājuši tev daudz dotumu, - klusi čukstēja Tēvs Jārvi, neatraudams acis no grāmatas. - Veiklas rokas un asu prātu, jauku smilšdzeltenu matu ērkuli, mazliet pārgatavojušos humora izjūtu. Bet vai tu vēlies kļūt par dižu maģistru un nostāties pie karaļa pleca?
Kols norija siekalas. - Tēvs Jārvi, jūs zināt, ka es to vēlos vairāk par visu citu.
- Tad tev daudz kas jāiemācās un vispirms jau pacietība. Pacenties tikt skaidrībā ar savām domām, un kādu dienu varēsi pārvērst pasauli tieši tā, kā vēlējās tava māte.
Kols satrūkās, sajutis ap kaklu apmesto ādas saiti, tajā pakārtie atsvari noklikšķēja zem krekla. Savulaik šos atsvarus valkāja viņa māte Safrita, kā jau veikalniece ar godīgas svērējas slavu. Esi drosmīgs, Kol. Esi tik labs, cik vien labs vari būt.
- Ak dievi, cik ļoti man viņas pietrūkst, - zēns nomurmināja.
- Man arī. Tagad gan nomierinies un pievērsies tam, ko daru es.
Kols izlaida atsvarus no pirkstiem. - Manas acis ir piekaltas jums, Tēvs Jārvi.
- Aizver tās. — Maģistrs aizcirta grāmatu, piecēlās kājās un notrausa no mēteļa sakaltušās lapas. - Un ieklausies.
Pa mežu viņiem tuvojās soļi. Kols palaida vaļā iesākto kokgriezumu, bet nazi ar spalu piedurknes galā atstāja pa rokai. Pareizi izvēlēti vārdi var atrisināt gandrīz visas problēmas, bet Kola pieredze liecināja, ka dažu pieveik-šanai lieti noder arī labi uzasināts asmens.
No koku paēnas iznāca maģistres melnajā talārā tērpusies sieviete. Ugunssarkanos matus pie deniņiem viņa
bija noskuvusi un ap ausim ietetovējusi rūnas, pārējie mati, ieziesti ar taukiem, bija sacelti gaisā kā asa spura. Sievietes jau tā skarbo seju vēl bargāku darīja muskuļi, kuri cilājās, jo viņa košļāja koka mizu, tumši violetām slienām krājoties lūpu kaktiņos.
- Esat ieradusies mazliet par agru, Māte Advina.
- Tomēr ne tik agri kā jūs, Tēvs Jārvi.
- Māte Gundringa man mēdza teikt, ka nav pieklājīgi ierasties uz tikšanos kā otrajam.
- Tādā gadījumā ceru, ka piedosiet man rupjību.
- Atkarībā no tā, kādu vēsti esat atnesusi no Vec-kundzes Veksenas.
Māte Advina izslēja zodu. - Jūsu pavēlnieks ķēniņš
Ūtils un viņa sabiedrotais Gromgilgorms ir lauzuši
Augstajam karalim doto zvērestu. Viņi ir atstūmuši
Augstā karaļa sniegto draudzīgo roku un pacēluši pret
viņu savus zobenus.
>
- Augstā karaļa draudzīgā roka bija uzgūlusi mums kā smags slogs, - Jārvi atbildēja. - Divu gadu laikā, kopš no tā atbrīvojāmies, mēs visi esam sākuši elpot brīvāk. Pagājuši divi gadi, kopš Augstais karalis nav ieņēmis nevienu pilsētu, nedz ari uzvarējis kādā kaujā...